Sārtie kalnu rabarberi

Pirms pāris gadiem saulainā jūnija rītā no Tadžikistānas galvaspilsētas Dušanbes devos kalnos - mani un vēl pāris kolēģus no Vidusāzijas valstīm ar ANO džipu veda ekskursijā, lai mēs vienīgajā brīvajā dienā pirms nakts lidojuma mājās paspētu izbaudīt brīnumaino, mežonīgo dabu. Braucām garām prezidenta pilīm līdz pat viņa vasaras rezidencei kalnos. Ap iespaidīgu peldbaseinu bija izvietoti pieci namiņi kaimiņu diktatoriem- Akajevam (toreizējam Kirgizstānas prezidentam), Karimovam, Nazarbajevam, Turkmenbaši, kā arī īpaša guļbaļķu izbuška* Putinam. Riskējot ar dzīvību, es šīs vasarnīcas mēģināju caur žogu nofotografēt, bet, par laimi, vadītājs mani ierāva atpakaļ mašīnā. Rabarberu kari Lai novērstu ekskursantu uzmanību no politikas, šoferis mūs izklaidēja ar stāstu par rabarberiem, kas aug klinšainajās kalnu nogāzēs. Katru vasaras sākumu mazi puikas caurām dienām klīst pa kalniem, meklējot savvaļas rabarberus. Kad viņi tos atrod, ar plakaniem akmeņiem piesedz kātus, lai pasargātu tos no tiešas saules gaismas, tādējādi augos saglabājas vērtīgās vielas. Kad rabarberi ir paaugušies, jāliek virsū nākamais akmens, un tā, līdz pienācis laiks ievākt ražu. Uz manu jautājumu, kā tad puikas atceras, kuri ir viņu (nevis kaimiņa) rabarberi, šoferis attrauca, ka bērni taču kalnos pazīst katru akmeni. Problēmas sākas tad, kad uzrodas sliņķi, kas naktīs steidz novākt rabarberus, par kuriem rūpējušies citi. Mērķis, protams, ir rabarberus pārdot: gar ceļa malām stāvēja jaunieši un piedāvāja sārtus saišķīšus. Šašliks uz tahtas Mūsu brauciena galapunkts bija pie kalnu upītes ierīkots restorāns. Putekļainajā karstumā bijām atraduši īstu oāzi - lielu koku ēnā tieši pie ūdens izvietotas "tahtas" jeb tādas kā platformas, pārklātas ar tepiķiem un spilveniem, kur nelielās grupiņās cilvēki baudīja ēdienu, dzērienu un vēsumu. Atlika izvēlēties šašliku - vistas, liellopu, jēra vai zivs -, kuru pasniedza ar svaigiem dārzeņiem un zaļumu kalnu. Vidusāzijā šašliku nav pieņemts marinēt, lai netraucētu sajust gaļas garšas nianses. Sēžot spilvenos, lēnām baudot pialu ar tēju un klausoties ūdens šalkoņā, vienīgā vēlme bija, kaut šis mierpilnais mirklis nekad nebeigtos... pa ceļam atpakaļ uz pilsētu ievēroju, ka pat pie visnabadzīgākās būdiņas upes malā zem kokiem stāv šāda "tahta", kur dienas nesteidzīgi vada kalsnie, strīpainos halātos un izšūtās cepurītēs tērptie tadžiki. Atceļā šoferis nopirka pāris rabarberu saišķu no ceļmalā dežurējošiem puikām un izdalīja braucējiem sulīgos kātus: "Rabarberi ir īpaši veselīgi, kad ēsts pārāk daudz šašlika." Atceros, ka tobrīd mani pārņēma saviļņojošs prieks par privilēģiju veselu pēcpusdienu atrasties starp rabarberiem, kalnu strautiem un vienkāršajiem, sirsnīgajiem cilvēkiem. Vidusrietumi Maldinoši gan būtu iedomāties, ka lielākā daļa tadžiku diendienā sēž pie upes spilvenos - nabadzības dzīti, viņi brauc peļņā uz Krieviju, kur strādā vissmagākos darbus, jo liela daļa neprot krievu valodu. Vērojot saulainās kalnu ciematu ainiņas, aizdomājos par naudas un laika pieejamības apgrieztajām proporcijām tajā kontekstā, kur, no Centrālāzijas perspektīvas lūkojoties, pie Rietumiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē pieskaitāma arī Latvija. Varbūt Baltijas valstis bijušajām padomijas republikām tagad ir kā tādi "Vidusrietumi" jeb pusceļš līdz Vakareiropai? * būdiņa - krievu val.