Kritušais rakstnieks

Knuts Pedersens, plašāk pazīstams kā Knuts Hamsuns, 1920.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā - gods Norvēģijai, pašam 179 023,86 Norvēģijas kronas. 1947.gadā norvēģi viņu notiesāja, piespriežot 425 000 kronu lielu naudassodu (viņš bankrotēja). Kaimiņi dedzināja viņa grāmatas un svieda tās pāri sētai. Hamsuns izlikās to neredzam - kā daudz ko citu, kas viņam nepatika. Zeme, kas pazīstama ar tās Hamsuna aprakstīto skarbi burvīgo dabu, zināma arī kā izcelsmes vieta jēdzienam "kvislings" - dzimtenes nodevējs, kolaboracionists. Arī šajā aspektā bez Hamsuna neiztikt. Hamsuna dienās Latvijā publikai pirmo reizi pavērās tik plašs skatījums par rakstnieku, kurš, kā mēdz teikt, mīlēja dzīvi un necieta cilvēkus. Prezentācija Latvijā sakrita ar Hamsuna visu laiku apjomīgākās biogrāfijas pirmo daļu Hamsuns apjūsmotājs publicēšanu Norvēģijā. Jau nākamajā gadā šis darbs varētu būt gaidāms arī latviski. Miljoniem jauniešu pārdzīvojumi, izlasot Hamsuna darbus, ir kļuvuši jēgpilnāki, dzīve uz brīdi vairs nešķiet tikai pelēks audzējs. Lasot viņa romānus, pats sevi saredzi no malas - rāpojot dzīves zirnekļa tīklā. Savukārt, lasot Hamsuna biogrāfiju, redzi, ka viņš šajā tīklā bija pamatīgi iepinies. Neskolots laucinieks Vai Hamsunam bija nosacījumi kļūt par modernisma pionieri literatūrā? Formāli - nē. 252 dienas skolots, nācis no augsnē skopās Ziemeļnorvēģijas "viduslaiku zemnieku" vides, kā norāda Apjūsmotāja autors, kādreizējais žurnālists Ingars Šletens Kūloens. Taču ko nozīmē izglītība? Hamsuna pārjūtīgā dvēsele un grandiozais ego atsvēra jebkādus trūkumus. Trīsdesmitgadīgais Hamsuns "atmaskojošā" lekciju sērijā par norvēģu literatūru nolicis pie vietas savus sāncenšus - "lielo četrinieku" - Henriku Ibsenu, Aleksandru Hjellannu, Bjērnstjerni Bjērnsonu, Jūnasu Lī, pieteica modernismu ar psiholoģisko romānu Bads. Hermanim Hesem viņš bija mīļākais rakstnieks, Tomass Manns teica, ka neviens cits nav pelnījis Nobela prēmiju literatūrā kā vienīgi Knuts Hamsuns. Pats Hamsuns 1935.gadā rakstīja, lai nepiešķir Nobela Miera prēmiju Karlam fon Oseckim. Ieslodzījumā mirstošais vācu pacifists bija nacistu kritiķis. Varbūt āķīgākais ir Hamsuna biogrāfijas otrais sējums, kas vēl top. Tas ir skatījums uz tabu - dzimtenes nodevību, Hamsunu kā politisku radību/monstru. Taču Kūloens atsakās pirms laika runāt par otro biogrāfijas daļu - Hamsuns iekarotājs, ko izdos 2004.gada rudenī. Vienīgi var rēķināties, ka tās būs vēl kādas 500 lappuses. Latvijā publicēs starptautisko izdevumu - abas grāmatas apvienotas vienā, saīsinātā variantā, kur būs mazāk par norvēģu politiku un lietām, kas nenorvēģiem varētu izsaukt žāvas. "Varu pateikt tikai to, ka šī Hamsuna dzīves daļa ļoti aktualizējās, kad ierados Latvijā. Padomju okupācija, latviešu ciešanas, fakts, ka tikai pirms aptuveni desmit gadiem okupācijas karaspēks pameta Latviju un milzīgais ekspadomju cilvēku skaits, kuri joprojām dzīvo jūsu zemē, liek norvēģu okupācijas sindromam parādīties manā dzīvē pa jaunam," atbild Kūloens, kas Latvijā bija ieradies uz Hamsuna dienām veltītajiem literārajiem semināriem. Nodevības simbols "Norvēģijas oficiālie pārstāvji brauc apkārt pa pasauli un mudina ātru samierināšanos zemēs un reģionos, kur ir plosījies pilsoņu karš vai bijusi okupācija varbūt pat vairākus gadu desmitus. Miera prēmijas dalītāja Norvēģija ir neatlaidīga samierināšanās sludinātāja. Vienlaikus mēs 58 gadus esam rūpējušies, lai mūsu nacionālā brūce tiek turēta vaļā asiņojoša. Mums nav tiesību piedot. Mums nemitīgi iestāsta, ka norvēģi, kas atbalstīja Nacionālās vienības valdību un Hitlera Vāciju, bijuši zemiskākie cilvēki, kādi vispār atrodami. Neviena zeme nesodīja procentuāli tik daudzus pēc dzimtenes nodevības panta kā Norvēģija. Vairāk nekā 90 000 norvēģu!" Dienai stāsta Kūloens. Knuts Hamsuns bija viens no šīs grupas galvenajiem simboliem. Viņš nebija nacistu ieliktenis Norvēģijā Vīdkuns Kvislings, kuru vienkārši varēja nošaut par pārdarījumiem un aizmirst. Hamsuns nacistiem atdeva norvēģu dvēseli un mīlestību, ar kuru bija nopelnījis bagātību. Iedomājieties, teiksim, amerikāņu rakstnieku Džonu Apdaiku brāļojamies ar Al-Qaeda. Savu Nobela medāli Hamsuns atdāvināja Jozefam Gebelsam. Naivs? Nacistu darbi rakstniekam nebija sveši. Kad viņa dēli ziņoja no Vācijas par ebreju vajāšanu, viņš lūdza par to vairs nerakstīt vēstulēs. Un tas bija jau pirms kara. Karam beidzoties, Hamsuns stūrgalvīgi turpināja aizstāvēt Hitleru. Viņu iespundēja trakomājā. Ko nozīmē tapt izdzēstam no oficiālās norvēģu vēstures? Formāli tas nav nepatīkamāk kā publiski tikt apcirptam, kā tas notika ar tā sauktajām vācu palaistuvēm - norvēģietēm, kas bija ielaidušās ar vācu okupantiem. Hamsuna vārdā gluži vienkārši nav nosaukta neviena iela vai laukums, viņa attēls nav ne uz vienas Norvēģijas naudaszīmes vai pastmarkas. Taču šo zemi, kas viņu nīda, viņš ļoti, ļoti mīlēja. Tomēr stūrgalvīgais vecis nenožēloja neko. Tikai nesen Norvēģijas karalis Haralds pieņemšanā citēja Hamsuna pēdējo romānu. Kūloens to uztvēra kā piedošanu Hamsunam un tiem tūkstošiem norvēģu kolaboracionistu, kas tika sodīti. Cik ētiski? Apjūsmotājs ir pikanta lasāmviela. Hamsuns - bērnišķīgi paštaisns, neirotisks, naivs, stratēģisks, augstprātīgs sievu zaglis ar pirmspubertātes gājieniem (līdz 30 gadu vecumam viņš nav euzdrošinājies sievietēm tuvoties). Vienlaikus apmāti strādājošs valodas virtuozs, kas nežēlīgi aizmirst visu un visus savā apkārtnē. Vienlaikus cilvēks, kurš anonīmi dāvina lielas naudas summas. Šie fakti nerimtīgi tiek ekspluatēti, runājot par Hamsunu. Jauni turpretim ir Kūloena atrastie apjomīgie Hamsuna arhīvi - vairāk nekā 5000 dokumentu. Tie ļauj ieskatīties ne vien viņa dzīvē, bet arī domās. Raito un izklaidējošo biogrāfiju pavada tūkstošiem skaidrojumu, Kūloens ir apceļojis vairākas zemes, radot šo enciklopēdisko darbu. Tā ir visdārgākā Hamsuna biogrāfija. Gyldendal apgāds, kam pieder pasaules tiesības uz Hamsuna darbiem, gan neizpauž - tieši cik dārga. Apjūsmotājs un Iekarotājs nav viena cilvēka darbs. Ingars Šletens Kūloens strādājis ar komandu - literatūrzinātniekiem, politologu, psihiatru. Tieši psihiatra analīze ir izraisījusi visvairāk pretreakciju - gan runājot par metodi, gan par ētiku. Kūloens ir sarūpējis ekskluzīvu pieeju Hamsuna psihiatra žurnāliem un bez aizturēm klāj ārā viņa privātākās domas. Uzzinām par Hamsuna halucinācijām, viņa sterilizēšanu (cerībā vairot vīrišķos hormonus un palēnināt novecošanos; to izdarīja arī S.Freids). Nervozitāti Hamsuns mantojis no mātes, sirdsēstus - no tēva. Nemiera garu - no viena mātesbrāļa, darbaholismu - no otra. Tūra - viņa psihiski nestabilā māte - lēkmju laikā nesakarīgi vāvuļoja. Hamsunam īsto vārdu atrašana kļuva par apsēstību. Atliek pieņemt vai nepieņemt Hamsuna psiholoģisko profilēšanu. Patiesība nav skaidra. Hamsunam arī noteikta diagnoze (tiesa, tikai "uz pusi" tik traks kā norvēģu gleznotājs, simbolists Edvards Munks). Viņa riebums pret anglisko (kur citi redzēja ebrejus, tur viņš britus), vāciskā dievināšana, hipohondrija (Hamsuns jau no agras jaunības domāja, ka ir slims un drīz mirs - viņš nodzīvoja līdz 92 gadiem), "aristokrātiskais radikālisms", tiekšanās pēc dabas, paranoja un riebums pret formālo izglītību gan nav apšaubāms. Arī viņa atsvešinātās attiecības ar māti ir, kā apgalvo Kūloens un komanda, bija izšķirošais viņa personības veidošanā. Kūloens neapšaubāmi ir apburts ar Hamsunu - pirmajā acumirklī var šķist, ka ar rakstnieka personību pat vairāk nekā ar viņa literāro daiļradi (biogrāfijā ir maz Hamsuna darbu analīzes). Kūloens nemitīgi atkārto, ka nedrīkst Hamsunu idealizēt. Varbūt tādēļ bieži lasām ironiskas piebildes. "Patiesīgums ir nevis objektivitāte un daudzpusība, patiesīgums ir subjektivitāte," raksta Hamsuns ievadā savai grāmatai par Ameriku. "Šādas devīzes pasargāts, Hamsuns liedz sev maz," ironizē Kūloens. Un tā tālāk. Mūsdienu rakstītāji laikam nespēj bez smīkņāšanas. Taču Kūloena tonis nepiesedz Hamsuna apbrīnošanu. Šis kādreizējais Norvēģijas lielākā rīta laikraksta Aftenposten kultūras nodaļas redaktors galu galā ir veltījis 4-5 savas dzīves gadus Hamsunam."To es spēju tāpēc, ka viņš kā neviens cits, ko pazīstu, nes sevī gan Jēzus, gan Jūdas tēlu. Spēju veikt brīnumus un visbriesmīgāko nodevību. Esmu pārliecināts, ka ikviens no mums dzīvo šajā konfliktā. Es nevaru iedomāties neko jēgpilnāku kā uzsvērt šo konfliktu, kas Hamsunā ir izteikts tik sabiezinātās krāsās," Dienai paskaidro Kūloens. Un tas ir viss, vai patiešām nav vairāk ko pateikt? Varbūt arī viņš ir viens no daudzajām un daudzajiem, ko Hamsuns ir pavedis ar savu tumši lirisko un slēpti erotisko suģestiju? Hamsuns juta cilvēkus, viņam bija intuīcija kā retajam. Modernā pilsētnieka psihe viņu vienlaikus valdzināja un biedēja. Ar katru romānu lauku puika arvien vairāk atgriezās pie zemes. Pēc neirotiskā Bada, Mistērijām un Pāna nāca utopiskā Zemes svētība, lauku sabiedrības atainojums Benoni un Roze, Klaidoņi. Nērholmā, kur slējās Hamsuna privātmāja, tika spridzinātas klintis, vesta zeme, saimniecība vērsta plašumā. Reizē Hamsuns tuvinājās ideoloģijai, kas aicināja atgriezties pie zemes, - nacismam. Pazīstams norvēģu literatūrzinātnieks dēvē Hamsunu par reakcionāru modernistu. Citi par senilu veci. Vēl citi akli skatās tikai uz viņa māksliniecisko pusi. Ir tādi, kas saredz sievietes pirkstu viņa politiskajā fiasko, vainodami sievu Mariju. Psihiatrijas profesors Sigmunds Karteruds, kas strādāja pie Hamsuna biogrāfijas, krāšņos vārdos runā par "nacionālu traumu. Dievu, kas krita". Kāds norvēģu pēckara perioda redaktors ir piezemētāks: "Hamsuns ir literārs ģēnijs un politisks idiots.