Latgale Latvijā

Jau pagājis laiks, kopš izlasīju 11.oktobra SestDienu, tomēr Aleksandra Šabanova raksts Bez cerībām par sevi atgādina arī ikdienas steigā. Kā latgalieti mani aizskar un aizvaino pēdējā laika tendence - vainīgos ne tik urrā spožajam, kā gribētos, balsojumam par Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā meklēt Latgalē. Turklāt, kas jo nepatīkamāk, tā ir tendence šī balsojuma iemeslus atrast latgaliešu citādībā, neintegrētībā, nepareizībā. Rodas iespaids, ka žurnālisti pirmo reizi pamana, ka ar Latvijas austrumu galu kaut kas nav kārtībā, ka tur dzīvo tādi bezmaz Dieva doti cilvēciņi. Likumsakarīgs turpinājums ilgi kultivētajam uzskatam par Latgali kā māla podu, Aglonas svētku, baznīcu, neskartās dabas un atsaucīgo cilvēku zemi. A.Šabanova rakstā jaušams patiess izbrīns, ka Latgalē vēl sastopami kolhozi, kad taču visam sen jau bija jābūt sagrautam, izlaupītam, aizaugušam. Būt kolhozā nav moderni. Tāpat kā nav moderni atšķirties, dzīvot laukos un braukt ar zirgu. Tendenciozi izskan Bebrenes un Kruķu salīdzinājums par labu pirmajai: «Tā nav īsti Latgale, bet Sēlija.» Vai autors ir bijis kaut vai Rikavā, Nagļos, Viļānos, Sakstagalā, kas taču turpat netālu no Kruķiem? Šoruden pēc 20.septembra man pirmo reizi mūžā ir tā nepatīkamā sajūta, kas droši vien manu vecāku paaudzei liedza runāt latgaliski uz ielas, auditorijā, darbā - ne vien Rīgā, bet pat latgaliešu vidē. Ka man kāds laikrakstā, žurnālā, radio, TV varētu aizrādīt, ka mana identitāte ir nepareiza. Ka mana valoda ir nepareiza, attieksme pret dzīvi, ka manas domas neatbilst vispārkultivētajai normai. Varbūt šoreiz nav tik svarīgi, vai tika balsots par «pret» vai pret «par», kaut, bez šaubām - pret būšanai Eiropā un pret saldi sasolītajai saulainajai nākotnei skanēja daudz skaļāk un iespaidīgāk nekā pret tam un tam saldinātajam vēlēšanu sarakstam tajās un tajās sīrupaini reklamētajās Saeimas vēlēšanās, pēc kurām nomalē nemainās absolūti nekas. Un vēl - ja jau kopš1917.gada Latgale ir spējusi pastāvēt Latvijā, no tās nepiedzīvojot ne īpaši lielu mīlestību, ne lielu ieinteresētību tās liktenī, kāpēc latgalietim sevi identificēt ar centra solījumiem, ar gaišo pareizā cilvēka tēlu, kas izvēlas un balso pareizi, dzīvo pareizi, lasa pareizos žurnālus un iepērkas pareizajos veikalos? Varbūt šis balsojums ir tikpat normāls un likumsakarīgs kā kāds cits, kas noticis citur Latvijā, protestējot pret citādi domājošo salīdzināšanu ar tizliem purvā braucējiem un stulbiem kāpējiem uz grābekļa. Jo būt citādam latgalietim ir tik pierasti - samierināties un vilkt dzīvi kaut kur Rekovā, Šķaunē, Bukmuižā, Putānos, Izvaltā, Tartakā, Bondaros, Malnavā, bet pārējās Latvijas acīs būt eksotikai, ko izvelk dienasgaismā, kad centrā galīgi aptrūcies, par ko rakstīt un šausmināties. Ja jau Latvijai gar Latgali ilgu laiku nav bijis daļas, tad kāpēc Latgalei nav tiesību balsot, kā tai ienāk prātā? Un, ja Latvijas TV par Latgali runā varbūt tikpat bieži, cik Krievijas TV, kāpēc latgalietim ir jāizvēlas pirmā? Lai uzzinātu, kā iet rīdziniekiem, kāda raža Kurzemē, kādi tirgi Vidzemē? Un kad zemgalieši un kurzemnieki uzzinās, kā iet latgaliešiem? Varbūt šis balsojums tomēr lieku reizi liks paskatīties uz Latvijas austrumiem - savas ilgās nošķirtības dēļ citādās un citādības dēļ nošķīrušās, un apzināti vai neapzināti nošķirtās zemes virzienā. Cerams gan, ka objektīvi, nevis caur senu aizspriedumu prizmu.