Trūkums ir bērnu interesēs?

  • 0
  • Pievienot

Aizbildņi saņem mazākus pabalstus nekā audžuvecāki. Kāpēc, ja rūpes par bērniem ir vienlīdz sirsnīgas? "Sāp sirds," uz Dienu piezvanījusi Nora Vidēja no Valmieras rajona. Viņasprāt, pret aizbildnībā esošajiem bērniem valsts izturas netaisni. Par aizbildnes pienākumu pildīšanu Nora no valsts saņem 38 latus, taču, ja viņa būtu audžumamma, saņemtu 80. Turklāt par katru aizbildniecībā esošo bērnu valsts maksā 32 latus, taču par audžubērnu Mazsalacas pašvaldība maksā 70 latu. Tā kā katrs lats ģimenes budžetā ir ļoti svarīgs, Nora izlēmusi mainīt statusu. Pašvaldībai gan tas nebūtu izdevīgi, jo par katru audžubērnu jāmaksā no nelielā pašvaldības budžeta, taču par aizbildnībā esošiem maksā valsts. Nora uzskata, ka statusa maiņai ir vēl viens iemesls - ja aizbildnībā esošam bērnam miris tuvinieks, viņam nepienākas valsts noteiktais 32 latu pabalsts. Kāpēc aizbildņi tā tiek apdalīti? Nav desiņas Ņemt aizbildnībā kaimiņbērnus Norai nebija plānots. Viņa strādāja kioskā Mazsalacā, darba pietika, arī pensija tuvojās. Taču aizvien regulārāk kioska lodziņā pavīdēja kaimiņbērnu Eriksonu galvas. Viņu mamma bija smagi slima ar vēzi, tētis lietoja alkoholu, un bērniem tā īsti nebija, ko ēst. Nora sāka uz kiosku ņemt līdzi ēdamo un bērnus ik dienu pabaroja. Kad nomira Eriksonu mamma un tēvs aizgāja dzīvot ar citu sievieti, par bērniem sāka rūpēties mammas māsa. Bet viņa par bērniem neprata gādāt. Reiz, ciemojoties kaimiņmājā, Nora ieraudzīja skumju ainu - bērni, aplipuši ap kastroli, ar nadziņiem lupināja no vārītiem kartupeļiem nost mizu un kāri ēda. Reiz bērni bija nedēļu atstāti vieni. Pie Noras uz Ozoliņu mājām Sēļu pagastā atbrauca pagasta bāriņtiesas darbiniece un vaicāja, vai negribot bērnus paņemt pie sevis. Uz laiciņu. Tikai sešus nepilngadīgos, jo Eriksoniem kopā bija astoņi bērni. Noras tante teica kategorisku nē. "Nu, bet tu padomā," bāriņtiesas darbiniece noteikusi un aizbraukusi. Noras tante nevarēja bērnus ņemt, jo vīrs bija nedziedināmi slims ar vēzi. Māja veca, rocība maza. Nākamajā dienā bāriņtiesa atkal bija klāt. "Bērnunamā viņus izdalītu pa vecuma grupām. Mana sirds neizturēja." Nu jau teju septiņus gadus Nora ir kopā ar Jāni (19), Kristīni (18) Kristapu (17), Ēriku (14), Lolitu (11) un Raivi (9). Ozoliņos diendienā dzīvo Raivis, Ēriks un Lolita. Viņai ir nelieli attīstības traucējumi, mācās Dauguļu speciālajā internātpamatskolā. Tieši pēdējos gados, augot inflācijai, ģimenē arvien skaidrāk jūtams naudas trūkums. Par katru bērnu no Mazsalacas pašvaldības Nora saņem 25 latus un no valsts aptuveni 40 latu, ko veido bērnu nauda un bez apgādnieka palikušā pensija. Nora nesaņem valsts noteiktos 32 latus par katru bērnu, kas ir aizbildnībā, jo tāda ir valsts politika - jau citi pabalsti sastāda 32 latu summu, tad ar to pietiek. Tā nu Nora par katru bērnu saņem 65 latus. Brīvpusdienas tiek apmaksātas, mūzikas skola puikām gan ne. Ģimenes mēneša ienākumi ir aptuveni 300 latu - 260 latu par bērniem un 38 lati par aizbildnes statusu. Kā bērns nedēļā var iztikt par aptuveni 20 latiem, ja ekskursija vien maksā 10 latu? Kad Raivja dienasgrāmata atkal ziņo par ekskursiju, Nora saskumst. "Saku - Raivīt, šoreiz nē. Jāmācās labāk, tad tiksi." Ja uz ekskursiju jāņem desiņas ugunskuram, Noras tante ir tuvu asarām. Viņa to nevar atļauties. Nauda vajadzīga, lai uzturētu naturālo saimniecību - vistas, govis, apartu laukus, nopirktu drēbes. Labklājība bērnu interesēs Kad Nora interesējusies par statusa maiņu, Mazsalacas pašvaldībā teikts, ka, kļūstot no aizbildnes par audžumammu, Nora nevarēs turpināt audzināt šos pašus bērnus. To noliedz Līvija Liepiņa, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Ārpusģimenes aprūpes departamenta direktore, sakot, ka mainīt statusu neesot problēmu. Taču bieži vien pašvaldības neesot tajā ieinteresētas, jo tas neesot izdevīgi. Ja aizbildnības gadījumā lielāko daļu pabalstu maksā valsts, tad audžuģimenēm lielākoties apmaksā pašvaldība. Ja Noras Vidējas ģimene būtu audžuģimene, tad no pašvaldības budžeta nāktos maksāt par katru bērnu 70 latu tagadējo 25 latu vietā. Latvijā katra pašvaldība audžubērna pabalsta lielumu nosaka pēc savas izpratnes un rocības - ja Tukuma pusē tie ir pat 120 lati, citos pagastos ir pat minimālie 27. L.Liepiņa norāda, ka statusa maiņai vajadzīgs arī pamatots iemesls. Kāds? Saistīts ar bērnu interesēm, piemēram, aizbildne uzskata, ka nespēj pienācīgi parūpēties un dod iespēju bērnus adoptēt. Aizbildnībā esošus bērnus adoptēt var tikai ar aizbildņa piekrišanu, no audžuģimenes tas izdarāms vienkāršāk. Bet vai naudas trūkums nav pietiekams iemesls? L.Liepiņa uzskata, ka nē. Vai bērnu interesēs neietilpst labklājība?! L.Liepiņa uzskata, ka šajā gadījumā vajadzētu rakstīt pieprasījumu ar lūgumu rast iespēju piešķirt papildus pabalstus. Vislabākais risinājums būtu aizbildņu pabalsta palielināšana. Tas jau mēģināts darīt pērn, taču bez rezultātiem. Kā primāra vajadzība tiks iekļauta 2009.gada budžetā paaugstināt no 32 uz 45 latiem. Pabalsti "uzsūcas" Nav saprotams arī, kāpēc Eriksoni nesaņem valsts sociālo pabalstu 32 latu apmērā, kas pienākas katram aizbildnībā esošam bērnam. L.Liepiņa skaidro - tas tāpēc, ka, sasummējot bez apgādības palikušā pabalstu un bērnu naudu, jau sanāk vajadzīgie 32 lati vai pat vairāk. Pabalsts "uzsūcoties". Līdzīgi ir ar bērnu invalīdu: ja bērns saņem 50 latu invaliditātes pabalstu, tad 32 latus kā aizbildniecībā esošais - nesaņem. Tikai tos 50, nevis 50 un 32. Ja šāda kārtība tiek uzskatīta par loģisku, tad dīvaini, kādēļ audžuģimenes bērnam 32 latu lielo pabalstu neatrēķina nekādā gadījumā. Kas tas par absurdu? "Tas mums palicis mantojumā, drīzumā tiks sasaukta darba grupa un konceptuāli pārstrādāsim," sola L.Liepiņa. Kāpēc vispār vajag tik neizdevīgu formu kā aizbildnība? Nora uzreiz varēja kļūt par audžumammu? Ilze Šteinberga, Mazsalacas bāriņtiesas priekšsēdētāja, stāsta, ka tā bijusi iespēja bērniem ātrāk tikt pie ģimenes, teju pusmēneša laikā. Lai tiktu audžuģimenes statusā, jāapmeklē kursi, kas ilgst aptuveni pusgadu. Aizbildnība Norai bijusi piemērota, jo praksē to visbiežāk attiecina uz radiniekiem, attāliem radiniekiem un tuviem cilvēkiem. Savukārt audžuģimene aprūpē bez vecāku gādības palikušu bērnu līdz brīdim, kamēr viņš var atgriezties bioloģiskajā ģimenē vai arī, ja tas nav iespējams, bērnu adoptē vai ņem aizbildnībā. Bet kāds Eriksonu bērniem ar to visu ir sakars? Vai tad viņiem nav galvenais būt pie mīļa cilvēka? Vai tad šis cilvēks nav pelnījies neuztraukties, ka nav desu, ko bērnam dot līdzi ekskursijā?

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0