Kuļikovas kauja: cīņa starp patriotisko mītu un patiesību 1

  • 0
  • Pievienot

Dmitrijs Donskojs - atbrīvotājs vai kolaboracionists? Vēsturnieks Valdis Klišāns dod ieskatu debatēs par vēsturi mūsu kaimiņzemē Krievijā. Vēstures zinātnes attīstība, tās deideoloģizācija un demokratizācija, kā arī informatīvā revolūcija, kas pētniekiem un visiem interesentiem padarījusi pieejamus dažādus vēstures avotus, literatūru un plašās viedokļu apmaiņas iespējas internetā, pamatīgi sašķobījušas uzticību tradicionālajām un politizētajām Krievijas vēstures interpretācijām. Krievijas vēstures traktējumu mainījuši centieni uz tās vēsturi palūkoties nevis kā uz Maskavas valsts, bet uz lielas un daudznacionālas teritorijas vēsturi. Līdzīgi Latvijai, arī Krievijā sākušās kaislīgas diskusijas par vēstures mācīšanas jautājumiem. Liberāli un brīvdomīgi noskaņotie vēsturnieki sākuši paust neapmierinātību ar joprojām dominējošo konservatīvismu vēstures mācīšanā, savukārt konservatori sūkstās par patriotisko toņu trūkumu jaunajās interpretācijās - kas notikšot ar valsti, ja katrs indivīds sāks vēsturi interpretēt pa savam?! Viedokļu sadursmi lieliski ilustrē diskusijas par leģendāro Kuļikovas kauju un tās vēsturisko fonu - t.s. mongoļu - tatāru jūgu Krievzemē. Tradicionālā interpretācija Latvijas sabiedrības vidējās un vecākās paaudzes pārstāvji, kas pamatizglītību guvuši padomju gados, atminēsies PSRS vēstures kursā mācīto par mongoļu - tatāru asiņaino iebrukumu Krievzemē XIII gadsimtā, par vairākus gadsimtus ilgo jūgu un krievu tautas varonīgo cīņu, kas galu galā XV gadsimta beigās beidzās ar Krievijas likumsakarīgu atbrīvošanos un valsts centralizāciju. Viena no spilgtākajām epizodēm šajā stāstā saistīta ar Kuļikovas kauju. Padomju laiku pamatskolas mācību grāmatu autori M.V.Ņečkina un P.S.Leibengrubs savā PSRS vēsturē 7.klasēm rakstīja: "14.gadsimta otrajā pusē Zelta ordā pie varas nāca mongoļu - tatāru karavadonis Mamajs. (..) 1380.gadā Mamajs devās uz Krievzemi. Taču bija iestājušies citi laiki! Krievu tautas apziņā jau bija nobriedusi doma par vienotības spēku, par Krievzemes vienotību. Krievu tauta alka apvienoties un dot pretsparu mongoļu - tatāru apspiedējiem. Maskavas kņazs Dmitrijs Ivanovičs pulcināja karaspēku. Draudošo briesmu priekšā daudzi dalienu kņazi aizmirsa savas domstarpības un atsaucās Maskavas aicinājumam aizstāvēt krievu zemes. (..) Ieradās arī vienības no ukraiņu un baltkrievu zemēm. Karavīru vidū bija daudz vienkāršo krievu ļaužu - zemnieku un amatnieku. Darba tauta cēlās Krievzemes aizstāvībai pret mongoļu - tatāru haniem. [Tālāk seko detalizēts apraksts par karagājienu pretī tatāriem uz Donu un kauju, kurā krievi gūst uzvaru] Mamajs ar savas armijas paliekām bēga. Krievi vēl ilgi viņu vajāja. Kņazs Dmitrijs par šo kauju guva vārdu "Donskojs". Kuļikovas kauja bija Krievzemes izšķirošā uzvara cīņā pret mongoļu - tatāru haniem. Tā parādīja krieviem, ka vienotībā ir spēks. (..) Agrāk neuzvaramie mongoļu - tatāru hani tagad tādi vairs nešķita. Maskava kļuva par centru apvienotajā atbrīvošanās cīņā pret mongoļu - tatāru hanu jūgu. Tās autoritāte visā Krievzemē vēl vairāk pieauga. Slava par krievu tautas uzvaru Kuļikovas kaujā nonāca līdz pat slāvu tautām Balkānu pussalā, par briesmīgo iebrucēju sagrāvi uzzināja arī Rietumeiropā. Daudzu paaudžu atmiņās Kuļikovas kauja kalpo kā vīrišķības un drosmes paraugs cīņā pret svešzemju apspiedējiem. Taču Kuļikovas kauja vēl neiznīcināja mongoļu - tatāru hanu jūgu, tā tikai to stipri iedragāja. Divus gadus pēc Kuļikovas kaujas mongoļu - tatāru karaspēks negaidot atkal iebruka krievu zemēs. Tagad to vadīja hans Tohtamišs. Viņam palīdzēja Krievzemes apvienošanās pretinieki." Savukārt augstskolām domātajā PSRS vēstures mācību grāmatā līdzīgā garā rakstīto tekstu papildināja apgalvojumi: "Kuļikovas kauja beidzot deva iespēju atriebties par hana Baltija iebrukumu un Krievzemes izpostīšanu (kas notika pusotru gadsimtu pirms šīs kaujas - autora piezīme). Uzvara kaujā veicināja tautas kustību pret svešzemnieku jūgu Baltijā, Moldāvijā un citur. Brālīgās slāvu tautas Balkānos guva jaunu iedvesmu cīņā pret turku iekarotājiem." Arī daudzās mūsdienu Krievijas vēstures mācību programmās un mācību grāmatās saglabājusies līdzīga Kuļikovas kaujas interpretācija. Atšķirībā no padomju koncepcijas, mūsdienu autori uzsver grieķu katoļu jeb pareizticīgās baznīcas saistību ar šiem notikumiem. Balstoties uz vēlāko laiku tekstiem (XVI gadsimtā pierakstīto Aizdonavu un Teiksmu par Mamaja kauju), notikumam tiek piešķirta arī reliģiska nokrāsa. Mamaja mērķis esot bijis nopostīt un iznīcināt Krievzemes pareizticīgo baznīcu, savukārt lielkņazs Dmitrijs bijis ne tikai Krievzemes, bet arī pareizticības aizstāvis. Pirms došanās karagājienā lielkņazs saņēmis Radoņežas klostera vadītāja un vēlāk par svēto pasludinātā Sergija svētību. Radoņežas Sergijs pareģojis Dmitrijam lielu uzvaru, kā arī devis "Debesu palīdzību" - divus varoņus, bajāru cilmes mūkus Aleksandru Peresvetu un Andreju Oslabļu. Peresvets pirms kaujas sastapies divkaujā ar tatāru milzi Čelubeju. Divcīņā abi gājuši bojā, caurdurot viens otru ar pīķiem. Interesanti, ka Persveta upurēšanos slavināja arī padomju vēsturnieki, tomēr tolaik tika noklusēta viņa saistība ar klosteri. Uz 11.septembra notikumu un Čečenijas kara fona atsevišķās publikācijās pat pavīdējusi doma, ka Kuļikovas kauja uzskatāma par kristīgās un islāma civilizācijas sadursmi, kurā pareizticīgajai krievu tautai bijis gods aizstāvēt visu kristīgo civilizāciju no musulmanisma ekspansijas. Jebkurā gadījumā Krievijā Kuļikovas kaujas fakts plaši ticis un joprojām tiek izmantots militāri patriotiskajā audzināšanā - tie esam mēs, kuru senči uzvarēja Kuļikovas kaujā pret svešzemju iebrucējiem. AtseviŠĶas kŅazistes vai vienota tauta? Aprakstītajā vēsturiskajā sižetā piedalās divi galvenie spēlētāji - krievu tauta (Krievzeme), kas cīnās par savu neatkarību, un apspiedēji mongoļi un tatāri (Zelta orda). Vai šādi "aktieri" tolaik eksistēja, un, ja jā, tad kādi tie bija? Jebkurš, kas kaut pavirši mācījies Krievzemes vēsturi, zinās, ka mūs interesējošajā laika posmā tā nepastāvēja kā vienota valsts. Bijušās Kijevas Krievzemes lielvalsts vietā bija izaugušas mazākas, bet iekšēji daudz stiprākas un valstiski organizētākas kņazistes. Par bijušo vienotību jeb, pareizāk, vienojošo varu vairs liecināja tikai kopējā baznīcas struktūra, visu kņazu savstarpējās asinsradniecības saites un simboliskais Vladimiras lielkņaza jeb visas Krievzemes valdnieka tituls. Tomēr politiskās un saimnieciskās dzīves epicentri atradās atsevišķajās kņazistēs, kas turklāt nebūt nav uzskatāmas par sīkvalstīm (teritorijas ziņā tās visas bija daudz lielākas par mūsdienu Latviju). Šāds stāvoklis saglabājās gadsimtiem ilgi desmitiem paaudžu dzīves laikā, tātad visticamāk, ka šo kņazistu iedzīvotāji sevi galvenokārt apzinājās kā novgorodieši, suzdaļieši, smoļenskieši, rjazaņieši utt. Krievzemes milzīgie plašumi pretstatā tolaik mazattīstītajām savstarpējās komunikācijas iespējām, zemju dalītā politiskās un saimnieciskās pārvaldes sistēma, viduslaiku cilvēkiem raksturīgās identitātes izjūtas un pasaules uztveres īpatnības mums nedod ieganstu uzskatīt, ka pastāvēja tāds ļaužu kopums, kas sevi apzinājās un identificēja kā vienotu krievu tautu. Neaizmirsīsim arī to, ka saskaņā ar arheologu un etnogrāfu atziņām ievērojamu Krievzemes iedzīvotāju daļu veidoja somu, ugru, baltu un tjurku cilmes pārstāvji. Krievu tautas uznākšana uz vēstures skatuves notika ne agrāk par XVI gadsimtu, bet nacionālais patriotisms ir tikai XIX gadsimta fenomens. Starp citu, to pašu varētu teikt arī par frančiem, vāciešiem un daudzām citām mūsdienu Eiropas tautām un nācijām. Viduslaikos katrai senkrievu kņazistei bija savas intereses, sava iekšpolitika un ārpolitika. Tātad tiem kņaziem, kas XIV gadsimta politiskajās peripetijās nesekoja maskaviešiem, nevar pārmest nodevību vai krieviskā patriotisma trūkumu, jo viņi vienkārši nezināja un nevarēja zināt, ka pēc vairākiem gadsimtiem viņu pēcteči dzīvos vienotā, Maskavas izveidotā, valstī un būs vienas tautas pārstāvji. It sevišķi to vēl nevarēja zināt pēc mongoļu iebrukuma XIII gadsimtā, kad Maskava bija ļoti nenozīmīgs, gandrīz nepamanāms faktors Krievzemes politikā. TumŠais zirdziŅŠ Lielākajai daļai mūsdienu krievu šajā stāstā mazināmais un "sliktais" ir otrs "aktieris" - t.s. mongoļi - tatāri un viņu Zelta orda. Orda jeb, pareizāk sakot, Džuči uluss izveidojās, sabrūkot Čingishana impērijai XIII gadsimta vidū. Šīs valsts pamatlicējs bija Čingishana mazdēls hans Batijs jeb Batu, kura vadībā mongoļu armija izpostīja Eiropas zemes. Šis fakts veido negatīvu attieksmi pret ordu, ko tradicionāli akcentējuši krievu vēsturnieki un ideologi. Par ordas izveidi melots nav, taču vienlaikus neaizmirsīsim, ka vairākus gadsimtus agrāk līdzīgi bija veidojusies arī pati Krievzeme - ne jau ar mīļvārdu palīdzību skandināvu jeb rusu izcelsmes Kijevas kņazi ar vikingu - slāvu karadraudzēm savai varai pakļāva dažādās Austrumeiropas ciltis, izveidojot Krievzemes valsti. Džuči ulusā tika iekļautas milzīgas teritorijas, ieskaitot Eirāzijas lielo stepi, Krimu, Pievolgu, Ziemeļkaukāzu, Rietumsibīriju un daļu Centrālāzijas. Tā kļuva par vienu no lielākajām valstīm tā laika Eiropā un Āzijā. Par ordas pavalstniekiem kļuva daudzu tautu pārstāvji - skaitliski lielākie bija kipčaki jeb polovcieši, tad sekoja Volgas bulgāri, baškīri, kaukāzieši u.c. Šīs valsts dibinātāji mongoļi drīz vien "izkusa" vietējo tjurku tautu vidū, atmiņas par mongolisko cilmi saglabāja vien aristokrātija - visi tās hani bija Čingishana pēcteči jeb čingizīdi. Reliģiskajā ziņā orda izcēlās ar tikpat spilgtu daudzkrāsainību. Ordas pavalstnieku vairākums bija pagāni - stepju un Sibīrijas tautām raksturīgā šamanisma piekritēji, taču ne mazums bija nestorisko kristiešu, jūdu, musulmaņu un budistu. Daudzi mūsdienu vēsturnieki ir spiesti atzīt, ka uz viduslaiku kristīgo un islāma sabiedrību fona Zelta orda izcēlās ar tam laikam nepieredzētu reliģisku toleranci. XIV gadsimtā ordā virsroku guva islāms. Ordas hani to iepazina gan no musulmaniskajiem Volgas bulgāriem, gan Tuvo Austrumu islāma zemēm, sevišķi Ēģiptes, ar kuru ordai bija īpaši tuvas attiecības, jo tur valdīja radniecīgie polovciešu cilmes valdnieki (mameluki). Tomēr nav zināmi gadījumi, kad orda būtu mēģinājusi uzspiest islāmu saviem kaimiņiem. Lai gan pārvaldē ordu raksturoja despotiska un neierobežota hana vara saimnieciskā un kultūras ziņā orda kļuva par ziedošu valsti. Tās iekšienē saimniecisku līdzsvaru atrada zemkopji un stepju nomadi, tirdznieciskie sakari ordu saistīja ar Ķīnu, Persiju, arābu zemēm, Turciju, Krievzemi un Rietumeiropu. Tirdzniecība un amatniecība atradās tiešā hana aizbildniecībā un apgādībā. Ordas galvaspilsēta Saraja Batu (Batija pilsēta) stiepās 15 km garumā gar Volgas krastiem, un par tās krāšņumu un bagātību klīda leģendas, arī Krievzemē. Saskaņā ar vienu no tām tieši šā iemesla dēļ Džuči uluss Krievzemē ieguva Zelta ordas apzīmējumu. Un tagad par tautu, kuras apzīmējums skan ļoti dīvaini - mongoļi - tatāri, sevišķi, ja zinām, kur mūsdienās atrodas Mongolija un kur Tatarstāna. Kā noskaidrojām, Džuči ulusa izveidotāji bija mongoļi. Šo etnosu veidoja vairākas radniecīgas ciltis, no kurām vienu sauca par tatāriem. Taču Krievzemē un pārējā Eiropā visus mongoļus sāka dēvēt par tatāriem. Līdzīgi savulaik alemaņu cilts bija devusi visu vāciešu un Vācijas apzīmējumu Francijā, sakši - vācu apzīmējumu Igaunijā, bet kriviči un ugauņi attiecīgi krievu un igauņu nosaukumus latviešu valodā. Krievzemē ar laiku iedibinājās paradums arī citas ordā iekļautās tautas saukt par tatāriem, tās vairs nešķirojot bulgāros, polovciešos, baškīros u.c. Šie fakti liecina par paradoksālu situāciju - Kuļikovas kaujā nevarēja piedalīties nedz mongoļi, nedz tatāri (šo vārdu etniskajā nozīmē), jo ordā tolaik tādu vairs nebija, nedz arī krievi (kā vienota tauta), kuru vēl nebija! Ordas vēstures aprakstu varētu turpināt, taču patlaban jāizdara secinājums - arī Zelta orda ir mūsdienu Krievijas teritorijas un tajā dzīvojošo tautu vēstures neatņemama daļa, un daudzi šodienas Krievijas pilsoņi var teikt - mēs esam tie, kuru senči bija ordas ļaudis. Mēs gribam, lai mūsu senču vēsture tiktu atspoguļota objektīvi. Ienaidnieki vai sabiedrotie? Kādas bija Zelta ordas un Krievzemes attiecības? Par ordas uzliktajām nodevām, par hana izsniegto jarliku (atļauju valdīt), kas Krievzemes kņaziem bija jāsaņem ordā, lasīts pietiekami daudz. Taču ne mazums faktu ir noklusēti. Bieži vien paliek nepateikts, ka šādu kārtību no Krievzemes puses iedibināja neviens cits kā Vladimiras lielkņazs Aleksandrs. Mūsdienu Krievijā šo vēsturisko personu lielākā daļa sabiedrības atpazīst kā Krievzemes patriotu un neatkarības cīnītāju Aleksandru Ņevski, kurš senāk bija pieveicis zviedrus Ņevas kaujā un vāciešus Ledus kaujā. Maz zinām par kristīgās baznīcas privileģēto stāvokli. Sarajā pat tika izveidota grieķu katoļu eparhija. Palicis nepateikts, ka senkrievu politiskajai elitei izveidojās radniecīgas attiecības ar ordas haniem un bajiem (aristokrātiju). Vēlāk Krievijā sastopamie uzvārdi: Ahmatovs (no tjurku Ahmata), Aksakovs (no tjurku Aksaka, un turpmāk līdzīgi), Arakčejevs, Basmanovs, Buņins, Bulgakovs, Buharins, Gogolis, Godunovs, Jermolajevs, Izmailovs, Kantemirovs, Karamzins, Korsakovs, Kočubejs, Kropotkins, Kurbatovs, Saltikovs, Tatiščevs, Turgeņevs, Uvarovs, Jusupovs, Ušakovs, Čadajevs, Šeremetjevs u.c. liecina par senkrievu un ordas aristokrātu saradošanos. Ordas ietekmi uz senkrievu kultūru apliecina arī krievu valodā lietotie tjurku izcelsmes vārdi - "ņČ"‡ŚķĶ'", "Š‡Į‡Š", "Š‡Ķ‡ŽĪ", "ČņĪ‡'‡", "ȦȌ‡", "Ģ‡"‡ĪŠ‡""ĒŖķ'"Ū", "Ś‡ĻČŹĢ¾", "Š‡ŁŚ‡Ģ", "ÆŽņ‡" u.c. Viens no Maskavas valsts pirmajiem politiskajiem arhitektiem lielkņazs Ivans Kaļita savu politiku lielākoties balstīja ciešā savienībā ar ordu. Kā ironizē vairāki liberāli krievu vēsturnieki, tajā laikā, kamēr daudzi senkrievu kņazi ar savām karadraudzēm, būdami hana uzticami vasaļi, lēja par viņu asinis Centrālāzijā vai Ķīnā, Kaļita ar ordas vienībām postīja kaimiņu kņazistes, vairojot Maskavas (vai, ticamāk, savu) ietekmi un varu Krievzemē. Kas pret ko un par ko? Arī Kuļikovas kaujas norises analīze spilgti demonstrē mīta un faktu nesavienojamību. Jāsāk būtu ar to, ka Mamajs nemaz nebija Zelta ordas hans, viņš, nebūdams čingizīds, par tādu nevarēja kļūt. Mamajs bija ievērojams ordas karavadonis no Krimas, kas ar tur mītošo Dženovas tirgotāju atbalstu bija sagrābis varu un pats sevi pasludinājis par hanu. Ar varas uzurpāciju nevarēja samierināties Maskavas - Vladimiras lielkņazs Dmitrijs, kurš par likumīgo ordas hanu vēlējās redzēt čingizīdu no Sibīrijas Tohtamišu. Tātad patiesībā Dmitrijs nevis nostājās pret Zelta ordu, bet bija par likumīgas hana varas atjaunošanu tajā. Tālāk palūkosimies, kas un kurā pusē piedalījās visā konfliktā un kaujā. Vēstures avoti liecina, ka Mamaja armiju veidojuši polovcieši, Volgas bulgāri, itāļi (dženovieši), jūdi, armēņi, osetīni un čerkesi. Mamaja sabiedrotais bija Lietuvas lielkunigaitis Jagailis, kurš savus pulkus centās savienot ar Mamaja armiju. Te svarīgi atcerēties, ka XIV. gadsimta Lietuvas valstī ietilpa visa Rietumkrievzeme. Tātad senkrievi: polockieši, kijevieši, volīnieši, galīcieši kā Jagaiļa vasaļi šajā konfliktā atradās Mamaja pusē. Par Mamaja sabiedroto vēsturnieki uzskata arī Rjazaņas kņazu. Savukārt lielkņazam Dmitrijam karavīrus deva 30 Krievzemes pilsētas, no kurām lielākās Maskava, Vladimira, Suzdaļa, Brjanska, Pleskava, daļēji Smoļenska, bet sabiedrotie bija hans Tohtamišs (sic!), kā arī vairāki lietuviešu cilmes vietvalži no Lietuvai piederošās Krievzemes. Šajā konfliktā neitrāla palika lielākā Krievzemes valsts Novgoroda, kā arī Ņižņinovgorodas un Tveras kņaziste. Tātad ne par kādu apvienotās krievu tautas cīņu pret mongoļu-tatāru Zelta ordu Kuļikovas kaujā nevar būt ne runa. Pēc sakāves Mamajs nogalināja viņa līdzgaitnieki. Par Zelta ordas hanu kļuva Tohtamišs, kurš gan izrādījās ļoti tuvredzīgs politiķis. Viņš drīz sanaidojās ar savu vasali lielkņazu Dmitriju Donskoju. Pieveicis Dmitriju, Tohtamišs pamanījās sanīsties arī ar savu vareno aizbildni, Centālāzijas valdnieku Timuru Tamerlānu, kura karapulki 1395.gadā deva nāvējošu triecienu Zelta ordas armijai. Zelta orda sašķēlās vairākās hanu valstīs un atsevišķās nelielākās ordās. Tātad būtu aplami izdarīt secinājumu, ka tieši Krievzemes pieaugošās varenības vai Kuļikovas kaujas dēļ sabruka Zelta orda. Izcilais krievu vēsturnieks prof. Jurijs Afanasjevs reiz teica: "Pajautājiet jebkuram cilvēkam, kas bija Dmitrijs Donskojs? Kuļikovas kauja, atbrīvošanās no tatāru jūga... Bet, ja pašam Dmitrijam Donskojam pateiktu šos vārdus - "atbrīvošanās no tatāriem", viņš sajuktu prātā. Viņa galvā nebija pat ne mazākās domas par "atbrīvošanos no tatāriem". Bet tas taču tiek uzskatīts par mūsu vēstures svētumu." Kuļikovas kaujas vēsture ir lielisks paraugs, kas demonstrē vēsturisko mītu uzbūves tehnoloģiju un mērķi. Droši vien šāda veida mīti bija neizbēgams un obligāts modernās nācijas veidošanās intelektuāls produkts. Taču tikpat neizbēgami ir arī izglītotu cilvēku centieni izzināt dziļāk vēsturisko patiesību. Diskusijas starp tiem, kam vēsture ir uz faktiem balstīts intelekta vingrinājums, un tiem, kam vēsture ir ticība un kolektīvs pašapliecinājums, turpinās, un ne tikai Krievijā. *** Valdis Klišāns Venstpils muzeja direktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes Centrālās un Austrumeiropas vēstures katedras lektors

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0