Izstāde, kurā pagulēt

Literāte Krista Burāne izstādē Pasakas par bezmiegu aicina boikotēt straujo ikdienas ritmu Tāiznācis, ka februāris Kristai Burānei ir ražīgs mēnesis. Pagājušajā gadā tas bija projekts Sniegavīru rendezvous - pasaulē pirmais sniegavīru iepazīšanās birojs. "Par sniegavīriem, kuriem vajadzēja satikties un kurus vajadzēja sasildīt," tagad saka Krista. Bija izstāde ar sniegavīru fotoportretiem, bija iepazīšanās sludinājumi, kurus rakstīja dzejnieki. Šā gada februārī Krista aicina uz izstādi Pasakas par bezmiegu. Izstādē būs apskatāmas 12 Parīzē tapušas lielformāta fotogrāfijas, pie katras no tām - skaļrunītis, ar kura palīdzību klausīties fotogrāfijā redzamā cilvēka dziedātā dziesmā, grāmata ar pasaku un matracītis, kur pasnauduļot. Kristai nav svešs bezmiegs. "Dzīve ir tik intensīva, nogurums - tik liels, ka pie labākās gribas, apguļoties gultā, acis nevar dabūt ciet. Viss turpinās - domāšana, emocijas, problēmu risināšana, cīņas, kas dienas laikā nav izcīnītas." Krista ir dzirdējusi ļoti daudzu cilvēku žēlošanos par to, ka nevar aizmigt. Šiem cilvēkiem tad arī veltīta izstāde. Dziesma drošībai "Šo fotostāstu man gribējās likt pretī pilsētas agresijai. Es ticu, ka mēs spējam mainīt dzīves ritmu pret brīvas elpošanas ritmu, kas nepieciešams, lai aizmigtu. Pāreja no straujā ritma uz to mierīgo, lēno ir iespējama ar šūpuļdziesmas palīdzību. To taču mēs visi atceramies, kā mamma mūs lika gulēt un kā mēs esam midzinājuši mūsu bērnus. Tas ir sakrāls brīdis, kurā, pārceļoties uz citu pasauli, ikdienas pasaule paliek aiz durvīm," pārliecināta Krista. Viņasprāt, satikšanās ar miega pasauli ir iespējama arī bez cita cilvēka klātbūtnes, bet, esot kopā ar kādu citu, rodas drošības sajūta. "Ja kāds ir līdzās, kas palīdz aizmigt, izstāstot pasaku, noglāstot galvu vai nodziedot šūpuļdziesmu, mierīgi varam aizmigt," saka Krista. Savu izstādi Pasakas par bezmiegu Krista gribot veltīt arī visiem tiem cilvēkiem, kuriem dienas vidū uznāk miegs un gribas pagulēt. Laipni lūgti! Šķiet, to ir piedzīvojis katrs, kas studiju laikā sēdējis bibliotēkā un lasījis, lasījis, lasījis, līdz uznācis miegs. "Toreiz domāju - būtu labi, ja bibliotēkā būtu telpa, kur varētu pagulēt. Ne jau tāpēc, ka garlaicīgi vai ka negribētos lasīt. Bet lasīšanas ritms ir līdzīgs šūpuļdziesmas ritmam - lēns un nomierinošs." Kāpēc fotostāsts tapis Parīze? Krista Burāne divus rudens mēnešus ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu uzturējās Parīzē mākslinieku radošajā rezidencē Cite Internationale des Arts. "Sākumā gribēju rakstīt par kārtību un nekārtību. Beigu beigās sapratu, ka bezmiegs rodas nekārtības dēļ. Gulēšana, šūpuļdziesmas un pasakas ir kārtības meklēšana sevī," paskaidro Krista. Parīzē gājis visādi. Cilvēku reakcija, izdzirdot Kristas lūgumu nodziedāt viņai šūpuļdziesmu, bijusi ļoti atšķirīga. Bija tādi, kas viņai garām gāja ar līkumu un sauca par trako. Bija, kuri priecājās par iespēju atcerēties savas šūpuļdziesmas. "Mani pārsteidza, ka tā uzreiz neviens nevarēja nodziedāt. Pirmā reakcija - nezinu, neatceros. Tad kaut kas uzplaiksnīja, un viņi sāk dungot bez vārdiem. Pēc tam atausa atmiņā vārdi. Citi sacerēja vārdus uz vietas." Ja cilvēkus aicinātu dziedāt dziesmas Rīgā? "Domāju, nebūtu tik interesants. Cik šūpuļdziesmu zinām? Velc, pelīte, saldu miegu, Aijā žūžū, lāča bērni. Bet tas arī ļoti interesanti, ja lielākā daļa cilvēku aizmieg ar vienādām šūpuļdziesmās. Tas nozīmē, ka mūsos ir kaut kas kopīgs. Ja tas ceļš, pa kuru ejam uz miega valstību, ir kopīgs, tad mums ir kopīgs ceļš arī nomoda pasaulē. Tā arī varam atrast pamatu neagresīvajai līdzāspastāvēšanai, kur necīnāmies viens ar otru, bet dodam viens otram drošību." Rakstīt un fotografēt Ikdienas darbs Kristai saistīts nevis ar fotogrāfijām, bet ar vārdiem. Precīziem un bez liekvārdības. Viņa ir reklāmas aģentūras McCann-Erickson Rīga radošā direktore - jāraksta reklāmu teksti un scenāriji. Nupat izskanējušais KNAB pretkorupcijas kampaņas Korupcija ir varas prostitūcija sauklis ir viņas kolektīva radīts. Nevar nepieminēt, ka Kristas sarakstītas un tulkotas ir vairākas literatūras mācību grāmatas. Viņa pēc izglītības ir filozofe, gandrīz desmit gadu strādājusi Latvijas Universitātē par pasniedzēju un bija starp tiem ekspertiem, kas domāja par to, kā filozofiju iedzīvināt matemātikā, vēsturē, valodā, mūzikā, mākslā. Kad Krista pārtrauca darbu Universitātē, viņa saprata, "ka jāraksta tomēr ir". Rakstījusi dzejoļus un stāstus, kas publicēti gan žurnālā Karogs, gan Kultūras Dienā, gan portālā satori.lv. Tomēr "fotogrāfija un īsie stāsti vai dzejoļi ir tas, kā es varu pilnīgāk runāt par to, ko redzu un saprotu, par to, ko es gribu pateikt cilvēkiem. Vieni uztver labāk lasot. Ir cilvēki, kuri uztver labāk redzot. Tad nu es mēģinu runāt abās valodās. "Vieglāk ir fotografēt. Fotografēšanas mirklī nav neskaidru un mokošu jautājumu, es raugos tieši un nepastarpināti pasaulē, tāpat pasaule raugās uz mani. Šajā sarunā bez vārdiem nav pārpratumu un kļūdu. Kad mēģinu par to pašu stāstīt, sākas lielas grūtības precīzo vārdu meklējumos. Svarīgi nenomaldīties teikumos, liekās skaņās un domās. Fotogrāfija ir precīzāka un tāpēc varbūt arī patiesāka."