Aristokrātijas atdzimšana

Gatis Vectirāns un Toms Ērenpreiss restaurē antīkos velosipēdus Sevišķi grezna izstrādājuma, aristokrātisks velosipēds, - rakstīts pirmskara velosipēdu rūpnīcas Ērenpreiss katalogā pie viena modeļa. Kamēr tiek lemts, vai Ērenpreisa veco ražotni pie Gaisa tilta pārbūvēt par iepirkšanās centru vai šikiem dzīvokļiem, fabrikas pastāvēšanas laikā saražotie 200 000 "aristokrātisko" braucamrīku rūs šķūnīšos, izgāztuvēs un Dievs vien zina kur. Ja neskaita tos, kas pamazām rod ceļu uz Gata Vectirāna (22) un Toma Ērenpreisa (22) darbnīcu pirmskara veļasmazgātavā Čaka ielas pagalmā, lai sāktu jaunu dzīvi. Atverot darbnīcas durvis, kļūst skaidrs, ka te ir pavisam cita pasaule. Telpas vienā pusē, pretim darbnīcas plašajiem logiem, pie sienas sakārti desmitiem antīku velosipēdu - Latvello, Omega, Ozolnieks, Liperts, Līvas. No spoži lakotas vecas koka radiokastes lūkojas moderna datora displejs. Tas ir puišu "blakusprojekts", dators vārdā Rekords. Mūzika skan no vecajiem Augstākās padomes skaļruņiem. Rūpīgi sakārtotajā telpā ir tikai un vienīgi vecas lietas. "Tas sākās ar interesi par vecām lietām," apstiprina Gatis. "Mūsu ģimenēm ir slimība uz antikvāriem priekšmetiem, velk mājās bufetes un baronu mēbeles no kūtīm," piebilst Toms. Puiši iepazinās vakarskolā, kur abi nokļuva pēc neveiksmīga starta radošās izglītības sfērā - Gati izmeta no Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas, Toms nenokārtoja eksāmenu Rīgas Doma kora skolas diriģentos. "Skola gan paspēja attīstīt mīlestību uz formu," saka Gatis. Bet satuvinājās puiši caur mīlestību uz velosipēdiem. Frīkbaikus, kas tagad ir modē visā Rietumu pasaulē un arī Rīgā, Toms ar kaimiņpuiku Toļiku kopā metinājuši jau bērnībā. Reiz Toms palūdzis Gati palīdzēt viņam izremontēt dzīvokli. Gatis, kas jau ķimerējies ar savu veco riteni, kuru bija izdīcis lauku onkulim, tur, patīkami pārsteigts, ieraudzījis, ka Tomam ir vecs Ozolnieks. "Tad vēl Toms sāka stāstīt savu senču stāstus par viņa piederību ciltij," atceras Gatis. "Tā ir attāla piederība," precizē Toms. "Cilts" ir no Mazsalacas, kur vecie vīri joprojām atceras Gustavu Ērenpreisu, kura dēls, pārbraucis no Berlīnes, tagad dzīvo Pārdaugavā. No rutīnas bēgot Agrāk Toms strādāja labi apmaksātā viesmīļa darbā viesnīcā Grand Palace (vēl pirms tam Vincentā), kur pelnīja līdz tūkstotim latu mēnesī. Finansiāli tagad ir notikusi lejupslīde, taču "morālā ziņā jūtos daudz labāk un veselīgāk. Neatsverami." Kā konsekventi demonstrējot, ka nolēmis darīt to, kas patīk, Toms iestājies Latvijas Universitātes filozofos. Arī Gatim, kurš Kultūras koledžā apgūst reklāmas menedžmentu, nav šaubu par izvēli. Viņš smaidot atceras: "Es nevarēju ierakstīties ritmiskā, standarta darbā. Divu gadu laikā biju nomainījis apmēram desmit darbus." Ideja par velosipēdu restaurāciju Tomam dzima, kad, braucot uz Grand Palace ar veco velosipēdu, viņu Vecrīgā uzrunājis vācietis, kas nekavējoties gribējis par riteni maksāt 500 latu. "Es, protams, nepārdevu," smaida Toms, - "Bet tad sāka raisīties domas, ka tā lieta varētu aiziet. Mēs četratā apsēdāmies un "izpīpējām"šo to." No sākotnējās komandas palika tikai Toms un Gatis. Darboties viņi sāka pirms pāris gadiem Toma 15 m2 dzīvoklītī Matīsa ielā, kur 10 m2 aizņēma velosipēdi. "Skrūvējām, jaucām, sākām apzināt, kas ir restaurācija. Tikai tagad varam teikt, ka restaurējam," paskaidro Gatis. Toma ienākumi no viesmīļa darba arī bija pirmā investīcija. Attīstība pagaidām vēl nav peļņā, bet profesionālajā līmenī. "Ja tu redzētu pirmo un pēdējo velosipēdu, tad saprastu, kur ir mūsu attīstība. Pati darbnīca ir kā instruments, kuru attīstām. Mums ir arī atbalstītāji - velosipēdu muzeja īpašnieks, inženieris, juvelieris, datorgrafiķis," saka Gatis. Hroms un ornamenti Pirmo velosipēdu puiši restaurējuši četrus mēnešus. Nākamo - divus, tomēr mazāk par mēnesi ir neiespējami. "Velosipēdu muzeja vīrs restaurē gadā vienu," salīdzinājumam norāda Toms. Cikls ir garš - jāapzina stāvoklis, jāpasūta un jākomplektē detaļas, jāpulē, jāniķelē, jākrāso ar daudzām lakas kārtām, jāuzklāj ornamenti, jāspieķo, jāpārbauda kvalitāte un visam paralēli jāatkodē vecās, aizmirstās tehnikas. Pulēšana un hromēšana ir procesā dārgākais. "Latvijas velosipēdiem ir visādas niķelētas kantītes, stūrīši, mantiņas, ornamenti," stāsta Gatis. Kamēr līdz Otrajam pasaules karam Eiropā taisīja melnus un brūnus velosipēdus, Latvijā izgatavoja krāšņus, ar puķēm, līnijām, hromētām detaļām. Savulaik Latvijā bija septiņas lielas fabrikas un 39 darbnīcas. Pirmā velosipēdu rūpnīca Latvijā un visā Krievijas impērijā bija Leitners. Savukārt Ērenpreisam bija labākā reklāma un 70% tirgus. "Ērenpreiss bija kvalitāte masām - tam deva līzingu, to varēja pasūtīt pa pastu un transportēja uz laukiem ar vilcienu," stāsta Gatis. Kvalitatīvākais velosipēds tirgū bijis Latvello. Toms darbnīcā atbild par tehniskiem un administratīviem jautājumiem, arī speciālu detaļu pasūtījumiem no Vācijas un Lielbritānijas, savukārt Gatis par restaurācijas gaitu, materiālu apstrādi. Viņu vīzija nākotnē ir uztaisīt ideālo riteni. "Riteni ar sajūtām," sapņaini saka Gatis. "Pilsētas dizaina velosipēdu," precizē Toms. "Lai ielas kļūtu krāšņākas," turpina Gatis. Ja reiz uzmīts lielais zobrats, vecie pilsētas velosipēdi slīdot stabili kā okeāna laineri. Daudz labāk esot braukt arī pa bruģi, jo sēdekļi lieliski amortizējot. "Jaunkundzes ir viegli uz rāmja vest, un viņas arī labprāt uz tā sēžas," piebilst Gatis. "Reiz gan vecs krievu vīrs mums pakaļ sauca - ko meitenes uz velosipēda vedat, BMW vajag!" *** CV Vārds, uzvārds: Gatis Vectirāns, Toms Ērenpreiss Vecums: 22 Izglītība: Toms - LU Vēstures un filozofijas fakultātes 2.kursa students, Gatis - Latvijas Kultūras koledžas Reklāmas menedžmenta programmas 3.kursa students Pirmais darbs: Gatim - strūklaku taisīšana, Tomam - kastu locīšana kartona fabrikā AustraPak Pašreizējais darbs: velosipēdu restaurēšana Hobiji: Vīnzinības, velosipēdi, viesmīlības māksla, antikvāras lietas, performances, mūsdienu māksla, literatūra