Kā naudu tērē, tā valsti vadīs

Partiju finanšu jomā jākoncetrējas uz dažiem sasniedzamiem mērķiem Skandāli ap ziedojumiem partijām pirms 8.Saeimas vēlēšanām saasinājuši uzmanību uz priekšlikumiem mainīt partiju finansēšanas sistēmu un tās kontroli. Būtu tikai apsveicami, ja pēdējo mēnešu nesmukumi būtu stiprinājuši politisko gribu sakārtot šo jomu, taču šis darbs būs efektīvs tikai tad, ja reformās ieinteresētie izvirzīs sasniedzamus mērķus un spēs panākt tiem deputātu vairākuma atbalstu. Finanses ir partiju dzīves spogulis. Kā paši naudu vāc, tērē un par to atskaitās, tā arī valsti vadīs, ja vien, protams, tiks ievēlēti. Tam nu vienreiz Latvijas sabiedrībā vajadzētu būt skaidram. Tāpēc politisko partiju finanšu regulēšanai jātiecas attīstīt veselīgu politisko dzīvi, nevis tikai mērķēt pēc iespējas vairāk nogriezt un aizliegt. Lai arī visā pasaulē arvien izplatītāka kļūst sakarība: partiju finanses - politiskā korupcija, un arī Latvija nav izņēmums, es ierosinātu paskatīties uz nepieciešamību sakārtot partiju finanšu jomu no otras puses. Ņemot vērā partiju unikālo lomu parlamentārās demokrātijas sistēmā, kāda ir arī Latvija, partiju finanšu atklātībai un pārbaudei uzdevums nav tikai ķert blēžus, bet arī palielināt partiju atbildību sabiedrības priekšā. Līdz ar to ir skaidrs, ka darbs pie finanšu sistēmas uzlabošanas nav tikai juristu darbs pie likumdošanas. Tā ir diskusija, ko mēs uzskatām par šodienas lielākajām problēmām un uz ko vēlamies iet. Tikai pēc tam var mēģināt piemeklēt attiecīgos medikamentus, neaizmirstot konsultēties ar speciālisitiem par pretreakcijām un blakusefektiem. Sistēma pilnīgi vesela nebūs nekad. Taču ārstēšana jāveic pakāpeniski un tikai ar tieši konkrētajam valsts «ķermenim» piemērotām metodēm. Kanāda pirmā paskatījās patiesībai acīs attiecībā uz partiju finanšu reālu kontroli un tiek uzskatīta par vienu no nedaudzajām valstīm, kur sistēma darbojas Tur kontroles sistēmas reformas notiek jau gandrīz 30 gadu un pēdējie jauninājumi stājušies spēkā tikai šogad. Kopēt no viņiem mēs nevaram, toties mācīties gan. Latvijā pirmais reālais solis tika sperts pagājušogad, kad vēlētāji pirmo reizi tieši pirms vēlēšanām uzzināja, kas un cik partijām maksā. Tika ieviesta kontroles institūcija KNAB, un - 10 dienas pēc ikviena ziedojuma saņemšanas partijas ziedotājs nonāk atklātībā ar interneta starpniecību. Diezgan revolucionārs solis pēc tam, kad septiņus gadus partijas atskaitījušās vienreiz gadā ar cipariem, kas līdzinās labam lubu romānam bez jebkādas nopietnas kontroles. Taču vēlēšanas un pirmās partiju pārbaudes no KNAB parādīja nākamās problēmas, kam jāmeklē jaunas zāles. Bez pārdozēšanas. Mans personīgais vērtējums par slimības svarīgākajiem simptomiem, bez kā nevar veselīgi attīstīties tālāk, ir šāds. 1. Pārmērīgi dārgās vēlēšanas un partiju augošā sacensība par vēlētāju ar reklāmas starpniecību. 2. Liels trešo personu ziedojumu klāsts un atbildības trūkums par šādu pārkāpumu. 3. Deklarācijās parādās tikai partijas centrālie izdevumi un netiek iekļauti nodaļu un individuālo kandidātu priekšvēlēšanu izdevumi. 4. KNAB nepietiekamā kontrole pār partiju finansēm. Manā sarakstā neparādās valsts finansējuma trūkums partijām, jo, manuprāt, tik slimam organismam naudu papildus vienkārši vēl nevar dot. Nākotnē, pēc pāris «veselības pārbaudēm» - vēlēšanām, es būtu par 50 vai cik tur santīmiem no manas balss gadā partijai, kas pārsniegusi noteiktus procentus, piemēram, trīs. Tas atbalstītu dažas partijas, kuras netiek Saeimā, un tā pagarinātu rezervistu soliņu. Taču ne šodien un pat vēl ne 9.Saeimā. Kamēr partijas lielākajā daļā nav godīgas par savām finansēm, tām nepienākas valsts nauda. Ministru prezidenta Repšes uzdevumā tiekot izstrādāti priekšlikumi partiju finansēšanai no valsts budžeta. Ja valsts naudu dos jau šīs Saeimas laikā, vislielākā ieguvēja no tā būs premjera partija Jaunais laiks. Tā būs ļoti nēetiska rīcība pat ļoti nekorumpētam premjeram, jo ne tikai pēc formas, bet arī pēc būtības neatšķirsies no tiem varasvīriem, kas saujām bāzuši valsts naudu savās kabatās. Atbalstāma šķiet versija iesākumā dot partijām nelielu daļu summas, kas palīdzētu tām finansēt birojus un darbību starpvēlēšanu laikā. Taču jārūpējas arī par vienlīdzību partiju vidū, atceroties, ka Saeimā ievēlētās partijas principā jau saņem atbalstu savai darbībai: Saeimas birojus, transportu, palīgus un aploksnes. Kopā vairāki desmiti tūkstošu latu gadā. Lielākā šodienas partiju finanšu problēma ir tā, ka priekšvēlēšanu izdevumu griestu trūkums dzen partijas nemitīgā sacensībā. Pat oficiālie dati liecina, ka vēlēšanu kopējie izdevumi kopš 7.Saeimas vēlēšanām trīskāršojušies - gandrīz četri lati uz vēlētāju, pēc oficiāliem datiem (daudz vairāk nekā citās Eiropas valstīs, īpaši tajās, kur nav reklāmas medijos). Reālie cipari ir vēl šausminošāki - Tautas partija iztērēja vairāk nekā miljonu latu, tikai lai startētu vēlēšanās. Sabiedrība savu teikusi aptaujā - reklāmas mums nevajag, jo tās nesniedz patiesu informāciju (tā domā vairāk par 70%). Starptautiskie partiju finanšu guru allaž uzsvēruši: «Ja jūs gribat noteikt limitus, jums tos jāspēj ieviest!» Es domāju, ka sabiedrības spēkiem vien pēdējo divu vēlēšanu laikā veiktais neatkarīgais reklāmas uzskaitījums parāda, ka mums ir labas izredzes ieviest limitus. Profesors Maikls Pinto-Dušinksis mierina perfekcionistus, kas teiks, ka allaž kaut kas paliks nepamanīts: «Ierobežojumus politisko partiju finanšu izdevumu apjomiem var salīdzināt ar ierobežojumiem autobraucējiem. Nosakot braukšanas ātruma ierobežojumu 50 km stundā, autovadītāji tik un tā brauks ar ātrumu 70 vai pat 90 km stundā, bet, iespējams, atturēsies no joņošanas ar ātrumu 120 km stundā.» Ja būs limiti, nebūs jāliedz reklāma, un vārda brīvība būs glābta, bet partijām būs izvēle -viena dārga reklāma TV vai desmit tikšanās ar vēlētājiem. Protams, ja būs limiti, būs vajadzīga daudz lielāka KNAB izveicība, nevarēs gadu pēc vēlēšanām vilkt pārbaudes. Vispār KNAB būs efektīvs partiju finanšu kontrolētājs, ja izmantos esošās iespējas un pārbaudīs ziedotājus tad, kad tie parādās viņu pašu mājaslapā. Vēlētājiem jāzina patiesība, pirms viņi dodas pie urnām. Pērn Delna un Sorosa fonds-Latvija pārskatīja iesniegtos partiju datus, un jau toreiz norādīja uz jocīgajiem partiju ziedotājiem Zaļo un Zemnieku listēs, uz saistītajiem ziedotājiem Tautas un Pirmajai partijai, nelielo finansējumu PCTVL u.tml. Vēlētāji to pārāk neņēma vērā, nododot savas balsis. Jācer, ka nākamreiz būs gudrāki. KNAB ar likumu nolikts uzraudzīt partiju finanses, taču likumdošanas ierosinājumi viņiem būtu jāizmanto nevis, lai pašiem būtu vieglāk strādāt un mazāk darba, bet lai politikas process kļūtu jēdzīgāks - atklātāks, pret cilvēku vērsts. Domājot par politiskiem izdevumiem, īpaši pirms vēlēšanām, nedrīkst aizmirst neko, piemēram, individuālās kampaņas un vietējās nodaļas. Latvijā šķiet, ka to vēl neviens nav pamanījies izmantot kā aizsegu atšķirībā no Lielbritānijas un citām valstīm. Latvijas partiju pārskatos tādi tēriņi, īpaši pašvaldību vēlēšanu laikā, netiek iekļauti, un likumdošanai šis robs jāizlāpa, kamēr nav par vēlu. Par smagāko problēmu, kas spilgti parāda Latvjas politikas divdomīgo ētiku, es sauktu plašo šmaukšanos ar ziedotāju vārdiem. KNAB spēja pierādīt dažu ZZS ziedotāju maksātnespēju, Jaunajam laikam viņi pieteicās paši. Taču ir aizdomas, ka šādā melošanā iesaistīti simtiem cilvēku. Nopietnas sankcijas, īpaši kriminālas, kuras ierosina KNAB, ir laba lieta, tās ātrāk palīdzēs veidot vidi, kurā cilvēki atteiksies ziedot svešu naudu. Taču šī parādība kā tipiska izzudīs tikai tad, kad tas kļūs nepieņemami sabiedrībā un cilvēki kaunēsies ziedot svešu naudu tāpat kā zagt. Lai uzlabotu partiju finanšu klimatu, atbildīgākiem jākļūst partiju biedriem. To, kā mēs zinām no likuma, katrā partijā ir vismaz 200, bet Tautas partijā, piemēram, esot pat četri tūkstoši. Naudu partijās vāc, ja var ticēt Jāņa Ikstena pirms pāris gadiem izpētītajam, divi trīs cilvēki, bet pārējie par to neliekas ne zinis. Ja pat savai partijai nav jāastkaitās, kādēļ lai tie naudas vācēji vīžotu un mācētu ko teikt sabiedrībai? No dažādām «recepšu grāmatām» par partiju regulēšanu esmu sapratusi vienu - noteikumiem jābūt vienkāršiem, tādiem, kurus var ieviest un to īstenošanu pārbaudīt. To var saukt arī par maģisko kvadrātu - caurskatāmība sabiedrībai, profesionāla partijas grāmatvedība, praktiskums partijas finanšu pārraudzībā un iespēja piemērot sankcijas. Likumu ieviešana izgāzīsies, ja tos neatbalstīs tie, uz kuriem likums attiecas, šajā gadījumā politiskās partijas. Vai «zosis balsos par Mārtiņu svinēšanu» - vai partijas, kuras Saeimā tikušas, arī pateicoties naudai un politiskajai reklāmai (sauksim vārdos - Tautas partija, Pirmā partija un ZZS), atbalstīs vienlīdzības ieviešanu? Pārējiem ieinteresētajiem jādara viss, lai viņus pārliecinātu, ka reformas var būt arī viņu interesēs, ja viņi ir par atbildīgu un ilglaicīgu politiku.