Mākoņu ogas 1

Man ar dažām mīļām zviedru draudzenēm ir tradīcija reizi gadā satikties "meiteņu vīkendā", kad pāris dienas baudām labu ēdienu, dabu un kompāniju kādā jaukā vietā. Pirmo reizi tas notika senā lauku sētā Stokholmas pievārtē, vienā no tipiskajām tumšsarkanajām mājiņām ar baltām svītrām ar ko, šķiet, nosēta visa Zviedrija. Atceros, kā toreiz mēs cepām krāsnī foreles ar timiānu un citronu, bet kartupeļus nesām vārīt uz kaimiņu māju, jo mūsējā nevarēja vienlaikus darbināt elektrisko cepeškrāsni un vēl plīti. Belgrada un Sēlena Kopš tā laika dzīve un darbs mūs izkaisījuši pa pasauli un tikties sanāk aizvien retāk un eksotiskākās vietās - tā šogad sabraucām no dažādiem kontinentiem Serbijas galvaspilsētā Belgradā. Bet pirms diviem gadiem jūlija nogalē mēs izlēmām braukt uz Sēlenu - slēpošanas kūrortciemu Zviedrijā pie Norvēģijas robežas, kur Helēnas vecākiem mežā pieder maza koka mājiņa. Plāns bija iet meklēt lācenes, kas angliski saucas mīlīgā vārdā - cloudberries, kas tulkojumā nozīmē mākoņogas. Man tās nekad agrāk nebija gadījies baudīt, turklāt, kā zināms, uz rietumiem no Latvijas gājieni mežā pēc ogām vai sēnēm nav ļoti izplatīts laika pavadīšanas veids, tāpēc plāns izklausījās pēc laba piedzīvojuma. Brauciens no Stokholmas uz ziemeļrietumiem aizņēma labas piecas stundas, ko pavadījām čalojot un dziedot līdzi radio rokenrola klasikas dziesmas. Sagadīšanās dēļ braucām cauri pilsētiņai, kur notika veco automašīnu salidojums, kas vēlu vakarā šķita gluži sirreāli, tajā pašā laikā ļoti atbilstoši mūsu noskaņojumam, un rezultātā Sēlenā iebraucām nakts vidū. Nākamā diena uzausa salta un lietaina, un Helēna šķūnītī dabūja mums visām meklēt gumijas zābakus un siltās slēpošanas drēbes. Apbruņojušās ar vējjakām un groziņiem, mēs devāmies meklēt lācenes. Lāceņu medības Lācenes "dzīvo" purvainos klajumos un lapkoku mežos. Sēlenā pie ogām ved īpašas taciņas tiem dīvainīšiem, kas silto gadalaiku izvēlas pavadīt vietās, kas izteikti piemērotas ziemas sezonai. Brienot starp ķērpjiem noaugušiem ciņiem, lācenes nemaz tik viegli rokā nedevās. Tās mani pārsteidza nesagatavotu - pēkšņi acīm pavērās pāris kvadrātmetru liels pleķītis, kur, šķiet, uzsprāgusi saulaini oranža krāsa. Mākoņogas izskatās kā treknas, zeltainas avenes, kas aug uz maziem kātiņiem tuvu zemei, līdzīgi kā dzērvenes. Nobriestot ogas vispirms kļūst koši dzeltenas ar oranžiem lāsumiem, kas ir droša zīme, ka tās vēl nav gatavas - cietas un skāņas pēc garšas. Gatavas ogas tiešām atgādina medainus mākonīšus - tās ir caurspīdīgi dzintarainā krāsā, mīkstas un mutē vai kūst. Mūsu groziņi tā arī palika tukši, jo bijām atnākušas nedēļu par agru. Dabūjām vien katra pāris gatavu ogu, ko ar gardu muti turpat purvā, drebinoties lietū, apēdām. Atceļā no lāceņu medībām iegriezāmies vietējā krodziņā, kur mūs pabaroja ar tikko ceptām vafelēm, pārlietām ar putukrējumu un svaigu mākoņogu zapti. Sēžot pie kamīna ar karstu kakao krūzi rokās, es domāju par to, cik skaistas var būt gluži netipiski pavadītas jūlija beigas, kamēr visi citi Ziemeļeiropas iemītnieki enerģiski uzsūc sauli. Šis mazais ceļojums arī sniedza man atbildi uz kādreiz sev uzdotu jautājumu par to, kas notiek kalnos vasarās, kad tur neviens neslēpo - tur dzīvo mākoņogas par prieku cilvēkiem, kas pagriež muguru saulei un iet tās meklēt.