Nomadu virtuve

Visās Vidusāzijas tautās ir spēcīga, sena nomadu tradīcija - ceļošana līdzi saviem lopiem uz piemērotām ganību vietām ar ģimenēm, jurtām un iedzīvi. Šādam dzīvesveidam saprotamā kārtā ir īpašas kulinārās paražas, ar ko mani iepazīstināja Asilbeks - ierēdnis, ko Kirgizstānas Transporta un sakaru ministrija man kā ārzemniecei par šoferi bija piekomandējusi starptautiskā konferencē Biškekā (kad es mācījos skolā, Kirgizstānas galvaspilsētu sauca Frunze un kā tāda tā vēlaizvien tiek identificēta uz bagāžas apzīmējumiem lidostās). Baltijas jumts Asilbeks ir pusmūža atraitnis, kas ikdienā darbā valkā uzvalku ar šlipsi un galvā kalpaku - baltu, izšūtu tūka cepuri. Nepilnās nedēļas laikā, ko pavadīju Kirgizstānā, viņš ar lielu sirsnību no darba brīvajās dienās mani vadāja pa dažādām ievērības cienīgām vietām (ieskaitot prezidenta jurtu kalnos pie galvaspilsētas) un beigās uzlūdza savā mājā uz tēju, lai iepazīstinātu ar mazmeitiņu. Viņš ar zināmu lepnumu rādīja man savas mājas divslīpju jumtu, ko, izrādās, sauc Pribaltijskaja kriša*. Kāpēc Baltijas, es viņam prasīju. Kā, vai tad pie jums Baltijā visi jumti nav tādi, brīnījās Asilbeks. Es viņu negribēju sarūgtināt, un mēs turpinājām sarunu par ēdieniem. Vistradicionālākais kirgīzu ēdiens ir bišbarmak, kas tulkojumā nozīmē "pieci pirksti" - diezgan loģiski, jo to ēd ar pirkstiem. Kad kopā sanāk piecas ģimenes, kauj aunu, bet, ja vairāk - jākauj zirgs, Asilbeks man skaidroja, rādot paklājiem izklāto svinību istabu. Gaļu sagriež gabalos un vāra lielos katlos - kazanos. Samaisa mīklu nūdelēm, ko sagriež platās, garās strēmelēs un vāra atsevišķi. Beigās tās sajauc kopā ar gaļu, pārlej ar buljonu (šorpa) un ēd ar pirkstiem. Apraktais jērs Nomadiem ir īpašs ēdiens, ko sauc žol kazan jeb "ceļa kazans", kura tapšanas procesā katls izpaliek. Vārdu sakot, nokauj astoņus mēnešus vecu jēru, novelk ādu un gaļu ar visiem kauliem sadala gabalos. To saliek atpakaļ ādā kopā ar tomātiem, ķiplokiem, sīpoliem un sāli, visu satin un sasien ar ādas sloksnītēm. Katlu šajā receptē aizvieto zemē izrakta bedre, kurā līdz oglēm izkurina ugunskuru. Oglēs ierušina satīto jēru, virsū uzber zemi un atkal sakur ugunskuru, ko dedzina stundu vai pusotras. Rezultātā gaļa ir tik maiga, ka to no kauliem var vienkārši nosūkt, apgalvoja Asilbeks. Bozo Pēc mana lūguma Asilbeks mani aizveda uz galveno Biškekas tirgu - Oš Baza. Tur mēs ieturējām manā mūžā lētāko un vienu no gardākajām maltītēm izskatā pabaisā, raibām flīzēm izklātā ieskrietuvē. Pēcāk Asilbeks mani ieveda paviljonā, kur pārdeva kausētu sviestu un citus piena produktus. Tā kā kumisu (ķēves pienu) es atteicos dzert, viņš mani pierunāja pamēģināt bozo - raudzētu kukurūzas dzērienu, ko no milzu baļļām ar kausiņu lēja ūsainas pārdevējas. Vēlāk uzzināju, ka ārzemniekiem mēģināt šo dzērienu ir bīstama spēle, bet ar manu vēderu, par laimi, viss bija kārtībā. Mēs aizbraucām arī uz iespaidīgi skaisto, vairāk nekā 600 metru dziļo Isikula ezeru, kur padomju laikā notika zemūdeņu mācības, bet tagad tas pārveidots par populāru kūrortu, kur no vasaras svelmes patvērumu meklē visu tuvējo valstu iedzīvotāji. Dzerot tēju no puķainām pialām ar zelta maliņu, mūsu sarunas pievērsās filozofiskām tēmām. "Galvenais, Krista, lai nebūtu kara," Asilbeks man teica. Divus mēnešus vēlāk Kirgizstānā sākās Tulpju revolūcija un tika gāzts prezidents Akajevs, kura portreti mana ceļojuma laikā rotāja visas ceļmalas.