Operācija Mājas saldējums

Nekad neaizmirsīšu pirmo reizi, kad baudīju paštaisītu saldējumu - tas bija deviņdesmito gadu vidū pie kanādiešu diplomātiem, toreizējā ANO pārstāvja Latvijā Džona Hendras sievas Robinas roku darbs. Tad man likās, ka neko gardāku mūžā neesmu ēdusi un pēcāk katra saldējuma ēšana sagādāja mazītiņu vilšanos, jo neviens nebija tik labs. Vēlāk, ceļojot pa Eiropu, atradu gandrīz līdzvērtīgu komerciālu aizvietotāju - Haagen Dazs, kam parasti pārtikas veikalos bija ierīkots atsevišķs skapītis. Montekarlo, Parīzē, Briselē un citās galvaspilsētās ir īpašas Haagen Dazs kafejnīcas, kur šo lielisko un sasodīti dārgo saldējumu var izbaudīt visdažādākajās garšās (no Baileys līdz zemeņu siera kūkai). Reklāmas kampaņas vēsta, ka šis saldējums ir domāts pieaugušajiem, ne bērniem. Mājās taisīts saldējums līdz nesenam brīdim man šķita neaizsniedzams gardums, jo biju pārliecināta, ka tā gatavošana saistīta ar smalku aparatūru. Šos maldus sašķobīja mana bijusī kolēģe Nellija, kādu rītu nevērīgi pieminot, kā viņa iepriekšējā vakarā vecā Straumes saldējuma mašīnā uzmeistarojusi kokospiena un melleņu saldējumu. Punktu manām bažām pielika slavenās Londonas River Cafe īpašnieces Rose Gray un Ruth Rogers, kuras katru saldējuma recepti savā jaunajā "kabatas formāta" pavārgrāmatu sērijā River Cafe Pocketbooks nobeidz ar teikumu "visu liek saldējuma mašīnā vai lēzenā traukā saldētavā un tad ik pa pusstundai kārtīgi samaisa". Zilzaļas olas un Pūce Par izšķirošo iedvesmu ceļā uz paštaisītu saldējumu man jāpateicas Birutas tantei Kandavā un viņas vistiņai. Birutas lauku olas man vienu svētdienas pēcpusdienu atveda vecāki, un brīnumainā kārtā trim olām bija gaiši zilzaļa čaumala. Mamma zināja stāstīt, ka tās dēj cekulainā vista, ko Biruta sauc par Pūci, jo viņai, lūk, esot tādi kupli vaidziņi. Svaigas lauku olas ar košiem dzeltenumiem manā ģimenē ir svētki, ko parasti atzīmējam vismaz ar kūku. Tā nu es saņēmos pirmoreiz mūžā taisīt saldējumu. Tas izrādījās vienkārši: uzkarsē saldo krējumu ar pienu, tajā iekuļ saputotus olu dzeltenumus ar cukuru, maisot karsē, līdz sanāk bieza vaniļas mērce, kuru atdzesē un lej lēzenā traukā saldēšanai. Aizdaram iesaku lietot īstu vaniļas pupiņu, kas, gareniski pārgriezta uz pusēm, izkaisa mazas, melnas sēkliņas viscauri saldējumam. Var, protams, iztikt arī ar vaniļas cukuru vai esenci. Saldējuma mašīna Visbeidzot, ik pa pusstundai jādara tas, kam domāta saldējuma mašīna - salšanas procesā tas kārtīgi jāsamaisa, lai nodrošinātu vienmērīgu sasalšanu un iegūtu patīkamu, maigu konsistenci. Maisīšanas procesā, laizot karoti, priecīgi atklāju, ka mans saldējums garšo līdzīgi bubertam. Operāciju Saldējums sāku ap pieciem pēcpusdienā un pēdējo reizi saldējumu maisīju pirms gulētiešanas. Rezultāts bija saulaini dzeltens, izraibināts ar smaržīgajām vaniļas sēkliņām un neticami gards. Šāds saldējums ir tik bagātīgs, ka tam nav nepieciešamas piedevas. Nākamajā dienā nosūtīju labiem draugiem ielūgumu ievērtēt "paštaisītu saldējumu no zilzaļām olām, ko izdēja vistiņa, vārdā Pūce", un, lai arī runa bija par pirmdienas vakaru, neviens šādi formulētam aicinājumam nespēja pretoties. Mīļš paldies Birutas tantei un Pūcei, bet draugiem man nācās apsolīt, ka ar nākamo saldējuma porciju es negaidīšu, līdz man atkal būs pieejamas brīnumainās zilzaļās olas.