Retumu izdejotāja

  • 0
  • Pievienot

Jūrate Širvīte dejos baroka mūzikas koncertā svētdien Rundāles pilī Ikdienā viņa ir tik neuzkrītoša, ka pat neienāk prātā, ka ir skatuves māksliniece. Uzvelkot baroka tērpu un uzliekot parūku, Jūrate acumirklī pārvēršas, - tā lietuviešu dejotāju un horeogrāfi, vēsturiskās deju grupas Vilnius Camargo Dance vadītāju Jūrati Širvīti raksturo diriģents Andris Veismanis, biežs viņas partneris izrāžu un koncertu iestudējumos. Kopā viņus redzēsim arī baroka mūzikas koncertā šosvētdien Rundāles pils Baltajā zālē (plkst.12). Starptautisko Senās mūzikas festivālu publikai Latvijā Jūrate Širvīte jau pazīstama itin labi, jo dejojusi vairākās šo festivālu izrādēs Rundālē un Bauskā, piedalījusies arī G.F.Hendeļa operas Alčīna iestudējuma tapšanā Latvijas Nacionālajā operā. Sagaidot Jurāti Rīgā, ir nepanesami karsts, pēc garā brauciena autobusā viņa ir pagalam sagurusi, taču, runājot par deju, acumirklī atdzīvojas. Profesija - retums Jūrate dejo jau no triju gadu vecuma, un tā ir viņas īstā stihija, taču pievēršoties tādai jomai, kura joprojām ir liels retums. Ne tikai Baltijas valstīs, bet arī citur pasaulē baroka, renesanses un viduslaiku deju speciālistu ir ļoti maz. Jūrate mācījusies pie galvenajiem šīs nozares līderiem: Džeinas Džindželas un Barbaras Sigalas Lielbritānijā, Marī Ženevjēvas Masē Francijā. «Eiropā ir tikai daži profesionāli dejotāji, kas nodarbojas ar seno deju. It īpaši ar baroka dejām, jo tās ir ļoti sarežģītas tehniskā izpildījuma ziņā. Pēc profesijas esmu teātra vēsturniece, šogad beidzu Viļņas universitātē maģistrantūru, taču, kamēr esmu jauna, dejošu!» stāsta 26 gadus vecā seno deju adepte. Lietuvā viņu pazīst arī kā teātra un senās mūzikas koncertu kritiķi. Ieminos, ka ir nācies redzēt, cik grūti vēsturiskās dejas nodarbībās bērniem ir iemācīt izsmalcinātu menuetu - senās dejas prasa lielu pacietību, jāapgūst izsmalcinātas manieres. «Tas, ko vēl pirms pāris gadiem uzlūkoja par baroku, patiesībā tāds nemaz nav. Vēsturiskās dejas mācīja mākslīgi, bez pirmavotiem, kurus atklāja ļoti nesen. Seno deju pierakstu - Fuijē, Pekū un Ramo XVIII gadsimta sākumā izveidoto notāciju mūsdienu Eiropā iemācījās izlasīt tikai pirms divdesmit gadiem, bet līdz mums šīs prasmes atnāca tikai labi ja pirms astoņiem gadiem. Tagad attieksme un zināšanas būtiski mainās,» skaidro Jūrate. Muzikālās dzīres Mīlestību uz senajām dejām Jūrates sirdī iesvēlis Lietuvā pirmais vēsturisko deju ansamblis Banchetto Musicale. Reiz redzējušai tā priekšnesumu, viņai uzreiz gribējies arī pašai tur darboties, un septiņpadsmit gadu vecumā viņa jau bija šī ansambļa dejotāja. Tā nosaukums itāliski nozīmē - muzikālas dzīres. Vai tad var mūziku salīdzināt ar maltītes ieturēšanu? «Nosaukums aizgūts no kāda XVI gadsimta skaņdarba. Manuprāt, gan mūzika, gan deja savu reizi ir kā garšīgas pusdienas. Noklausies koncertu un iznāc ārā kā krietni paēdis. Citreiz galva apreibst kā no vīna,» - tā Jūrate. Dodot vārdu pašas izveidotajai grupai Camargo Dance viņa godājusi baroka laika slavenību Kamargo. «Viņa bija sāncense citai slavenai dejotājai Sellē - abas bija profesionālas deju mākslinieces, kuras G.F.Hendeļa laikā piedalījās viņa operu iestudējumos. Kamargo stiprā puse bija lēcienu tehnika, bet Sellē - plastiskā ekspresija. Mēs mēģinām visas šīs kvalitātes apvienot», stāsta Jūrate. Viņa un domubiedri Camargo Dance sākumā pulcējušies, lai specializētos tieši baroka dejā, bet tagad dejo arī renesanses un viduslaiku dejas. Par to, kā pareizi dejot, varot ļoti daudz uzzināt, pētot senas gleznas, miniatūras un gravīras. Operu importa saknes Jūrate pusotra gada dzīvojusi un studējusi Boloņā, kur specializējusies senās operas žanrā, rakstot maģistra darbu par itāļu operas importu lielajā Lietuvas kņazistē XVII gadsimtā. «Kad Klaudio Monteverdi uzrakstīja savu pirmo operu, drīz vien itāļu operas jau tika izrādītas Lietuvā. Tā ir ļoti interesanta vēstures parādība,» Jūrate pierāda savā zinātniskajā pētījumā, ko vēlas turpināt arī doktorantūrā. «Seno mūziku es vienkārši mīlu, bet romantisko laikam bērnībā esmu par daudz pārklausījusies. Man liekas, ka romantiskajā un klasiskajā mūzikā visas jūtas ir par daudz precīzi ierakstītas notīs, toties senajā mūzikā gan mākslinieks, gan klausītājs var atļauties daudz brīvāku interpretāciju un izpratni.» Viņas vecāki esot vienkāršu ļaužu, taču varbūt tieši tāpēc ļāvuši meitai nodarboties ar to, ko pati vēlas. Pirmā dejai pievērsusies Jūrates dvīņumāsa, kura pie mums dejojusi pirmajā Senās mūzikas festivālā. Pēc viņas traģiskās bojāejas Jūrate it kā iekšēji pārmantojusi māsas lomu un talantu. Visi, kas aizraujas ar seno mūziku, ir ļoti labi, sirsnīgi cilvēki - ievērojusi Jūrate. Arī diriģentu Andri Veismani viņa augstu vērtē ne tikai kā lielisku mūziķi, bet arī kā uzticamu draugu. Brīvdienas bez kanoe Neprecējusies, bet aizņemta, - tā Jūrate raksturo savu ģimenes stāvokli, ko «noapaļot» traucē brīvmākslinieces dzīvesveids. «Tas tomēr ļoti nogurdina. Nav kā normāliem cilvēkiem: sestdienas, svētdienas, brīvie vakari pēc darba. Vienmēr domāju: pēc šī projekta atpūtīšos, kaut kur aizbraukšu, taču jau jādomā par nākamo projektu,» viņa stāsta. Ja tomēr pienāktu ilgotās brīvdienas, Jūrate gribētu doties uz dārzu. «Man ļoti patīk rušināties pa zemi, tikai neesmu to darījusi jau astoņus gadus. Kārtīgi izbrauktos ar kanoe laivu, bet arī tas nav noticis jau ļoti sen. Patīk šūt un gatavot ēst, sevišķi itāļu veselīgo virtuvi. Tāpat kā dejā man arī virtuvē patīk improvizēt.» Rundāles pilī viņa improvizēs arī solo, dejojot čakonu, kuras raksturā atveidos uguni - vienu no stihijām Ž.F.Rebēla ciklā Elementi.

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0