Plovs plova dzimtenē

Mēs visi esam kādreiz ēduši plovu. Bērnībā tas bija viens no maniem mīļākajiem ēdieniem, īpaši, kad to lielajā čuguna "pīlē" brīvdienās gatavoja mamma - ar daudz burkāniem un tomātu pastu, kas piešķīra rīsiem skaistu, silti sarkanu krāsu. Toreiz man bija visai neskaidra nojausma par šī ēdiena izcelsmi un autentiskuma kritērijiem, skaidrs bija vienīgi tas, ka šis nebija tipisks latviešu ēdiens un tāpēc īpašs. Plova dzimtenes Pirms pāris gadiem man laimējās būt plova dzimtenē Vidusāzijā. Gandrīz visas šā reģiona valstis pretendē uz vienīgo īsto plova recepti, tāpēc labāk neiesaistīties vietējos strīdos, bet izbaudīt to burvīgo dažādību - no saldiem ploviem ar visu veidu rozīnēm un žāvētiem augļiem līdz trekniem pamatēdieniem, kur dominē jērs, sīpoli un garšvielas. Mana pirmā saskarsme ar autentisku plovu bija Almati, bijušajā Kazahstānas galvaspilsētā, kur to baudīju gan restorānos, gan zem klajas debess. Pilsētas smalkākā supermārketa priekšā bija iekārtots pārtikas tirdziņš - milzu katli (kazani), pannas un grilmašīnas, kur smaidīgi pavāri gatavoja plovu, tvaicēja milzu pelmeņus (manti) un cepa šašliku. Smaržu mākoņa apreibusi, es izvilku fotoaparātu un pavāriem par lielu prieku sāku visu šo skaistumu fotografēt. Pēkšņi man blakus atradās drošībnieks un aizliedza fotografēt. Uz jautājumu - kāpēc? - viņš dusmīgi sarauca uzacis un draudēja atņemt fotoaparātu. Nevēloties pavadīt pēdējo brīvo dienu Kazahstānā cietumā, es paklausīju un ieliku fotoaparātu somā. Kā klājas Pribaltikā? Mans ceļš tālāk veda uz pilsētas galveno tirgu - kur gan citur doties, lai sajustu īstu Vidusāzijas smeķi? Mans praktiskais pienākums bija nopirkt pārtiku vakariņām, jo apsolījos draudzenei tovakar gatavot. Šo pienākumu es gandrīz vai aizmirsu krāsaino augļu, garšvielu un riekstu krāvumu vidū, aiz kuriem stāvēja melnacaini pārdevēji, kas visi kā viens centās pievērst sev uzmanību. Jo īpaši pēc tam, kad atklājās, ka neesmu vis nekāda ārzemniece - runāju krieviski. Pēc mirkļa man riņķī bija sastājies pulciņš cilvēku, kas izprašņāja, kā tad mums tai Pribaltikā tagad klājas. Vai ir labāk nekā padomijā, un vai Dzintars vēl ražo smaržas? Tā nu es stāvēju un stāstīju, kā mums iet, pārdevēji mani laipni cienāja ar dažādiem gardumiem. Igors Nokrāvusies ar iepirkto pārtiku, es beidzot izlauzu sev ceļu līdz garšvielu stūrim, kur ap smaržīgām konusveida kaudzītēm saimniekoja pundurvīriņš Igors. Viņš bija tik maziņš, ka nēsāja līdzi ķeblīti, lai pakāptos, jo citādi nevarēja aizsniegt un iesvērt garšvielas. Es viņu centos pierunāt atklāt man plova recepti. Nē, nē, kādu recepti? - lai es šovakar atnākot ciemos un viņa meitas man pagatavos īstu plovu. Šovakar nevaru, es teicu, jo jābūt uz vakariņām pie draudzenes un jau naktī lidoju atpakaļ. Igors saskuma, bet tomēr iesvēra man dažas turziņas ar plova garšvielām. Tad viņš pārdomāja un palūdza, - dai paceluj!** Izlēmu, ka plova recepte ir to vērts, nobučoju viņu uz vaiga, un mazais vīriņš noprasīja, vai man esot pildspalva. Steigšus nometu savus saiņus, sameklēju rakstāmo un papīru un turpat garšvielu meža vidū pierakstīju viņa norādījumus, kas apmēram skanēja tā: sīpolus griež lielos gabalos un sacep ar taukainu gaļu, liek klāt rīsus, burkānus, ūdeni un garšvielas un visu vāra, kamēr gatavs. Atgriezusies mājās, internetā sameklēju dučiem receptes no visām Vidusāzijas malām, bet tā arī nesaņēmos plovu izvārīt. Man likās, ka jebkurā gadījumā tam pietrūks kaut kas ļoti būtisks. ** iedod bučiņu - krievu val.