Ēšanas ētika

  • 0
  • Pievienot

Prognozē, ka gaļas patēriņš pasaulē līdz 2020.gadam divkāršosies. Tomēr Eiropā un Ziemeļamerikā pieaug bažas par gaļas un olu ražošanas veidu ētiskumu. Teļa gaļas patēriņš ir krasi samazinājies, kopš kļuva plaši zināms, ka tā dēvētās baltās - faktiski bāli sārtās - teļa gaļas ražošanai jaunpiedzimušie teļi tiek nošķirti no mātēm, tīši padarīti anēmiski, nesaņem rupjo barību un tiek turēti tik šauros aizgaldos, ka tajos nevar ne staigāt, ne apgriezties. Eiropā govju trakuma slimība šokēja daudzus cilvēkus ne tikai tāpēc, ka tā sagrāva priekšstatu par liellopu gaļu kā drošu un veselīgu pārtiku, bet arī tāpēc, ka viņi uzzināja - liellopi saslima ar šo slimību, jo tiem tika izbarotas aitu smadzenes un nervu audi. Cilvēki, kuri naivi bija uzskatījuši, ka govis ēd zāli, atklāja, ka liellopiem var izbarot jebko - no kukurūzas līdz zivju miltiem, mājputnu atliekām (kopā ar to ekskrementiem) un lopkautuvju atkritumiem. Bažas par to, kā tiek turēti mājlopi, nebūt neaprobežojas ar nelielo cilvēku daļu, kuri ir veģetārieši vai pat vegāni - stingrie veģetārieši, kuri vispār neēd dzīvnieku izcelsmes produktus. Neraugoties uz spēcīgajiem ētiskajiem argumentiem par labu veģetārismam, tas vēl nav kļuvis par vispārēju tendenci. Izplatītāks ir viedoklis, ka gaļas ēšana ir attaisnojama, ja dzīvnieki pirms nokaušanas tiek turēti normālos apstākļos. Problēma, kā Džims Meisons un es to raksturojam savā nesen publicētajā grāmatā Kā mēs ēdam (The Way We Eat), ir tā, ka rūpnieciskā lauksaimniecība liedz dzīvniekiem pat minimāli pieklājīgus dzīves apstākļus. Desmitiem miljardu cāļu mūsu dienās nekad neiziet svaigā gaisā. Tos baro tā, lai tiem rastos milzīga apetīte un tie iespējami straujāk pieņemtos svarā. Pēc tam tos ievieto nojumēs, kurās var izvietot vairāk nekā 20 000 putnu. Amonjaka līmenis gaisā no to izkārnījumiem ir tik augsts, ka tas kož acīs un aizcērt elpu. Cāļi tiek nokauti jau 45 dienu vecumā, to nenobriedušie kauli tik tikko spēj izturēt ķermeņa svaru. Daži sabrūk, nespēdami sasniegt barību un ūdeni, un drīz iet bojā, taču to liktenis uzņēmuma ekonomikai kopumā ir nesvarīgs. Dējējvistām apstākļi ir vēl sliktāki, jo tās tiek iespiestas tik mazos būros, ka nespētu izplest spārnus, pat ja būrī atrastos viena vista, taču tajos parasti ievieto četras vai pat vairāk. Šādos saspiestos apstākļos stiprākās, agresīvākās vistas būrī līdz nāvei noknābtu vājākās. Lai to novērstu, putnu knābji tiek nošņāpti ar karstu asmeni. Vistai knābī ir daudz nervu šūnu, jo ar to tā galvenokārt kontaktējas ar vidi, taču netiek lietoti nekādi anestezējoši līdzekļi, lai mazinātu sāpes. Cūkas varētu uzskatīt par vissaprātīgākajiem un jūtīgākajiem no dzīvniekiem, kurus mēs parasti ēdam. Turētas laukos, tās var izmantot šo saprātu un izpētīt apkārtējo vidi. Pirms atnešanās cūkas no salmiem vai lapām un zariem ierīko ērtu midzeni saviem sivēniem. Taču mūsdienu rūpnieciskajās fermās grūsnās cūkas tiek turētas tik šauros krātiņos, ka tās nevar pagriezties vai pat paiet vairāk nekā soli uz priekšu un atpakaļ. Tās guļ uz kaila betona bez salmiem vai citiem pakaišiem. Sivēnus atšķir no mātes iespējami drīzāk, lai tā atkal varētu kļūt grūsna, taču tās nekad netiek izlaistas no kūts līdz vešanai uz kautuvi. Šādu ražošanas paņēmienu aizstāvji pauž nožēlu, taču apgalvo, ka tie ir nepieciešami, lai apmierinātu iedzīvotāju aizvien pieaugošo pieprasījumu pēc pārtikas. Gluži pretēji - kad mēs iesprostojam dzīvniekus rūpnieciskajās fermās, mums jāaudzē tiem barība. Dzīvnieki sadedzina lielāko daļu šīs barības radītās enerģijas, tikai lai elpotu un uzturētu ķermeņa siltumu vien, un tāpēc mēs iegūstam mazu daļu - parasti ne vairāk kā vienu trešdaļu un dažreiz pat tikai vienu desmito daļu - no tiem izbarotās barības vērtības. Turpretim govis ganībās ēd barību, ko mēs nevaram sagremot, un tas nozīmē, ka tās papildina mums pieejamās pārtikas daudzumu. Ir traģiski, ka tādas valstis kā Ķīna un Indija, kļūstot bagātākas, kopē rietumu metodes un ievieto mājdzīvniekus milzīgās rūpnieciskajās fermās, lai piegādātu aizvien vairāk gaļas un olu savai augošajai vidusšķirai. Ja tā turpināsies, dzīvnieki cietīs pat vēl vairāk nekā pašlaik rietumos, palielināsies kaitējums videi un saslimstība ar sirds slimībām un gremošanas orgānu vēzi. Tas būs arī ārkārtīgi neefektīvi. Mums kā patērētājiem ir vara un morālais pienākums - atteikties atbalstīt lopkopības metodes, kas ir cietsirdīgas pret dzīvniekiem un kaitīgas mums.u Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0