Pārejas periods Latvijā tuvojas nobeigumam

  • 0
  • Pievienot

Starptautiskās cilvēktiesību tiesas Strasbūrā tiesnesis Egils Levits, Sorosa fonda-Latvija izpilddirektore Vita Tērauda, sociologs Tālis Tīsenkopfs, Finansu ministrijas departamenta direktore Inna Šteinbuka un Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors Nils Muižnieks sarunā ar Sarmīti Ēlerti un Askoldu Rodinu. Kādi, jūsuprāt, ir svarīgākie jautājumi, kas nākamajos četros gados būs jārisina centrālajai varai? Tālis Tīsenkopfs. Konkurence par iekļūšanu Eiropas Savienībā, privātais sektors un izglītība. Inna Šteinbuka. Es gribētu minēt stabilas un ilgspējīgas tautsaimniecības augšupejas nodrošināšanu. Otrā prioritāte varētu būt reģionālo un citu disproporciju novēršana. Trešā - sabalansētas attīstības veicināšana. Vēl ekonomiskā integrācija ES un konverģence šī jēdziena plašākā izpratnē. Vita Tērauda. Es arī gribētu sākt ar iekļūšanu ES, tikai uzsverot citu aspektu - valsts drošību. Integrācijas politika un ikdiena. Izglītības sistēma. Pie prioritātēm pieder arī uzticības krīze politiskajai varai, gan centrālajai, gan vietējai varai. Korupcijas problēma un varas centralizācija, kas sekmē uzticības krīzi. Nils Muižnieks. Iestāšanās ES ir galvenā prioritāte. Šis mērķis sasniedzams ar darbību trijās jomās: integrācijas jomā, cilvēktiesību jomā un attīstot ekonomiku. Valdībai ir skaidri jāpasaka, ka integrācija ir valsts prioritāte. Ir jāsaskaņo dažādu institūciju darbība, lai panāktu būtisku progresu integrācijas jomā. Te es domāju Naturalizācijas pārvaldi, Izglītības un zinātnes ministriju, Latviešu valodas apguves valsts programmu un citas valsts iestādes. Vajadzīgs nopietns darbs ar vājākajiem posmiem cilvēktiesību jomā. Ir jāsakārto Cilvēktiesību birojs, jāsamazina ieslodzīto skaits un jāturpina ieslodzījuma vietu reforma. Nopietni jāstrādā, lai izskaustu policijas vardarbību. Tautsaimniecībā jāpievēršas ekonomiskās bāzes dažādošanai, patlaban ir pārāk liels transporta un pārtikas ražošanas īpatsvars. Egils Levits. Pirmā prioritāte ir demokrātiska, kompetenta un efektīva valsts pārvalde. Otrā prioritāte ir demokrātiskās politiskās izglītības sistēmas izveidošana. Jo demokrātiskā sabiedrībā cilvēkam ir jāizturas citādi nekā totalitārā sabiedrībā. Šīs iemaņas ir jāiegūst visiem sabiedrības locekļiem. Bez tam sevišķa, padziļināta demokrātiskā politiskā izglītība būtu jāapgūst politiskajai elite, valsts pārvaldes ierēdņiem un juristiem - personām, kuru rokās ir koncentrēta valsts vara. Trešā prioritāte ir vispārējās un profesionālās izglītības satura pielīdzināšana attīstīto rietumu standartiem. Par to, ka šis līmenis būs sasniegts, mēs varēsim būt droši tikai tad, kad angļi, amerikāņi un franči brauks uz Latviju iegūt šeit labu izglītību. Ceturtā prioritāte - vajadzētu visādi veicināt to, lai Latvijas sabiedrība apzinātos sevi par integrālu pasaules, rietumu un Eiropas sastāvdaļu, ar savu atbildību un uzdevumiem, un izdarītu no tā secinājumus attiecībā uz savu rīcību. Lai mazinātos nacionālajām interesēm traucējošā un bieži vien komiskā garīgā (paš)izolētība. Šie mērķi nav sasniedzami četros gados. Tomēr valsts ar savu politiku var veicināt vai kavēt to sasniegšanu. Kā Latvija 1998.gada vēlēšanu priekšvakarā atšķiras no 1993.gada un 1995.gada Latvijas? I.Š. Tautsaimniecības attīstības veiksmes un neveiksmes ļoti spēcīgi ietekmē vēlētāju. 1993.gadā bija drausmīga ekonomikas lejupslīde, hiperinflācija, pārtrūkušas tirdznieciskās saites. Līdz ar to sabiedrībā, no vienas puses, patiešām cerēja, ka nāks izglītota un laba komanda, kas būs ceļvedis. Taču, no otras puses, saglabājās zināma skepse. 1995.gadā vairs nebija naivo cerību par gaismu tuneļa galā. 1994.gadā bija banku uzplaukums, bet nākamajā, vēlēšanu gadā sākās banku krīze. Manuprāt, toreiz krietna vēlētāju daļa domāja tikai par to, vai izķepurosimies, vai ir izredzes atgūt vismaz daļu noguldījumu. Tagad ekonomiskā situācija ir pilnīgi mainījusies. Augšupeja redzama ne tikai statistikas datos vien. Tā redzama vismaz lielajās pilsētās. Tiesa, atsevišķi būtu jāpiemin depresīvo reģionu pastāvēšana. Domāju, ka tas viss vieš vēlētājos cerību, ka mūsu valdība spēj izvēlēties pareizo ceļu ekonomikā. 1993.gadā mēs runājām par pārejas perioda sākumu. Tagad, pēc daudzām pazīmēm spriežot, tas tuvojas beigām. Ir stabila makroekonomiskā situācija, sabalansēts budžets, pieļaujamajās robežās turas tekošā konta deficīts un maksājumu bilance. Vērojams IKP pieaugums un relatīvi neliels bezdarbs. Visbeidzot, privātais sektors ekonomikā sasniedzis 70% līmeni. Tiesiskā bāze pietuvināta attīstīto valstu standartiem, mums ir stabila valūta. Ir radīta tirgus ekonomika. V.T. Spriežot pēc ekonomiskajiem rādītājiem, cilvēki varētu būt optimistiskāk motivēti, taču baidos, ka 1998.gadā pieredzēsim lejupslīdošu vēlētāju aktivitāti. Priekšvēlēšanu situācija gandrīz vienmēr var nokaitēt situāciju, atrast ienaidnieka tēlu, pateikt priekšā, kas ir patriotiska rīcība. Tas laika gaitā palicis nemainīgs. Tomēr esam ielikuši politiskās dzīves pamatu, un arvien mazāk paliek ceļu, kurus mūsu valsts var izvēlēties. Tas vērtējams kā liels sasniegums - sabiedrībai un Saeimai vairs nav jālemj kardināli pamatjautājumi. E.L. 1988.gadā Latvijā vēl valdīja padomju «attīstītā sociālisma» iekārta, t.i., komunistu diktatūra. No 1989. līdz 1991.gadam Latvija pārdzīvoja sociālisma sabrukumu, kas notika vienlaikus ar neatkarības atgūšanu. Šim periodam sekoja politiskā apjukuma laiks, kas ilga no 1991. līdz 1993.gadam. Toreiz politiskie uzskati atradās vēl tikai veidošanās stadijā. 1993.gadā cilvēki gāja uz Saeimas vēlēšanām - pirmajām brīvajām vēlēšanām Latvijā pēc 62 gadu pārtraukuma! - ar cerību, ka haosa periods beigsies. Šīs cerības piepildījās. Laikposms starp 1993. un 1995.gadu būtu jāapzīmē par orientācijas periodu. Latvijas sabiedrība lēnām sāka apjaust jaunos politiskos un ekonomiskos parametrus - Satversmi, demokrātiju, tirgus ekonomiku, ārpolitisko orientāciju uz ES. Šī procesa formālā kulminācija bija 1995.gada 12.jūnijs, kad Latvija parakstīja līgumu par asociāciju ar ES. Šis ir viens no nozīmīgākajiem pieturas punktiem Latvijas vēsturē, arvien skaidrāk iezīmējot Latvijas tālāko attīstības virzienu. Tomēr reformu gaitā, kas stabilizēja un noorientēja Latvijas valsti kopumā un nāca par labu iedzīvotāju lielākajai daļai, parādījās arī diezgan daudz cilvēku, kuri personīgi no šīm reformām īslaicīgi cieta zaudējumus - zaudēja darbu, kvalifikāciju, statusu, arī ienākumus. Reformām pietrūka sociālas amortizācijas. 1993.gada Saeimas vēlēšanas bija «cerību vēlēšanas», bet 1995.gada vēlēšanas bija «protesta vēlēšanas». Ievērojama daļa vēlētāju ļāva vaļu savām jūtām, balsojot par populistiskām «partijām-viendienītēm» un gadījuma rakstura kandidātiem. Pēdējos trijos gados kopš 6.Saeimas vēlēšanām 1995.gadā Latvija jau, manuprāt, neatgriezeniski ir transformējusies par demokrātiju. Tiesa, par zema līmeņa demokrātiju, jo sabiedrībai un it sevišķi funkcionālajai elitei vēl trūkst demokrātijā un tirgus saimniecībā nepieciešamo prasmju, iemaņu un vērtību. Bet tomēr - Latvija šodien ir demokrātija. Man arī liekas, ka valstī pamazām sāk veidoties neliels kritisks, rietumnieciski domājošs demokrātu slānītis, kas jau pietiekoši kompetenti var novērtēt mūsu sabiedrības panākumus un trūkumus, spēj vērtēt valdības darbu, un izdarīt attiecīgus secinājumus par nākotnes politiskajiem uzdevumiem, lai veicinātu vēl vārgās Latvijas demokrātijas attīstību. Lielu domu šeit spēlē mūsu brīvā prese. 1998.gada vēlēšanas, manuprāt, nebūs vairs nedz «cerību», nedz «protesta» vēlēšanas. Tās pirmo reizi varētu būt vairāk vai mazāk «normālas», pragmatiskas vēlēšanas. Ilūzijas par mūsu politisko eliti, par to, ko no tās (ne)var sagaidīt, tāpat kā par populistiskiem «tautas glābējiem», lielā mērā ir zudušas. N.M. Es neņemtos teikt, ka Pilsonības likuma grozījumu atbalstītājus neuzlūkotu kā ārzemju aģentus vai tautas nodevējus. Mūsu centrs iespieda plakātu un lapiņas par šo jautājumu un mūs nosauca par kangariem. Tas tā, starp citu. Partiju sistēma Latvijā visumā joprojām ir nestabila. Rodas arvien jaunas partijas, kas nebūtu iespējams valstīs ar stabilām demokrātijas tradīcijām. Opozīcijas partijas nav apliecinājušas, kas spēj strādāt konstruktīvi. Tiesa, ir arī cerīgas pazīmes: abiem spārniem un centram ir neliels stabilais elektorāts. Pirms 1993.gada vēlēšanās galvenie jautājumi bija ekonomikas reformēšana un pilsonības jautājums. Pilsonības jautājums turpina šķelt partijas un sabiedrību. Interesanta šo vēlēšanu iezīme - diezgan atklāti parādās finansiālo grupējumu ieinteresētība. T.T. Man šķiet, ka kopumā publika Latvijā neapšauba demokrātiju kā tādu. Un, kaut arī jaušama prasība pēc «stingrākas rokas» un autoritāriem paņēmieniem, tomēr demokrātija kā sistēma sabiedrībā ir akceptēta. Tā ir iezīme, kas atšķir šīs vēlēšanas. Vēl atšķirības meklējamas apstāklī, ka ES kļuvusi par Latvijai nozīmīgu ārējo spēlmani. Ja pirms iepriekšējām vēlēšanām bija priekšstats, ka mēs iziesim pasaulē un tā mūs saņems atplestām rokām, tagad nākusi atskārsme, ka tajā pasaulē vieta ir jāizcīna. Un vēl - sabiedrība šogad ir vairāk spējīga atzīt pati savu neviendabību. Homogēnisma jeb viendabības posms ir aiz muguras. Saglabājušās ilgas pēc šī laika, taču, no otras puses, ir brēcošas problēmas - atšķirību un nevienlīdzības problēmas - un šeit slēpjas briesmas, vai cilvēki nav pārāk ātri samierinājušies ar sadalījumu ieguvējos un zaudētājos. Kāds var pateikt, ka nav vairs ko spirināties, jūs esat zaudētāji, jūs esat kvalificēti kā šāda sabiedrības grupa un jums ir maz iespēju mainīt savu statusu. Kā rāda sabiedriskās domas pētījumi, pirms dažiem gadiem bija vairāk cilvēku, kas gatavi balsot par iestāšanos ES. Pozitīvā attieksme pret ES bija plašāk izplatīta nekā tagad. T.T. Tas nozīmē, ka cilvēki sāk apzināties prasības, ko tur izvirzīs kopīgais tirgus. Būs jāiztur konkurence arī darba tirgū. Un tā cena ir diezgan augsta. Taču ar ES tiek saprasta arī drošība un Latvijas kā valsts ilglaicīga pastāvēšana. E.L. Es integrāciju Eiropas Savienībā vispirms redzu plašākā kontekstā nekā Latvijas integrāciju rietumos, kas mūsdienu pasaulē ir dominējošais civilizācijas modelis. Pēc komunistiskā civilizācijas modeļa sabrukuma kā vienīgā nopietnā alternatīva tam šodien ir palicis tikai vēl islāmiskais modelis. Rietumu modelis balstās uz kopējiem pamatprincipiem, kas veido tā «stumbru», taču to sazarojumi un atvasinājumi, kas veido tā «lapotni», ir ļoti daudzveidīgi. Tā, piemēram, Portugāle un Somija ir ļoti dažādas sabiedrības ar ļoti atšķirīgu nacionālo identitāti, taču tās abas ir rietumvalstis, jo ir vienas un tās pašas rietumu civilizācijas «stumbra» atvasinājumi. Es domāju, ka mums būtu jātiecas pēc tā, lai pēc kāda laika arī Latvija atrastu savu vietu šajā rietumu civilizācijas «lapotnē». Lai to bez minstināšanās varētu apzīmēt par «rietumvalsti». Taču lai to sasniegtu, mums jāpārņem Rietumu domāšanas veids, vērtības un atziņas, kas veido šī modeļa kopējo «stumbru». Liekas, ka igauņi, kā parasti, mums ir priekšā. Tur apzinīga un mērķtiecīga Igaunijas «rietumnieciskošana» jau ir kļuvusi par sabiedrības diskusiju priekšmetu. Programmatisks piemērs ir atmodas politiķes Marju Lauristinas izdotā grāmata Atgriešanās rietumu pasaulē. Integrācijas process ceļā uz ES ievirza Latviju rietumnieciskā gultnē dažādās svarīgās jomās - ekonomiskajā politikā, ārpolitikā, iekšpolitikā, tiesību politikā, sociālajā politikā. Es šo procesu - neatkarīgi no gala rezultāta! - tādēļ redzu kā galveno Latvijas sabiedrības attīstības motoru, bet ilgākā laikposmā - arī kā pārdzīvošanas garantiju. I.Š. Visaugstākā cena būs jāmaksā tieši ekonomikā, jo ekonomiskā integrācija drīzāk ir prasība, nevis liels ieguvums. Par ekonomiskajiem ieguvumiem tā īsti spriest vēl pāragri, tie ir visai pretrunīgi. Taču pozitīvais faktors ekonomikai ir tas, ka mainās paradigma arī tautsaimniekiem. Tas nozīmē, ka mums parādās pilnīgi citi kritēriji, piemēram, attiecībā uz preču kvalitāti, dzīves līmeni. Mainās ekonomiskā mentalitāte, mainās šeit jau pieminētais kompetences līmenis, par juristiem teiktais pilnībā attiecināms arī uz ekonomistiem un vadības speciālistiem. Protams, runa ir par spēju pielāgoties, taču jau pati šī pielāgošanās dod acīmredzamu labumu. Mainās psiholoģija, mainās attieksme pret dzīvi. V.T. Periods pēc šārudens vēlēšanām būs laiks, kad vajadzēs konsolidēt Latvijas cilvēkus ceļam uz Eiropu. Būs jādomā, vai mēs spēsim samērot savu tagadējo ekonomiku ar to, ko prasa Eiropa, vai samērosim to, ko varētu gūt bez ES, ar to, ko gūsim atrodoties ES? Ja centrālās un Austrumeiropas valstis pamazām iekļausies ES, mūsu nākotne stipri atšķirsies no tagadnes. Un tomēr par šo salīdzinājumu pat īsti netiek diskutēts. Skatoties spirālveida sabrukumu vienā otrā kaimiņvalstī, viss ar ES saistītais, manuprāt, ir Latvijas būt vai nebūt jautājums. Un tas man liekas svarīgāk par ES ekonomiskajām prasībām un nepieciešamību paaugstināt mūsu kompetences līmeni. E.L. Vairīties no ES tikai tāpēc, ka uzskatām sevi par nespējīgiem apgūt šo kompetenci, ir pilnīgi destruktīva nostāja. N.M. Jā, var pastāvēt augsti attīstītas valstis ārpus ES, taču vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi, piemēram, lielas naftas atradnes un pieklājīgs attālums līdz Krievijas robežai. Pašlaik pasaulē risinās interesanti procesi, veidojas milzīgi ekonomiskie bloki. Lielvalstis var atļauties atrasties ārpus šiem blokiem. Nelielas valstis, kas paliek ārpus šiem blokiem, ir lemtas atpalicībai. I.Š. Es gribētu piebilst dažus vārdus par konverģenci. Mūsu «attālumu» līdz ES var izteikt arī skaitļos. Konverģences kritērijus nosacīti var iedalīt divās daļās: Māstrihtas līgumā noteiktie monetārie un fiskālie kritēriji, pēc kuriem mēs jau gandrīz esam iekļāvušies ES, un citi rādītāji - IKP uz vienu iedzīvotāju, algas, pensijas lielums, un šajā rādītāju grupā mēs esam stipri tālu no ES valstīm. Cits jautājums, vai šo rādītāju tuvināšana ES valstu vidējam līmenim ir integrācijas priekšnoteikums vai tomēr rezultāts. Manuprāt, drīzāk būtu jārunā par rezultātu, jo varam jau attīstīties ar ļoti straujiem IKP pieauguma tempiem, un tomēr paies pārdesmit gadu, iekams mēs saviem spēkiem sasniegsim šo līmeni. Te vajadzīga palīdzība no ārienes. E.L. Manuprāt, Latvijai nepieciešami politiķi, sabiedriskie un kultūras darbinieki, zinātnieki, kas spēj izprast pasauli, rietumus, Eiropu, orientējas globālajā pasaules diskusijā. Kuriem šajā diskusijā būtu kas nopietns ko teikt, kurus uzklausītu citi. Saasināti izsakoties: latvietis tikai tad varēs pieņemt pareizus lēmumus attiecībā uz Latviju (jā - tieši attiecībā uz Latviju!), ja viņš izpratīs pasauli. Aprobežotība un provinciālisms Latvijai ir bīstami (par to visai trāpīgi ir izteicies filozofs Roberts Ķīlis rakstā Ideju riņķa dancis, laikraksta Diena pielikumā Eiropas zona, 25.VI 1998.). Tātad - labs politiķis būs tas, kurš domās globāli, bet rīkosies lokāli. Latvijas integrācija Eiropas Savienībā nozīmē arī, bet ne tikai ražošanas standartu unifikāciju un cīņu par eksporta kvotām. Mērķtiecīga integrācijas politika vispirms nozīmē veicināt to, lai latvietis orientētos mūsdienu globalizētajā pasaulē, spētu definēt savu vietu tajā un, balstoties uz šādu pasaules izpratni, pieņemtu pareizus lēmumus attiecībā uz konkrētām Latvijas problēmām. Lai latvietis pasaulē būtu konkurētspējīgs. Tāpat kā luksemburgietis, kuru ir daudz mazāk nekā latviešu, taču kuri spēj organizēt savu valsti un sabiedrību tā, ka Luksemburga šodien pieder pie pasaules attīstītākajām valstīm. Atslēga tam ir visaptveroša, kvalitatīva izglītība. Mana vēlme ir, lai jaunajā Latvijas Saeimā un valdībā būtu vairāk cilvēku, kuri spētu redzēt šīs kopsakarības un kas varētu mērķtiecīgāk veidot šiem objektīvajiem apstākļiem atbilstošu, iekšēji saskaņotu integrācijas politiku ES, kas vienlaikus būtu aptverošākas Latvijas rietumnieciskās attīstības politikas centrālā sastāvdaļa. Jautājums par kompetentu un godprātīgu varu, uzticēšanos varai īpaši saasinājies 6.Saeimas laikā. Kas valsts varai jādara, lai valsts pārvalde būtu efektīva un kompetenta? T.T. Uzticības krīzes pamatā varētu būt cerību nepiepildīšanās. Uzreiz jājautā, uz ko cilvēki ir cerējuši, kāds ir dominējošais cerību tips. Protams, nākot no sociālismā salīdzinoši labklājīgas valsts, nav viegli pārorientēties. Mēs bijām valsts paspārnē, bet jaunajos apstākļos valsts savu lomu ir mazinājusi, bet cerības inerce cilvēkos palikusi. Ja valsts vairs nespēj garantēt darbu un kaut kādu dzīves līmeni,veselības aizsardzību, rodas vilšanās attiecīgajās institūcijās, ko arī parāda sabiedriskās domas aptaujas. Nostiprinoties indivīda konkurētspējai, varētu palielināties arī uzticēšanās valsts institūcijām, mazāk no tām gaidot. N.M. Lai valsts pārvalde būtu kompetenta un efektīva, valsts amatpersonu apziņā jāiegulstas izpratnei par to, kas ir interešu konflikts, kādas ir korupcijas ekonomiskās sekas. Ir jāaptver, ka informācijas slēpšanai un lēmumu pieņemšanai šaurā lokā parasti ir sliktas sekas - neefektīva politika. Lai situācija mainītos, jābūt plašākai informācijas pieejamībai, jānodrošina normāls dialogs starp valsts institūcijām un sabiedrību, jānovērš šķēršļi, kas kavē sabiedrisko organizāciju attīstību un saziņas līdzekļu efektīvu darbību, jo tie kontrolē varu. I.Š. Mēs visi esam nodokļu maksātāji, tāpēc gaidām, ka valsts mūs nodrošinās ar kvalitatīviem pakalpojumiem. Nerunāsim par pakalpojumu daudzumu, negaidīsim pilnīgu bezmaksas izglītību un veselības aprūpi, taču, piemēram, no policijas vai tiesas visi nodokļu maksātāji gaida kvalitatīvus pakalpojumus. Līdz ar to visu laiku valstij jāgādā par naudas efektīvu izmantošanu. Un piedevām jābūt plašai informācijai, kā tiek izlietota nodokļu maksātāju nauda. E.L. Šīs problēmas risināšana ir iestrēgusi. 1993.-1995.gadā izdarītā valsts institucionālā reforma bija pārvaldes reformas pirmā pakāpe. Otrai pakāpei vajadzētu sekot - tādas pārvaldes darbinieku un juristu kvalifikācijas apgūšanai, kas atbilst demokrātiskas un tiesiskas valsts standartiem. Jāapzinās, ka šī kvalifikācija ir pilnīgi cita nekā visai primitīvā padomju ierēdņu un juristu kvalifikācija. Vai Latvijas izglītības sistēma sagatavo cilvēkus dzīvei modernajā pasaulē? V. T. Stipri problemātiski būtu atbildēt pat uz jautājumu, vai izglītības sistēma sagatavo cilvēkus dzīvei Latvijā, ja atceramies, kā ir ar latviešu valodas mācīšanu nelatviešu skolās, un tas pats sakāms, ja ņemam vērā, kāds kompetences līmenis no cilvēka tiek gaidīts pasaulē. T.T. Nevaram noliegt, ka tagadējie studenti ir ļoti mērķtiecīgi. Jāskatās, kādi ir viņu mērķi. Ja valsts Izglītības ministrijas personā taisa pamatizglītības un vidējās izglītības programmu un raugās, lai tiktu saglabāta kvalitāte, tad attiecībā pret universitātēm kontroles mehānisms ir ļoti vājš. Pastāv akreditācijas komisijas un citas instances, taču patiesībā jaunie cilvēki gaida labu izglītību, ko varētu dot universitātes, bet universitātes aiziet visādos neceļos. Vispirms jau fakts, ka saradies tik bezgala daudz augstākās izglītības institūciju, kuras nespēj piedāvāt neko tādu, ko varētu nosaukt par labu izglītību. N.M.Reti kurā valstī studentiem klājas tik smagi kā Latvijā. Viņiem jācenšas orientēties ļoti fragmentētā izglītības sistēmā. Augstskolu ir milzums, un jāmēģina saprast, kurā var iegūt augstvērtīgu izglītību un kurā ne. Mūsu studentiem nākas ļoti ātri kļūt pavisam pieaugušiem, spēt uzņemties atbildību. Jauniešus ikdienas darbam sagatavo pati dzīve, taču no nepilnīgas izglītības Latvija cietīs nākotnē. Kā nākamajos četros gados varētu nostiprināties nevalstiskās organizācijas? Kas jādara, lai nostiprinātos vidusšķira? V.T. Nepārprotami ir jūtams nevalstiskā sektora kapacitātes pieaugums, it īpaši pēdējā gada laikā, un vispirms jau attiecībā uz cilvēku kompetenci. No valsts varētu gaidīt vēl esošo šķēršļu novākšanu un labvēlīgas vides radīšanu, lai atbalsts nāktu no dažādām pusēm, nevis visu sakopot budžetā, no kura pēc tam var mēģināt dabūt kaut ko atpakaļ. Šobrīd tas visvairāk vērojams sociālajā sfērā. Rodas diezgan liels juceklis, ja pat finansu ierēdnis nespēj pateikt, kas ir leģitīma labdarības organizācija un kas - fikcija, aiz kuras slēpjas labākajā gadījumā uzņēmējdarbība. N.M. Sagaidāms, ka nākamajos gados sāks būtiski izsīkt ārzemju finansējums nevalstiskajām organizācijām. Rietumi redz, ka mums pārejas posma tuvojas beigām. Tālāk būs jāiztiek saviem spēkiem. Būtiska nozīme būs tam, vai valdība un vietējie uzņēmēji spēs pārorientēties, sāks uzticēties nevalstiskajām organizācijām un sniegs tām finansiālu atbalstu. Nevalstiskās organizācijas ir tā demokrātijas skola, kuras pietrūka paaudzei, kas tagad ir pie varas. Kas vēlētājiem noteikti būtu jāņem vērā, izvēloties, par ko balsot? E.L. Latvijas vēlētāja skepse pret savas politiskās elites politisko un morālo kompetenci ir pamatota. Tas nozīmē, ka vēlētāja atbildība, izdarot savu izvēli, ir jo lielāka. Manuprāt, ideālā gadījumā vēlētājam vajadzētu nonākt pie savas izvēles, secīgi veicot šādus sešus soļus. 1.solis. Vēlētājam ir apzinīgi jāaizmirst partiju priekšvēlēšanu plakāti, klipi, bukleti un tamlīdzīgi reklāmas materiāli. Jāapzinās, ka to galvenais uzdevums ir panākt vēlētāja apziņas pakļaušanu neracionālām jūtām, bet to informatīvā vērtība faktiski ir nulle. 2.solis. Jau sākumā ir jāizslēdz politisko dīvainuļu un sektantu saraksti, kā arī saraksti, kas tikko «izlīduši no zemes» ar politiski pilnīgi nepazīstamiem kandidātiem. Tas, ka vēlēšanās piedalās arī šādi saraksti, pieder pie demokrātijas un par to nav jāuztraucas. Taču tie nav to vērts, lai vēlētājs pievērstu tiem uzmanību. No 21 saraksta tad tomēr paliks pāri vēl vairāk par duci sarakstu. 3.solis. Vēlētājam ir rūpīgi jāizlasa piedāvāto sarakstu programmas. Īsās programmas ir publicētas, piemēram, laikraksta Diena 23.IX 1998. pielikumā Vēlēšanas '98. Pozitīvi būtu atzīmējams tas, ka programma ir iekšēji nepretrunīga, tā nosedz galvenās politikas jomas, izvirzītie mērķi nav savstarpēji pretrunīgi, ir norādīts, kā mērķi tiks realizēti (it sevišķi finansiāli) un šie realizācijas mehānismi ir tiešām iespējami. Pozitīvi atzīmējams arī tas, ja partiju programmās ir runa par reālām problēmām un to risinājumiem (bezdarbs, korupcija, sociālās problēmas, valsts pārvaldes un tiesas kvalitātes problēmas utt.). Negatīvi apzīmējami populistiski mēģinājumi pārdot kaķi maisā, daudz lietojot un neatšifrējot vispārīgi pozitīvus jēdzienus (piemēram, «labklājība», «nacionāls», augšupeja», «labas kaimiņattiecības» u.tml.). Šādā veidā būtu izslēdzama apmēram puse no sarakstiem ar visvājākajām programmām: ja saraksts nespēj pat sastādīt pietiekoši sakarīgu programmu, tad tas nav ņemams nopietni. Turpretim jāapzinās, ka, ja programma tomēr ir kaut cik sakarīga, tas vēl negarantē saraksta nopietnību, jo programmu vai tās daļas var dot uzrakstīt «profesionāļiem». 4.solis. Tagad tuvāk jāizanalizē pārpalikušie apmēram 6-10 saraksti. Nozīmīga te vispirms ir saraksta līderu politiskās biogrāfijas - sākot no tā, kurā pusē viņš stāvēja padomju laikos, tad viņa rīcība atmodas laikā, viņa darbība atjaunotajā Latvijā, it sevišķi kopš pēdējam Saeimas vēlēšanām, iespējams, kā deputātam vai ministram. Negatīvi atzīmējams tas, ka līderiem vispār nav kaut cik nopietnas politiskas biogrāfijas un viņu līdzšinējā nostāja nozīmīgos politiskos jautājumos vispār nav konstatējama. Tad ļoti rūpīgi ir jāizvērtē attiecīgās partijas rīcība līdzšinējā, 6.Saeimā, kā arī 5.Saeimā. Tādēļ jāizdala atsevišķas jomas - iekšpolitika, ārpolitika, ekonomiskā politika, sociālā politika. Kā attiecīgās frakcijas ir balsojušas par izšķirošiem jautājumiem katrā jomā? Vai vispār ir konstatējama kaut cik konsekventa politiska līnija jeb nostājas ir bijušas svārstīgas un pretrunīgas? Ja partija ir jauna un vēlēšanās piedalās pirmo reizi - kāda ir bijusi to līderu nostāja svarīgos «atslēgas» jautājumos? Partiju un viņu līderu līdzšinējās darbības izvērtējumam ir vislielākā nozīme prognozei par viņu rīcību nākotnē. Tas savukārt nozīmē, ka apzinīgam vēlētājam ir pastāvīgi jāseko līdzi politiskajai attīstībai. Tādēļ vislabāk būtu apņemties ar šīm vēlēšanām sākt «vēlētāja politisko piezīmju blociņu». Protams, vēlētāja vērtējums būs atkarīgs no viņa paša politiskās izpratnes un politiskajām prioritātēm. Tās vajag apzināties. Šādi vērtējot, pēc negatīvās atlases metodes vajadzētu šaurākās izvēles lokā atstāt 2-3 sarakstus. 5.solis. Tagad pēc tiem pašiem kritērijiem, bet vēlreiz ļoti koncentrēti jāizvērtē pārpalikušie 2-3 saraksti. Vajadzības gadījumā vēlams atsvaidzināt atmiņu, pārlapojot presi un Saeimas stenogrammas (kas tiek publicētas Latvijas Vēstnesī). No tiem pēc rūpīgas apsvēršanas būtu izvēlams tas saraksts, kas visvairāk cienīgs saņemt vēlētāja balsi. 6.solis. Tagad atliek vēl «smalkais darbs» - personāliju izvētīšana izvēlētā saraksta ietvaros. Vispirms negatīvā izvēle. Mīnusi būtu vispirms pieliekami tiem, kam nevajadzētu būt par neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas reprezentantiem (bijušajiem komunistiem, čekistiem, stukačiem, bankrotieriem un citādi apšaubāmiem «biznesmeņiem» utt.). Kā nākamos ar mīnusiem vajadzētu sodīt tos kandidātus, kuri pēc vēlētāja kritērija ir rīkojušies politiski nejēdzīgi, nepareizi vai neētiski. Tagad par plusiem. Vispirms ar plusu vajadzētu apbalvot tos kandidātus, kuru līdzšinējais politiskais darbs vēlētāju ir pārliecinājis. Tad plusus varētu pievilkt kandidātiem, kuriem ir politiska, sabiedriska vai administratīva darba pieredze un kuri sevi ir pozitīvi parādījuši ar dažādām aktivitātēm - kuri piedalījušies reformu procesā, kuri ir strādājuši pašvaldībās, ir bijuši aktīvi nevalstiskā organizācijā vai politiskā darbā savas partijas ietvaros. Plusus varētu dot arī «perspektīvajiem» kandidātiem bez šādas pieredzes, taču kuriem ir plaša izglītība, varbūt rietumu pieredze, kurš ir progresīvi izteicies par kādu sabiedrisku vai politisku jautājumu, respektīvi, no kura varētu sagaidīt atvērtu domāšanu un sakarīgu rīcību. Un visbeidzot - tas gan ir «gaumes jautājums» - visiem pārējiem kandidātiem, kuri ir vienīgi «baltas lapas» un nav nekādas norādes, ka tie varētu būt perspektīvi politiķi, varētu pievilkt mīnusu. Lai vispirms parāda sevi un tikai tad kandidē uz Saeimu. Es domāju, ka, rūpīgi veicot šos sešus soļus, vēlētājs rīkosies patiešām atbildīgi. Lai vēlāk nebūtu jānožēlo. Bet priekšlikums par «vēlētāja politisko piezīmju blociņu» ir domāts nopietni. I.Š. Partiju līderi nereti sola visādus ekonomiskos labumus: lielas algas, zemus nodokļus, labas pensijas un daudz ko citu. Manuprāt, jo vilinošāki ir solījumi, jo mazāka varbūtība, ka tos izpildīs. Es ieteiktu vēlētājiem meklēt papildu argumentāciju, kādā veidā politiķi domā sagādāt visus ekonomiskos labumus, kurus sasola. Un mēģināt izvērtēt, cik reali ir solīto izpildīt. N.M. Izvēloties, par ko balsot, manuprāt, ļoti būtiski ir novērtēt, cik saliedēta ir katra komanda. Kā rāda līdzšinējā pieredze, iekļūt Saeimā nav sevišķi grūti - ja ir liels naudas maiss populāri cilvēki kā piedeva. Daudz grūtāk ir saturēt komandu kopā. Jāskatās, vai sarakstā ir cilvēki, kas spēs modernizēt Latviju. Kaut kādu priekšstatu var gūt arī no programmām - par to, vai partijas vērtību sistēma atbilst manai. V.T. Jāskatās, kādas ir partijas galvenās nostādnes, taču pie tā vien nedrīkst apstāties. Jāsalīdzina vārdi ar līdzšinējiem darbiem. Daudzām partijām to var izdarīt - vismaz līderu līmenī. Visbeidzot jāskatās, vai partiju sarakstos ir cilvēki, kas spēj vārdus pārvērst darbos. T.T. Es domāju, ka vēlētājiem derētu tikt skaidrībā par savu pārliecību, saviem uzskatiem, vai cilvēks ir liberālis vai nacionālis, eirovirzības piekritējs vai pretinieks. Un galvenais - saprast pašam savu izvēli un tikai tad skatīties, kura partija spētu to īstenot.

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0