Ar ko Jāni sagaidīt

  • 0
  • Pievienot

Dziesmas, ko izdziedāt gada īsākajā - Jāņu naktī, sauli pavadot un jaunu dienu sagaidot I. Jāņus gaidot Visu gadu dziesmas krāju, Jāņu dienu gaidīdama, Nu atnāca Jāņu diena, Nu dziesmiņas jāizdzied. Visu gadu dziesmas krāju Sudrabiņa vācelē; Pašā Jāņu vakarā Izbārstīju pagalmā. Visu gadu Jāni gaidu, Nevarēju sagaidīt; Nu es viņu sagaidīju Pašā Jāņu vakarā. Meitas gaida Jāņa dienas, Puiši vis negaidīja; Kar dūmos, šaut skujām, Lai gaidīja Jāņa dienas. Šī dieniņa, tā dieniņa, parīt pati Jāņu diena, Tad sanāks Jāņu bērni No maliņu maliņām. II. Sieru sienot un alu darot Pa gadskārtu Jānīts nāca Savus bērnus apraudzīt; Sienam sieru, daram alu, Kur Jānīti pamielot. Jāņa māte sieru sēja Deviņiem stūrīšiem; Šim stūrīts, tam stūrīts, Jānīšam viducīts. Jānītim klaipu cepu, Triju rītu malumiņu; Ne deviņi nevarēja Smaga klaipa kustināt. Jāņa tēvs alu dara, Biti bāza kabatāji, Lai dzied alus dzērājiņi Kā bitītes stropiņā. Atpakaļ Jāņu diena, Kam atnāci nezināma; Ne māmiņa sieru sēja, Ne plāceņus plikšķināja. Liela nāca Jāņu diena, Maz manā rociņā; Ar to pašu mazumiņu Ir saņēmu, pavadīju. III. Zāles lasot Jānīts brauca katru gadu, Atved ziedu vezumiņu: Še saujiņa, tur saujiņa, Lai zied visa pasaulīte. Ai, Jānīša vakariņš, Ozoliņu tērētājs: Grib dārziņi, tīrumiņi, Grib meitiņas vainadziņu. Līdzat meitas man dziedāt, Es ievešu puķītēs: Viena puķe, trīs lapiņas, Trejdeviņi ziedi zied. Veda mani zālītēs, Es zālīšu nepazinu: Es noplūcu driķu druvu, Par ābolu domādama. Pavaicāju Jānītim, Kuru zāli pirmo raut? - Rauj papriekšu buldurjāni, Pēc sarkanu āboliņu. Visas bija Jāņu zāles, Ko plūc Jāņu vakarā; Visi bija Jāņu bērni, Kas Jānīti daudzināja. Visa bija Jāņu zāle, Ko plūc Jāņu vakarā; Ko plūc rīta saulītē, Tā vairs lieti nederēja. Visa bija Jāņu zāle, Ko plūc Jāņu vakarā: Vībotnīte, papardīte, Sarkanais āboliņš. Viena pati Jāņu zāle Deviņiemi žuburiem; Devītāi žuburā Zelta poga galiņā. Vai tās visas Jāņu zāles, Ko plūc Jāņu vakarā? Zibgalvīši, rudzpuķītes, Tās īstenas Jāņu zāles. Eita meitas zālītēs, Vediet mani mazāko! Jūs zālīšu plūcējiņas, Es rasiņas bridējiņa. Es aizgāju zālītēs, Es zālīšu nedabūju; Man iedeva mīļa Māra, Avotā pieplūkusi. Tā sacīja iedodama: Dod savām telītēm! Pļavas dziesmu nodziedāju Pār pļaviņu pāriedama; Man piebira pilnas kurpes Zilu ziedu, zelta rasas. IV. Vainagus pinot Es saviju vainadziņu Trejdeviņi ziediņiem: To uzliku galviņā, Jāņu nakti līgodama. Es nopinu vainadziņu No tiem pura vaivariem, To uzliku Jānīšam, Lai tas reibtu nepiedzēris. Es nopinu vainadziņu No deviņi Jāņu ziedu; Spīdēj mans vainadziņš Caur deviņi glāžu logi. Jo spīdēja, jo valkāju, Tautu dēlus kaitināju. Piniet, meitas, vijiet, meitas, Ozoliņa vainadziņu, Savijušas vainadziņu, Lieciet Jāņa galviņā. Jāņa sieva kroni pina, Kalniņā sēdēdama; Pats Jānītis ziedus lasa, Pa maliņu staigādams. Ejam, bērni, pļaviņā, Sēžamiesi pulciņā: Novīsim vainadziņu Ar ko Jāni sagaidīt. V. Māju, sētu pušķojot Brauc, Jānīti, nu no Rīgas, Nu mēs tevi sagaidām: Savus vārtus pušķojam Ar ozola lapiņām. Mūs mājās treji vārti, Visi treji appuškoti: Pa pirmiem gani nāca, Pa otriem Jāņa bērni; Pa trešiem Jāņa māte Sierus nesa palagā. Kur, Jānīti, meijas cirti, Kad meijāji lievenītes? - Dieva dēlu rājumā, Smuidrajos ozolos. Pa durīm ieiedama, Stāvu metu Jāņu zāles, Lai Laimīte pretim nāca, Pa zālēm laipodama. Es to savu istabiņu Lapiņām izkaisīju, Lapiņām izkaisīju, Rozītēm izspraudīju. Izkaisīju nama plānu Zaļajām zālītēm; Sper kājiņu, kur sperdams, Rit zālītes ritēdamas. Plūcat, meitas, baltābolu, Metat govu laidarā: Cik ābolu saujiņā, Tik gosniņu laidarā. Lai puškoja, ko puškoja, Cūku kūts jāpuško: Citu gadu šādu laiku Sivēniņu vajadzēs. Es uzliku bitītēm Ozoliņa vainadziņu, Lai Dievs dod citu gadu Jaunas bites dārziņā. Trīs dieniņas velējos, Jāņu nakti gaidīdama; Kad atnāca Jāņu nakte, Malts krekliņis mugurā. Meitiņ, tava skaista rota Jāņu nakti jāgodā; Izgodējse Jāņu nakti, Liec pūriņa dibenā. Balta ieva kalniņā, Vēl baltāka lejiņā; Baltu sedzu villainīti, Vēl baltāka pūriņā. Pērc man kurpes, bāleliņ, Ar sudraba sprādzītēm, Lai es varu Jāņu nakti Ciema puišus kaitināt. VI. Nākot pie Jāņa mātes un Jāņa tēva Jānītim treji vārti, Visi treji appušķoti: Pa pirmiemi gani nāca, Pa otriemi pieguļnieki, Pa trešiemi Jāņu bērni, Jāņu zāles kaisīdami. Labvakar, Jāņa māte, Būsi mūsu gaidījusi; Būsi savus pagalmiņus Ar slotiņu slaucījusi, Ar slotiņu slaucījusi, Ziediņiem kaisījusi? Labvakar, Jāņa tēv, Vai gaidīji Jāņu bērnus? Ja gaidīji Jāņu bērnus, Atver logus, atver durvis; Ja negaidi, tad atsaki, Iesim prom līgodami. Tur man tika Jāņos iet, Kur lustīga Jāņu māte, Kur lustīga Jāņu māte, Tur lustīga līgošana. Jāņa mātes pagalmā Trīs sudraba avotiņi: Vienā dzēra raibas govis, Otrā bēri kumeliņi; Tai trešā avotā Jāņa māte mazgājās. Jāņa tēva pagalmā Trīs sidraba ozoliņi: Vienā kāra vara kokli, Otrā zelta pātadziņu; Tai trešāi ozolāi Zelta bite spietu laida. Jāņu bērni sētā nāca, Dižs ozols vārtus vēra; Tas nebija ozoliņš, Tas bij pats Jāņa tēvs. Labvakar, Jāņa tēv, Vai gaidīji Jāņu bērnus? Jāņu bērni atnesuši Trejdeviņas Jāņu zāles. Labvakar, Jāņu māte, Saņem savus Jāņu bērnus; Ja šogad nesaņemsi, Citu gadu nenāksim. Kas bij laba saiminiece, Tā gaidīja Jāņa bērnus; Kas bij kāda miega mice, Tā ielīda midziņā. Laiska, laiska Jāņa māte, Līdz ar vistām apgulusi; Ne tā gaida Jāņu bērnus, Ne pin savu vainadziņu. Guli, guli, saimeniece, Visi darbi padarīti: Gailis lokus izravēja, Kaķis kreimu izķērnēja; Kaza šķina kāpostiņus, Cūka vāra azaidiņu; Žagatiņa, garastīte, Tā istabu izslaucīja; Cielaviņa, viegla sieva, Tā galdiņu noslaucīja; Krancim bija gara mēle, Tas karotes nomazgāja. Tā nedari, Jāņu māte, Kā darīji pērno gadu: Kad sanāca Jāņu bērni, Tu iebēgi kaņepēs. Kur palika Jāņu māte, Ka neredz staigājot, Vai tā bija iemūrēta Pašā cepļa dibinā? Kur palika Jāņu māte, Ka neredz staigājam? Jāņa māte istabā Siera nukas darināja. Kur palika Jāņa tēvs, Ka neredz staigājam? Jāņa tēvs aizkrāsnē Lāpa savu kažociņu: Ķērķis vēra adatiņu, Prūsis rāda uguntiņu. VII. Uzliekot vainagus Jāņamātei un Jāņatēvam Appušķoju Jāņa tēvu Ar ozola vainadziņu, Lai tam auga kumeliņi Zemi, resni kā ozoli. Uzliksim Jāņu tēvam Liepu ziedu vainadziņu; Ap tētiņu bites nāca Kā ap liepu sētiņā. Appušķoju Jāņu māti Liepu lapu vaiņagiem, Lai tai auga daiļas meitas Tā kā liepas kalniņā. Es uzlikšu Jāņa mātei Dāboliņa vainadziņu: Dievs dod mūsu Jāņa mātei Labas govis dābolā. Es savai Jāņa mātei Magonīšu kroni pinu, Lai tai ir skaistas govis Kā sarkanas magonītes. Uzliksim saimniecei Baltu ziedu vainadziņu, Lai aug viņas raibaliņas Baltajiem ziediņiem. VIII. Jānis nāk, jāj, brauc Labvakari, Jāņu māte, Vai gaidīji Jāņu bērnus? Jāņu bērni samirkuši, Jāņu zāles lasīdami. Jāņa bērni, Jāņa bērni, Darat savu vecu tiesu: Dodat zāles māmiņai, Lai telītes lielas aug. Visu gadu Jāni gaidu, Nevarēju sagaidīt; Nu es viņu sagaidīju Pašā Jāņu vakarā. Visu gadu Jānīts nāca, Nu atnāca šovakar; Celiet vārtus, taisiet durvis, Laidiet Jāni sētiņā. Jānīts savu kumeliņu Jūriņāi peldināja: Pats sēdēja kalniņā, Zelta groži rociņā. Lēni, lēni Jānīts brauca No kalniņa lejiņā; Saules meita vārtus vēra, Zvaigžņu cimdi rociņā. Jānīts sēd kalniņā, Zāļu nasta mugurā; Nāc, Jānīti, lejiņā, Dod manām telītēm. Jānīts sēd ozolā, Zelta kokles koklēdams; Kāp, Jānīti no ozola, Nāc manā sētiņā, Nāc manā sētiņā, Koklē savas zelta kokles. Ai, Jānīti, Dieva dēls, Tavu augstu kumeliņu: Caur mežiemi pieši spīd, Mežu galos cepurīte. Visu gadu Jānīts jāja, Nu atjāja šovakar; Stundu skan zelta pieši, No kumeļa nolecot. Ai, Jānīti, Dieva dēls, Nesien zirgu pie vītola, Sien pie zaļa ozoliņa, Lai rīb zeme dancojot! Jānīšam zelta josta, Sudrabiņa zobentiņš; Mirdz jostiņa, spīd zobenis, Pa vārtiem iejājot. Visu gadu Jānīts jāja, Nu atjāja šovakar: Vara bungas mugurā, Alus kanna rociņā. Sit, Jānīti, vara bungas Sētas staba galiņā, Lai trīc visa tautu zeme, Lai dzird mani bāleniņi. Pūt, Jānīti, vara tauri, Pie vārtiem stāvēdams, Lai sajāj tautu dēli No maliņu maliņām. Vai, Jānīti, Dieva dēls, Tavu kuplu cepurīti: Apakš tavas cepurītes Auga mani mieži, rudzi. Vai, Jānīti, Dieva dēls, Tavu platu cepurīti: Visa plaša pasaulīte Apakš tavas cepurītes. Nevienam tā nebija Kā tam mūsu Jānīšam: No kājām ziedi bira, No rokām sudrabiņš. Paldies saku māmiņai, Kas Jānīti vārdā lika: Kad atnāca Jāņu diena, Visi mani daudzināja. Pērn bij Jāņi, šogad Jāņi, Citu gadu atkal Jāņi; Tēvs bij Jānis, dēls bij Jānis, Manam dēlam atkal Jānis. Es pazinu īsto Jāni Lielā tautu pulciņā: Ozolkronis galviņā, Siera ripa padusē. IX. Aplīgo dārzus, druvas Aplīgoju rudzu lauku, Kādiem ziediem rudzi zied? - Pelēkiem ziediņiem. Aplīgoju miežu lauku, Kādiem ziediem mieži zied? - Dzeltēniem ziediņiem. Aplīgoju auzu lauku, Kādiem ziediem auzas zied? - Baltiem ziediem auzas zied. Aplīgoju zirņu lauku, Kādiem ziediem zirņi zied? - Raibajiem ziediņiem. Aplīgoju linu lauku, Kādiem ziediem lini zied? - Zilajiem ziediņiem. Labvakar, rudzu lauki, Kā Dieviņis tev līdzēja? Kā Dieviņis tev līdzēja Pelēks ziedus noziedēt? Labvakar, miežu lauki, Kā Dieviņis tev līdzēja? Kā Dieviņis tev līdzēja Dzelt'nus ziedus noziedēt? Labvakar, linu lauki, Kā Dieviņis tev līdzēja? Kā Dieviņis tev līdzēja Zilus ziedus noziedēt? Labvakar, zirņu lauki, Kā Dieviņis tev līdzēja? Kā Dieviņis tev līdzēja Sark'nus ziedus noziedēt? Labvakar, pupu lauki, Kā Dieviņis tev līdzēja? Kā Dieviņis tev līdzēja Raibus ziedus noziedēt? Ai, pupiņa, melnacīte, Tavu košu vainadziņu; Es bij meita, man nebija Tik dižana vainadziņa. Lai zied rudzi, lai zied mieži, Lai zied visa labībiņ; Sīpoliņi lai nezied, Lai zied pati saiminiec. Ņem, bāliņ, baltu zirgu, Izjāj manu rožu dārzu; Uzliec savam kumeļam Rožu deķi mugurā. Līgo rudzi, līgo mieži, Līgo visa labībiņa; Kāpostiņi nelīgoja, Līgo paši stādītāji. Lec, Jānīti, kur lekdams, Lec kāpostu dārziņā, Lai aug tāda kāpostgalva Kā Jānīša cepurīte. Ņem, Jānīti, melnu zirgu, Apjāj manu sakņu dārzu: Izmin nātres, izmin zāles, Lai aug tīri kāpostiņi. Ņem, Jānīti, augstu zirgu, Apjāj manu tīrumiņu, Cel asniņu augstumā, Min zālīti zemumā! Visas druvas izravētas, Apenīši neravēti; Tos ravēja Jāņa bērni, Jāņa nakti līgojot. Kur bij čaklas mātes meitas, Tur dārziņi noravēti; Kur laiskaji tēva dēli, Papuvītes neapartas. Kura laba saimeniece, Apiet savu rudzu lauku; Kura kāda palaistuve, Ne ap dārzu neapgāja. Kam šie kalni, kam šās lejas, Kam lieliei rudzu lauki? Dievam kalni, Laimai lejas, Jānīšami rudzu lauki. Laima gāja auzu lauku Auzu skaru mētelīti; Dieviņš gāja rudzu lauku Rudzu rogu cepurīti. Jāņu māte rudzus brida, Zīda kleitu pacēluse, Gribēdama divas vārpas Viena stiebra galiņā. Es pazinu to celiņu, Kur gājuši Jāņu bērni: Viss celiņš nokaisīts Baltajiem ziediņiem. X. Nu var prasīt alu un sieru Sieru, sieru, Jāņa māte, Tev aug govis laidarā; Ja nedosi sieru, pienu, Paliks govis ālavnīcas. Alu, alu, Jāņa tēvis, Tev aug mieži tīrumā; Ja nedosi alutiņa, Iešu, miežus noviļāšu. Siera, siera, bieza piena, Šķīsta piena nedodiet, Tas klaudzēja vēderā, Jāņu nakti līgojot. Jāņa māte bēdājās, Mazu sieru sasējusi. Nebēdā, Jāņa māte, Gan Dieviņš gausinās. Šim stūrītis, tam stūrītis, Tev pašai viducītis. Jāņa māte bēdājās, Daudzi nāce Jāņa bērnu; Nebēdā, Jāņa māt, Gan tos visus pamielosi; Gan tos visus pamielosi, Saujiņā turēdama. Alu, alu, Jāņu tēvs, Tev aug mieži tīrumā; Ja nedosi saldu alu, Lielu skādi padarīšu: Mežā iešu, lūgšu zaķus, Lai nāk miežus nobradāt Laba, laba Jāņa māte, Vēl labāks Jāņa tēvs: Jāņa māte sieru deva, Jāņa tēvs alutiņu. Jāņa māte sieru deva Lai aug slaidi telēniņi; Jāņa tēvs dzerti deva, Lai aug bēri kumeliņi. Ko mēs labu vēlēsim Jāņa mātei šovakar? Simtiem govis raibaļiņas, Labu biezu krējumiņu; Ilgu mūžu, labu laimi, No Dieviņa veselību, Ko mēs labu vēlēsim Mūsu Jāņu tētiņam? Pilnu klēti rudzu, miežu, Stallī labus kumeliņus, Zirgiem zviegt, govīm maut, Arājam gavilēt. XI. Sauli pavadot Jānīšami treji vārti, Visus trejus virināja: Pa vieniem Jānīts gāja, Pa otriem Jāņa bērni, Pa trešiem saule gāja, Vakarā rietēdama. Situ koku pie kociņa, Lai iet saule vakarā. Lai iet saule vakarā, Lai uzlēca mēnestiņš. Ai, saulīte, mēnestiņis, Kā jūs skaisti mijāties! Kur dieniņu saule tek, Tur tek nakti mēnestiņš. Saulīt vēlu vakarā Sēžas zelta laiviņā. Sēžas zelta laiviņā Pašā Jāņu vakarā. Jau saulīte nogājusi Aiz dziļā ezeriņa; Saskanēja zelta irkļi Sudrabiņa laiviņā. Saule gāja vakarā. Zelta zarus zarodama; Dod, Dieviņi, tā zarot Līdz mūžiņa galiņam. Bērziņš auga ceļmalā Trejādām lapiņām; Tai pirmā saule lēca, Tai otrā norietēja; Tai trešā lapiņā Saule lēja sudrabiņu. Saule brida jūriņā, Pasasmēla sudrabiņa, Lai varēja Jāņu nakti Sudrabā rotāties. Saule brida jūriņā, Samta svārkus pacēlusi, Ne tai mirka zelta kurpes, Ne sudraba ielociņi. Noiet saule vakarā, Mežu galus pušķodama: Liepai lika zelta kroni, Ozolam sudrabiņa. Noiet saule vakarā, Zelta miglu miglodama. Lec, saulīte, rītā agri, Noņem miglas vainadziņu! Kupli auga ozoliņi Saules takas maliņā: Tur saulīte jostu kāra, Vakarā noiedama. Saka saule noiedama: Nav līdzeni mežu gali. Ņem, saulīte, zelta šķēres, Nolīdzini mežu galus! Saule brida miglājos Jāņu dienas vakarā; Kur, Dieviņi, lielu guni, Sildi visu pasaulīti. XII. Uguni iekurot Es iekūru jāņuguni Pašā kalna galiņā, Lai redzēja Jāņa bērni, Lai tie nāca sētiņā. Sakūros uguntiņu No deviņi žagariņi; Sildās Dievs, mīļā Laima, Mana mūža licējiņa. Kas vizēja, kas mirdzēja Viņā lauka galiņā? Jānīts kūra uguntiņu, Savus bērnus gaidīdams. Kas spīdēja, kas mirdzēja Augsta kalna galiņā? Jānīts dedza darvas mucu Ar sidraba stīpiņām. Jāņu diena, Jāņu nakte, Nu pats Jāņu vakariņš; Nu pats Jāņu vakariņš Pūdelīti dedzināt Kuriet lielu Jāņuguni Jāņu dienas vakarā: Jāņu bērni samirkuši, Jāņu zāles lasīdami. Sit, Jānīti, vara bungas, Sakur Jāņa uguntiņu, Lai sanāk Jāņa bērni No maliņu maliņām. Aizdedziet darvas mucas, Modiniet Jāņa bērnus, Lai taurēja vara taures, Lai dziedāja Jāņu dziesmas. Pavasari ievas zieda Pa visiem krūmiņiem; Jāņu nakti gunis dega Pa visām sētiņām. Te staigāj'ši Jāņa bērni, Te kūruši uguntiņu, Te Dieviņš sildījies, Te palicis mētelītis. XIII. Jāņu nakti neguļot Jāņu nakti negulēšu, Uguntiņu nerausīšu, Kamēr zelta drāti vilkšu Caur ozola zariņiem. Kas gulēja Jāņu nakti, Sasien kājas, sasien rokas, Sasien kājas, sasien rokas, Iemet nātru krūmiņā. Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti neguļat: Jāņu nakti papardīte Zied cērpiņa vidiņā. Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti neguliet: Kas gulēja Jāņu nakti, Tam Laimīte garām gāja. Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti neguļat, Tad rītiņā redzēsieti Trīs saulītes uzlecam; Viena rudzu, otra miežu, Trešā tīra sudrabiņa. Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti negulieti, Tad redzēsiet Jāņu rītu, Kā saulīte rotājas: Brīžam zila, brīžam zaļa, Brīžam tīra sudrabiņa. XIV. Papardes ziedu meklējot Visas zemes zāles zied, Papardīte vien nezied; Tā ziedēja Jāņu nakti Ar sudraba ziediņiem. Visas zāles izziedēja, Papardīte vien nezied; Papardīte Dieva zāle, Tā ziedēja Jāņu nakti. Visas lauku puķes zied, Papardīte, tā nezied; Tā zied Jāņu naksniņā, Kad ļautiņi neredzēja. Visi ziedi noziedēja, Papardīte neziedēja; Tā ziedēja Jāņu nakti, Zelta miglu miglodama. Papardīte, zeltziedīte, Uzzied Jāņu vakarā; Zelta ziedu meklējot, Novīst mans vainadziņš. Man pazuda gredzentiņš Pašā Jāņu vakarā; Gredzentiņu meklēdama, Vainadziņu pazaudēju. Es izvilku zelta ķēdi Caur sidraba ozoliņu; Es izvilku puiša domas, Jāņu nakti līgodama. Jāņu nakti, meitiņ, sargi Savu puķu vainadziņu: Nakts ir silta, galva karsta, Novīst puķu vainadziņš. Metat, meitas, Jāņu nakti Upē savus vainadziņus: Kam ar straumi aizpeldēja, Vedīs tautas šorudeni; Kam nogrima dibenāji, Tai bez vīra nodzīvoti. Gāju, gāju visu nakti, Jāņu zāli meklēdams; Jāņu zāli neatradu, Atrod sevim līgaviņu. Jāņu nakti raudzījos, Kur vakara saule lec, Kur vakara saule lec, Tur aug mana līgaviņa. Skāde tautu dēliņam, Sakrīt mieži līdumā; Kam gulēji ar meitām Pašā Jāņu vakarā. Izčibēja. Izgrabēja, Ko runāja Jāņu nakti: Jāņu nakti pieci, seši, Atnāk rudens, nav neviena. XV. Apdziedāšanās Viņpus upes kupla liepa, Šai pusē ozoliņš; Viņas puses kupla liepa Aplīgoja ozoliņu. Čīkstēdama, vaidēdama Ķīvītiņa gaisā skrēja; Tā čīkstēja jauni puiši, Jāņu dziesmu neprazdami. Puiši, Jāņus gaidīdami, Visu gadu dziesmas krāja; Kad atnāca Jāņu diena, Ne vārdiņa nezināja. Jāņa bērni sanākuši, Suņi mēles izkoduši, Ja nebūtu izkoduši, Tad jau būtu līgojuši. Jāņa bērniem raibi svārki, Man bij raibi sivēniņi; Pa pinkai salasīši No maniem sivēniem. Gari mati, īss padoms Mūsu ciema meitiņām: Kaķi cepa, vistu slauca Pašā Jāņu vakarāji. Visi mazi avotiņi Jāņu nakti miglu laida; Visi mazi puisēniņi Ruden sievu ņēmējiņi. Jāņa tēvs ar Jāņa māti Abi lieli darbinieki: Viens bij sviesta taisītājs, Otrs ķērnes laizītājs. Tavu traku Jāņu māti, Tavu siera sējumiņu: Zobi lūza nokožot, Sviedri lija gremojot. Diezgan plata kļava lapa, Vēl platāka plātījās; Diezgan liela Jāņa māte, Vēl lielāka lielījās. Liela resna Jāņa māte, Vēl resnāka pakaļiņa: Visā Rīgā nedabūja Piemērota lindraciņa. Guli, guli, Jāņa māte, Nav tev klātu gulētāja: Jāņa tēvs pirtiņā Guļ ar ciema meitiņām. Jāņa tēvs ar apenīti Viens otram labu dara: Tēvs apiņam mietu dara, Apins tēvu dancināja. Guli, guli, Jāņa tēvs, Bez biksīšu gultiņā: Dzeldīs tevi Jāņu bērni Asajām nātrītēm. Mūsu puišiem reti zobi - Dodat matus izķemmēt! Man matiņi pieputēj'ši, Jāņu nakti dancojot. Pusgodīgi nodzīvoju Visus svētkus vasarā; Jāņu nakti zelta rasa, Es prātiņu pazaudēju. Nedod, Dievs, Jāņu nakti Ar puišiem satikties: Zāles manas izkaisīja, Mani pašu salauzīja. Jānīts pūta vara tauri, Kalniņā stāvēdams; Kad nebija vara taures, Pūš vecā zābakā. Jānīšam maza sieva, Nātrītēs pazuduse. Ņem, Jānīti, grābeklīti, Meklē savu līgaviņu. Jānīšam nabagam Liela skāde notikuse: Mīļākā Vāczemē Uz smildziņas nodūrās. XVI. Īsa, īsa Jāņu nakts Tas ir melis, kas to saka, Ka ir gara Jāņu nakte: Stāvus vien sastāvēju Ar tautieti klētiņā. Īsa, īsa Jāņu nakts Par visām naksniņām: Te satumsa, te uzausa Pie Jānīša uguntiņas. Īsa, īsa Jāņu nakts Par visām naksniņām: Vienā malā saule lēca, Otrā saule uzlīgoja. Īsa, īsa Jāņu nakts Par visām naksniņām: Nepaguvu dziesmu pūru Līdz pusītei izdziedāt. Tā sacīja, tā bij tiesa, Īsa bija Jāņa nakts: Vienā pusē timsa timsa, Otrā zaļa gaisumiņa. Dedzi gaiši, uguntiņa, Ij ne ilgi tev jādeg; Dziedi koši, tautu meita, Ij ne ilgi tev jādzied: Īsa bija Jāņu nakts, Te satumsa, te uzausa. Līgojam, līgojam, Neguļam, neguļam; Redzēsim, redzēsim, Kā saulīte rotājas. Līgojati, līgojati, Līdz pašai gaismiņai! Rītiņāje mīļš Jānītis Ar saulīti rotāsies. XVII. Aust gaismiņa, lec saulīte Jāņu rītā gaisma ausa, Sudrabota saule lēca; Zaļi svārki brālīšami, Sudrabota audējiņa. Kur saulīte mazgājies, Jāņu rītā uzlēkuse? Aiz upītes, līcītī, Sudrabiņa bļodiņā. Saulīt, mīļa māmuliņa, Parādies sudrabā; Parādies sudrabā Pašā Jāņu rītiņā. Saulīt, mana krustamāte, Pār Daugavu roku deva: Pilni pirksti, abas rokas Zeltā grieztu gredzentiņu. Sidrabiņa gailīts dzied Zeltupītes maliņā: Lai ceļas Saules meita. Auseklīša līgaviņa. Saule sēja sudrabiņu Pa lielo tīrumiņu; Kam, saulīte, sīku sēji? Nevarēju salasīt. Kas gulēja Jāņu nakti, Tas rītiņu neredzēja; Tas rītiņu neredzēja, Kad saulīte rotājās. Jāņu rītā gaisma ausa, Sudrabota saule lēca; Zaļi svārki brālīšam, Sudrabiņa audējiņa. Jāņu rītu pirmie viesi: Gaisma ausa, saule lēca, Labrītiņi, Dievs palīdz, Tā pirmā valodiņa. Jāņu rītā zelta rasa, Tad saulīte rotājās: Drīzi zila, drīzi zaļa, Drīz sarkana vizuļo. Jānīts jāja visu nakti, Sudrabiņu kaisīdams: Lai redzētu Jāņa bērni, Kā saulīte rotājās. XVIII. Pavadām Jāņa dienu Jāņa diena, svēta diena, Aiz visām dieniņām: Jāņa dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja. Rotājies tu, saulīt, Tu rotāji, es rotāju: Tu rotāji zelta rotas, Es jauno arājiņu. Jauka bija Jāņu diena Par visām dieniņām: Līgo saule, līgo bite, Līgo visa radībiņa. Vakar Jāņus saņēmām, Šodien Jāņus vadīsim; Vakar nāca dziedādami, Nu iet prom raudādami. Iestādīju ozoliņu Jāņa tēva pagalmā, Lai tas auga, lai zaļoja Līdz citiem Jānīšiem. Kā tos Jāņus sagaidīja, Kā tos Jāņus pavadīja? Līgodami sagaidīja, Līgodami pavadīja. Pavadām Jāņu dienu Līdz viņam kalniņam; Lai pavada Rīgas meitas Līdz pašai jūriņai. Dziesmas atlasījusi un sakārtojusi Ilga Reizniece

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0