LATVIETIS, KAS STĀV AIZ OBAMAS

Nākamā ASV prezidenta amata kandidāta padomnieks ir Strautmanis. Intriģējoši, vai ne? Acīgākie lasītāji šo latvisko uzvārdu pamanīja pašreizējā senatora Baraka Obamas autobiogrāfijas pēcvārdā, kur viņš pateicas par palīdzību saviem biroja darbiniekiem, arī Strautmanim. Kas ir šis vīrietis? Karsta 3.jūlija pēcpusdiena Vašingtonā. Esmu pilsētā, lai satiktos ar Maiklu Straut-mani. E-pasta vēstulē, kurā viņš piekrita sarunai, netika minēts tikšanās laiks, tikai datums. Riskēju braukt. Pilsēta gatavojas Neatkarības dienas svinībām un uguņošanai. Parks pretī Kapitolija ēkai ir pilns ar tūristiem un bērnu grupām vienādos krekliņos. Visi fotografē, bērni kā zvirbuļi lielās grupās apmetušies parkā uz Nacionālās galerijas kāpnēm un tiesā milzīgas sviestmaizes. Savā biroja stilam pietuvinātajā tērpā jūtos neiederīga gaidīšanas svētku pārņemtajā burzmā. Cerīgi skatoties Kapitolija ēkas virzienā, zvanu Maiklam Strautmanim. Viņa palīgi uz telefona zvaniem atbild laipni un pacietīgi. Maikla paša balsi tā arī nedzirdu. Jo tuvāk darbadienas noslēgums, jo mazāk cerību uz tikšanos. Maikls piezvana pēc nedēļas. Varot runāt tikai 30 minūtes. Man pa šo laiku jāapstiprina vai jāmaina priekšstati par Maiklu Strautmani, kas izveidojušies no iepriekšējo nedēļu sarunām ar viņa tēvu Juri. Arī ar Strautmani vecāko esmu runājusi tikai pa telefonu, jo viņš patlaban dzīvo Puertoriko. EMIGRANTU JAUNĀ DZĪVE Juris Strautmanis kopā ar vecākiem, māsu Ināru un brāli Edvīnu Amerikā ieradās 1950.gadā. Pēc pāris gadiem Indiānas štatā viņi pārcēlās uz Čikāgu. Juris gribēja mācīties dziedāt, brālis - gleznot. Brāļa Edvīna Strautmaņa mākslinieka karjera Amerikā veidojās visai veiksmīgi. Juris, kādu laiku pamācījies dziedāšanu pie Amerikas latviešu vidē pazīstamā tenora Voldemāra Salnas, domu par profesionāla dziedātāja karjeru tomēr atmeta. Izstudēja psiholoģiju, psihoterapiju un pedagoģiju. Pie mūzikas viņš atkal atgriezās 60.gadu sākumā, kad kopā ar Albertu Legzdiņu, Ilmāru Dzeni, Jāni Rinkusu, Ģirtu Puriņu un Uldi Ievānu izveidoja grupu Čikāgas piecīši. "Tas bija pamatsastāvs, kas padarīja Piecīšus slavenus. Mēs braukājām pa Ameriku, Kanādu, izdevām plates. Vismaz piecus sešus gadus mēs aktīvi koncertējām," atceras Juris. Viņš nožēlo, ka tā arī nav izdevies aizbraukt koncertā uz Rīgu un "letiņi nedabūja dzirdēt īstos Čikāgas piecīšus. Grupu viņš pameta, kad sāka studēt psiholoģijas maģistrantūrā. Savā pirmajā darbavietā Juris satika Sandru. Sieviete ir dzimusi Amerikā, viņas senči nāk no Panamas un Jamaikas. 1970.gadā, kad abi iepazinās, Sandrai bija neizdevušos attiecību pieredze un astoņus mēnešus vecs dēls Maikls. Viņa un Juris strādāja pamatskolā, kuru apmeklēja bērni no Cabrini-Green sociālo māju rajona - tas augstā noziedzības līmeņa dēļ bija bēdīgi slavens visā valstī. 1973.gadā pirms jaunākā dēla Stjuarta piedzimšanas Sandra un Juris apprecējās. Maiklam tolaik bija pieci gadi. Dienā, kad piedzima Stjuarts, Juris oficiāli adoptēja Maiklu. "Es mēdzu teikt, ka vienā dienā ieguvu divus dēlus. Maikla dzimšanas apliecībā ir rakstīts, ka es esmu viņa tēvs. Mēs esam bijuši kopā visu laiku, un nevienu citu kā savu tēvu viņš nepazīst," stāsta Juris. OMA UN OPA Paša Maikla atmiņas par bērnību saistās ar viņa latviešu vecmāmiņu un vectētiņu - oma un opa dzīvoja vienā mājā ar jauno Strautmaņu ģimeni. "Tas bija ļoti vienkārši aiziet pie viņiem vienmēr, kad man gribējās ēst. Mana oma bija ļoti sirsnīga un mīloša. Atceros, kā viņa strādāja dārzā un vienmēr kaut ko stādīja. Mans vecaistēvs jeb opa bija stingrāks. Viņš nekad neļāva man staigāt sakumpušu muguru un ar rokām kabatās. Kā amerikāņu bērns es nevarēju saprast, kāpēc nevar staigāt ar rokām kabatās? Tad tēvs man paskaidroja, ka Latvijā cilvēki, kuri staigā, rokas kabatās sabāzuši, tiek uzskatīti par klaidoņiem. Ja tu strādā, tu taču neko nevari izdarīt, ja tev rokas kabatās," atceras Maikls. Vēl viņš esot bijis laimīgāks nekā citi amerikāņu bērni, jo viņam bijuši divi Ziemassvētki: "Manas mātes ģimenē svinības bija Ziemassvētku dienas rītā. Kad pamodāmies, tika izsaiņotas dāvanas. Mana tēva ģimenē svinības bija Ziemassvētku vakarā kopā ar omu un opu. Bērnam parasti gribas atvērt vismaz vienu dāvanu jau Ziemassvētku vakarā, man par to nebija jāuztraucas." Katru dienu redzot, kā neizglītotība un nabadzība Cabrini-Green iznīcina cerības paaudzei pēc paaudzes, vecāki Maiklu spieda mācīties. Vecāki vienmēr uzsvēra, ka viņš ir talantīgs un apdāvināts, ka viņa vienīgais pienākums ir šo talantu attīstīt. Maikls un brālis apmeklēja skolas apdāvinātiem bērniem. Kad Čikāgas ziemeļos izveidoja tā sauktās Magnet skolas, kurās mācījās talantīgi bērni no visas pilsētas, Maikls bija viens no pirmajiem audzēkņiem. Juris Strautmanis atceras, ka Maikls sācis mācīties arī latviešu valodu un klavierspēli pie vectēva, kurš vairāk nekā 20 gadus bija ērģelnieks un kormeistars Čikāgas Ciānas draudzes latviešu baznīcā. Pianista karjerai Maikls nebija īsti piemērots. "Kaut ko jau es vēl atceros, bet es nebiju viņa labākais skolnieks," Maikls smejas. Neizdevās iemācīties arī latviešu valodu. Maikla tēvs neatceras, ka bērniem par Latviju kaut kas būtu īpaši mācīts. "Viņi kā bērni novēroja lietas, viņi ir ietekmējušies no Eiropas kultūras. Tomēr sešdesmito, septiņdesmito gadu Amerikā daudz aktuālāki bija jautājumi, kas saistījās ar cilvēktiesībām. Mēs ģimenē daudz vairāk runājām par vienlīdzību starp visiem cilvēkiem - baltajiem un melnajiem. Tas mums bija svarīgāk nekā mācīt par latviskumu." Apprecoties ar nelatvieti, Juris riskēja iegūt vietējās latviešu kopienas skaļu vai vismaz izteiksmīgi klusējoši paustu nosodījumu. Viņš gan neatceras gadījumu, ka puikām būtu nācies ciest kādus pazemojumus, tāpēc ka viņu ādas krāsa bija tumšāka nekā citiem. "Kad mēs mājās runājām par tām rasu lietām, jaunākais dēls Stjuarts reiz jautāja - kuri tad ir tie melnie un baltie?" Latviešu sabiedrībā publiskas piezīmes par Jura izvēli neviens neizteica. Kad Čikāgā viesojās tautas deju kolektīvs no Latvijas, viņš puikām teicis - jums jāredz, kā dejo latviešu tautas dejas, un visi trīs devušies skatīties koncertu. "Aizgājām, satikām cilvēkus, viņi iepazinās ar bērniem. Kā parasti. Neviens jau neko neizrādīja, bet es droši zinu, ka cilvēkiem bija visādi aizspriedumi, droši vien sauca visādos vārdos. Tajos agrīnajos gados tā nebija parasta lieta," stāsta tēvs. Kad Maiklam bija 10 gadu, vecāki izšķīrās. "Es vēl biju ļoti jauns un nevarēju saprast - kāpēc? Es nesapratu, kas notiek. Es paliku dzīvot kopā ar māti, bet tēvs veltīja lielas pūles un laiku, lai pārliecinātu mani, ka dzīvošana atsevišķi netraucē mums satikties. Par to es esmu viņam ļoti pateicīgs." Varbūt tieši šīs pieredzes dēļ Maikls savu ģimeni sargā no publicitātes. "Man ir trīs bērni - 13 gadus vecs dēls Maikls, 10 gadus vecs dēls Jori, kuram ir autisms, un nepilnus divus gadus veca meitiņa Nia. Viņi ir brīnišķīgi." Tas ir viss, ko viņš pasaka šajā sakarā. UZ POLITIKU Jaunībā Maikls gribēja būt aktieris. Vienmēr esot bijis klases jokdaris un spēlējis ludziņās. Viņš iestājās Teātra fakultātē universitātē Ilinoisā, taču pēc diviem gadiem to pameta. Ieguva bakalaura grādu reklāmas nozarē un doktora grādu - juridiskajās zinātnēs. "Es gribēju būt aktieris, bet es vienmēr esmu interesējies par politiku. Pat tad, kad es biju bērns, mums mājās vienmēr bija diskusijas par politiku. Es atceros laiku, kad Harolds Vašingtons kļuva par pirmo melnādaino mēru Čikāgā. Tas izraisīja asas diskusijas starp viņa piekritējiem un pretiniekiem. Man tas likās tik aizraujoši, jo Čikāga ap mani mainījās." Maikla karjera politikā veidojusies visai tipiski Amerikai: laba akadēmiska izglītība un aktīvs brīvprātīgā darbs politiskajās kampaņās. Studējot tieslietas, viņš piedalījās vairāku kongresmeņu kampaņās, palīdzēja arī atkārtoti ievēlēt Bilu Klintonu. Ilinoisā viņš strādāja kopā ar Mišelu, kura vēlāk kļuva par Baraka Obamas sievu. Pārceļoties uz Vašingtonu, Maikla pirmais amats bija ģenerālkonsula speciālais asistents ASV starptautiskās palīdzības organizācijā AID (Agency of International Development). Viņš ir strādājis par demokrātu kongresmeņa Roda Blagojeviča juridiskā biroja vadītāju, bijis lobijs Amerikas Advokātu asociācijas vārdā. "Tad man piezvanīja Baraks Obama un teica, ka gatavojas piedalīties ASV Senāta vēlēšanās. Jautāja, vai es būtu ar mieru viņu atbalstīt. Es teicu - protams. Kļuvu par kampaņas organizatoru un palīdzēju vākt ziedojumus. Būdams Vašingtonā, es labāk varēju saprast, kas tur notiek un ko cilvēki Vašingtonā domā," stāsta Maikls. 2004.gada senatora vēlēšanās Ilinoisas štatā Baraks Obama uzvarēja ar iespaidīgu balsu vairākumu - viņš ieguva 70% vēlētāju balsu, bet sāncensis no Republikāņu partijas tikai 27% balsu. 2005.gadā, sākot darbu ASV Senātā, Obama piedāvāja Maiklam darbu savā birojā. Tā Maikls Strautmanis kļuva par senatora Baraka Obamas galveno padomnieku. Padomnieka uzdevumos ietilpst politisku padomu sniegšana, viņš atbild par tradicionālajām juridiskajām nominācijām, par attiecībām ar ievēlētajām amatpersonām Ilinoisas štatā un sadarbojas ar svarīgākajām konstitucionālajām grupām. KO VĒLAS AMERIKĀŅI? Kad Obama pieņēma lēmumu kandidēt nākamajās ASV prezidenta vēlēšanās, Maikls kļuva par viņa padomnieku arī kampaņā. "Es sniedzu senatoram politiskus padomus. Kampaņā tie ir afroamerikāņu politikas jautājumi. Dažreiz es ceļoju kopā ar senatoru, bet to es varu atļauties darīt tikai nedēļas nogalēs, jo darbs Senātā paņem lielāko daļu mana laika." Īsās telefonsarunas laikā citēju amerikāņu žurnālistus, kuri runā par Obamas priekšvēlēšanu runām raksturīgo "uzkrītošo atklātību". Jautāju, vai tas nemazina senatora izredzes uzvarēt vēlēšanās? "Es domāju," saka Maikls, "ka Amerikas sabiedrībā ir vairojusies skepse un cinisms. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām tāpēc, ka pēdējo gadu politika ir darboties nespējīga. Un vēl. Amerikāņi ir kļuvuši par politiskā tirgus produktu. Cilvēki, īpaši jauni, redz neīstumu un melus. Es domāju, ka viena no senatora Obamas labākajām īpašībām ir tā, ka viņš ir patiess. Viņš runā par to, kam tic. Nav svarīgi, ar ko." Saku, ka daudzi to dēvē par pieredzes trūkumu. "Viss atkarīgs no pieredzes definīcijas," Maikls atbild, "ja tās pamatā ir laiks Vašingtonas gaiteņos, kuros pieļautas pēdējo divdesmit gadu kļūdas, jā, tad viņš ir nepieredzējis. Ja pieredzes definīcijas pamatā ir tas, cik daudz laika viņš ir strādājis kopā ar vienkāršiem cilvēkiem, es domāju - nevienam kandidātam nav tādas pieredzes kā Obamam." Ir tikai viens jautājums, ko Maikls pārjautā divas reizes. Iespējams, tas izklausās pārāk vispārīgs pragmatiskajiem amerikāņiem. Varbūt vainīgs mans akcents. "Pēc kāda prezidenta ilgojas amerikāņu tauta?""Amerikāņi meklē kādu, kurš no jauna radītu viņos ticību politikai. Īpaši, ņemot vērā pašreizējo pieredzi, Buša administrācijas politiku un politiku pēdējo 15-20 gadu laikā. Tā vietā, lai skatītos, kā cits citam uzbrūk, un ļautu demokrātiem priecāties par uzbrukumiem republikāņiem, cilvēki meklē kādu, kurš varētu apvienot šo valsti. Mēs esam sašķelti. Mēs redzam problēmas, kas nav risinātas gadu desmitiem: veselības aprūpe, izglītība, energoresursi, karš Irākā. Tie ir milzīgi jautājumi, kurus [pašlaik] mēs neesam spējīgi risināt kopā. Tas ir labi, ka cilvēki meklē kādu, kam ir atšķirīga pieeja politikai. Tieši tāpēc cilvēki ir tik sajūsmināti par Obamu," tāda ir Maikla atbilde uz jautājumu. Mēs runājam par Latviju, kuru viņi kopā ar tēvu gatavojas apciemot, ja izdosies saskaņot savas brīvdienas. Tas, ka Maiklu interesē Latvija, esot omas, opas un tēva nopelns, - uzsver visi, kuri pazīst šo ģimeni. Kad 2006.gada 7.jūnijā Vaira Vīķe-Freiberga uzstājās ASV Kongresā ar uzrunu, Maikls noorganizēja iespēju Amerikas latviešu organizāciju pārstāvjiem no Čikāgas to noklausīties. Artis Inka, kurš bija starp aicinātajiem viesiem, uzsver, ka tas bijis ļoti nozīmīgs notikums. "Tajā gadā Latvijas prezidente bija, ja pareizi atceros, trešā valsts galva, kurai dota iespēja uzrunāt Kongresu. Mēs sēdējām galerijā, Maikls atrada kādu stāvvietu un noklausījās prezidentes uzrunu. Pēc tam mēs kādu stundu ciemojāmies viņa birojā. Tajā laikā senators Obama vēl nemaz nebija izvirzījis savu kandidatūru prezidenta amatam. Man liekas, ja Maiklam ir interese par Latviju, tad tā ir, pateicoties viņa tēvam." Pats Maikls par to saka: "Mana biroja durvis Baltijas valstu pārstāvjiem vienmēr ir atvērtas." Šāgada 4.maijā Maikls Strautmanis senatora Obamas birojā uzņēma Amerikas Nacionālās apvienotās Baltijas komitejas pārstāvjus. Viesi informēja par aprīļa notikumiem Tallinā un Krievijas iejaukšanos Igaunijas iekšējās lietās. Tajā pašā dienā ASV Senāts pieņēma rezolūciju Igaunijas atbalstam (Latvijas Saeima deklarāciju Igaunijas atbalstam pieņēma 10.maijā). LABA LIETA Trīsdesmit atvēlētās sarunas minūtes tuvojas beigām. Atceros, ka man jāuzdod vēl viens jautājums: "Vai neiebilstat, ja pieminēšu, ka esat adoptēts?""Nē, protams," atbild Maikls Strautmanis. "Tā ir viena no labākajām lietām, kas ar mani dzīvē ir notikusi!"u