«Valsts nozagšana» Latvijā ir ļoti aktuāla

Pasaules Bankas (PB) vadošais speciālists valsts pārvaldes jautājumos Džoels S. Hellmans atbild uz laikraksta Diena galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes un reportieres Intas Lases jautājumiem Pēc PB pētījuma publiskošanas, kurā tiek lietots jaunais jēdziens «valsts nozagšana», bija neizpratne. Jūs to nodalāt no administratīvas korupcijas. Vai varat izskaidrot šo jēdzienu atšķirību? Administratīvā korupcija izpaužas jau pieņemtu likumu un dažādu tiem pakārtotu normatīvo aktu ieviešanā un piemērošanā. Piemēram, ir noteikumi, kā uzņēmumam piešķirama kāda licence vai cik bieži uzņēmums kontrolējams. Taču firmai licences saņemšanas procedūra liekas pārāk sarežģīta, vai arī šķiet, ka atbildīgās institūcijas pārāk bieži vēlas kontrolēt uzņēmumu, un tas maksā kukuļus atbildīgajiem inspektoriem, lai tie ātrāk izsniegtu licenci vai nenāktu kontrolēt uzņēmumu. Tā ir administratīvā jeb zemākā līmeņa korupcija, ar kuru uzņēmēji saskaras savā ikdienas darbībā. Gribu atzīmēt, ka Latvijā uzņēmēji šo administratīvo korupciju neuzskatīja par pārāk svarīgu un uzņēmējdarbību traucējošu problēmu. Savukārt «valsts nozagšana» izpaužas jaunu likumu un regulāciju izstrādāšanā un pieņemšanā, nevis to piemērošanā. Šis jau ir pavisam cits korupcijas līmenis. Proti, tiek vērtēts, vai iespējams piekukuļot likumdevēju vai citu atbildīgo institūciju amatpersonas, kas izstrādā tirgus regulācijas, lai panāktu savam uzņēmumam izdevīga lēmuma vai likuma pieņemšanu. Šī korupcija notiek valstiskā līmenī, un tai ir būtiska ietekme uz valsts attīstību kopumā. Viena lieta ir maksāt kukuli negodīgam inspektoram, bet pavisam kas cits ir maksāt likumdevējam, lai ietekmētu konkrēta likuma pieņemšanu. Ieviešot šo korupcijas iedalījumu - administratīvā korupcija un «valsts nozagšana», mēs gribējām precīzāk izšķir korupcijas līmeņus, noteikt konkrētā veida korupcijas ietekmi uz valsts attīstību kopumā un konstatēt problēmas cēloņus. Tikai pēc šādas situācijas analīzes var izstrādāt efektīvu korupcijas apkarošanas programmu. Pēc pētījuma publiskošanas Latvijā bija zināms sašutums par to, ka «valsts nozagšanas» jomā mūsu valsts atrodas līdzās tādām valstīm kā Krievija un Azerbaidžāna. Vai jūsu vērtējumā «valsts nozagšana» Latvijā ir tik smaga problēma? Vispirms gribu norādīt, ka mēs pētījām, kā uzņēmumi skatās uz «valsts nozagšanas» problēmu konkrētajā valstī, nevis salīdzina valsti, kurā viņš strādā, ar citām. Veicot pētījumu 1999.gada beigās un 2000.gada sākumā, mēs aptaujājām 166 firmas, kas strādā Latvijā. Tika veikta plaša aptauja par to, kā jūtas uzņēmējs konkrētajā valstī, ar kādām problēmām viņam jāsaskaras un kādu vietu šo problēmu uzskaitījumā ieņem korupcija. Tas bija plašs pētījums, kurā uzņēmēji palīdzēja diagnosticēt svarīgākās problēmas, ar kurām jāsaskaras Latvijā strādājošajiem uzņēmējam. Pētījums mums sniedza atbildi, ka augstākā līmeņa korupcija jeb «valsts nozagšana» uzņēmējiem Latvijā ir ārkārtīgi aktuāla problēma. Domāju, nav jāstrīdas, vai «valsts nozagšana» Latvijā ir tikpat augsta kā Krievijā vai Azerbaidžānā. Piemēram, Igaunijā strādājošie uzņēmēji «valsts nozagšanu» neuzskata par tik aktuālu un nopietnu problēmu, kā tas ir Latvijā. Daudz svarīgāk par salīdzināšanu ir saprast, ka šī patiešām ir viena no aktuālākajām un nopietnākajām Latvijas problēmām. Veicot šo pētījumu, mēs centāmies radīt tā saukto vidusmēra uzņēmumu. Mūsu mērķis bija aptaujāt dažādus uzņēmumus no dažādām jomām, lielas un mazas firmas, firmas, kas strādā vienā pilsētā, un firmas, kas darbojas visā valstī. Izvēloties respondentus, centāmies panākt, lai tiktu izveidots Latvijā strādājošo uzņēmumu struktūras minimodelis. Vai nav iespējams, ka pētījumā uzņēmumi runā nevis par savām problēmām, bet gan par baumām vai par problēmām, kas dzirdētas no citiem? Mēs, runājot par «valsts nozagšanu», jautājām, kurā jomā - politisko partiju finansēšanā, valdības lēmumos, Saeimas lēmumos, tiesu spriedumos vai centrālajā bankā - korupcija vistiešāk ietekmē jūsu uzņēmējdarbību. Mēs nejautājām, kā korupcija šajā sfērā ietekmē nozares attīstību vispār, vai esat kaut ko dzirdējuši par šīm problēmām. Protams, firmas nelabprāt stāsta, kam un cik tās devušas kukuļos, tāpēc daudzi jautājumi tika uzdoti tā, lai varētu izvairīties no konkrētas atbildes, bet būtu skaidra esošā koruptīvā sistēma kopumā. Taču bija arī daudz tiešu jautājumu. Vai aptaujājāt arī firmas, kas strādā vairākās valstīs, un vai viņu atbildes tomēr vērtējamas kā salīdzinājums? Iespējams, ka aptaujāto firmu skaitā bija arī uzņēmējsabiedrības, kas darbojas vairākās šā reģiona valstīs, jo respondentu vidū bija arī ārvalstu firmu meitasuzņēmumi vai pārstāvniecības. Taču gribētos uzsvērt, ka jautājumi bija tieši par to, kā «valsts nozagšana» ietekmē šo firmu darbību un attīstību konkrētajā valstī, nevis salīdzinājumā ar citām valstīm. Kāda ir korupcijas ietekme uz firmas panākumiem? Piemēram, izdevās secināt, ka firmām, kuras piedalās kādā no «valsts nozagšanas» formām, ir labāki ekonomiskie rādītāji un peļņa nekā tām, kas šajā procesā nepiedalās. Šie secinājumi jau ļauj runāt par konsekvencēm, kas izriet no augstā līmeņa «valsts nozagšanas». Politiķiem šā pētījuma rezultāti bija pārsteidzoši, taču mūs tie neizbrīnīja. Mēs nelietojām jēdzienu «valsts nozagšana», bet mums jau iepriekš bija skaidrs, ka ārpusparlamenta ietekme uz lēmumu pieņemšanu ir uzskatāma par ļoti nopietnu problēmu. Taču jaunais ir - kā jūs analizējat «valsts nozagšanas» ietekmi uz sabiedrības labklājību vispār, kā tas ietekmē katra sabiedrības locekļa ikdienas dzīvi? Mūsu mērķis bija šīs saistības izgaismošana. Šajā reģionā un konkrētajās valstīs korupcijas problēma nav nekas jauns. Prese ir atspoguļojusi dažādus skandālus, kuros iezīmējas korupcijas pazīmes. Taču līdz šim trūka sistēmisku pierādījumi, ka tie nav tikai atsevišķi skandāli, bet gan tā ir valstiskā līmenī radīta koruptīva sistēma, kas negatīvi ietekmē gan konkrēta uzņēmuma attīstību, gan sabiedrības labklājību kopumā. Šādi pētījumi, kas parāda konkrētas problēmas kopsakarību ar valsts attīstību, var piespiest valdību reaģēt uz notiekošajiem procesiem. Analizējot korupciju, tās radītās konsekvences ir jāskata valsts līmenī, bet pats svarīgākais ir spēt noteikt «valsts nozagšanas» radītās sekas. Šīs sekas ir ļoti tālejošas, jo «valsts nozagšana» tieši ietekmē gan pārvaldes kvalitāti, gan mazo uzņēmēju, gan valsts iedzīvotāju labklājību kopumā. Pēc pētījuma bija iespējams secināt, ka firmas, kas iesaistītas «valsts nozagšanā», strādā ar augstu peļņu, taču tā tiek gūta uz citu uzņēmēju un valsts rēķina. Tāpat pētījums pierādīja, ka valstīs, kurās «valsts nozagšana» ir zemākā līmenī, ienākumu pieaugums gadā ir par desmit procentiem augstāks nekā tajās valstīs, kurās ir augsta «valsts nozagšana». Tā kā pētījums balstīts uz datu analīzi, mēs varam labāk izprast, kur valdībai jāpieliek lielākas pūles problēmas atrisināšanai. Kā «valsts nozagšanas» līmenis ietekmē to, cik lielas ārvalstu investīcijas ienāks valstī? Tas nav viennozīmīgs jautājums. Protams, līdz ar globalizāciju daudzas kompānijas, izraugoties valsti, kurā ieguldīt līdzekļus un atvērt savu uzņēmumu pārstāvniecības, vērtē valsts pārvaldes kvalitāti, jo tieši iekšējā tirgus telpas darbības pamatprincipu atbilstība tirgus ekonomikas un demokrātijas pamatprincipiem nodrošina stabilu uzņēmuma attīstību un izaugsmi. Ja uzņēmumam ir šāda nostāja, tad augsta «valsts nozagšana» var būt šķērslis jaunām investīcijām. Taču daudzas ārvalstu kompānijas, ienākot vietējā tirgū, rīkojas tieši tāpat kā vietējās firmas. Proti, iesaistās «valsts nozagšanā», šādi pērkot sev priviliģētu stāvokli. Turklāt lielajiem multinacionālajiem koncerniem nereti ir daudz vairāk brīvo līdzekļu, kurus var maksāt kukuļos, nekā vietējiem uzņēmējiem. Tāpēc uz šo jautājumu nevar sniegt viennozīmīgu atbildi. Jūs tikāties ar Latvijas premjeru un Korupcijas novēršanas padomes locekļiem, kuru vidū ir gan ministri, gan augstas valsts tiesībaizsardzības institūciju amatpersonas. Kā jums šķita, vai Latvijas augstās amatpersonas ir apzinājušās «valsts nozagšanas» problēmas nopietnību un redz tās risinājumu? Sarunā ar valdības pārstāvjiem un Korupcijas novēršanas padomes locekļiem mēs apmainījāmies ar informāciju. Izvērsās atklāta un ieinteresēta diskusija par «valsts nozagšanas» problēmām Latvijā. Domāju, ka mūsu mērķis Latvijā jau daļēji sasniegts, jo iepazīstinājām valdību ar pētījuma rezultātiem, arī sabiedrība ar tiem tiks iepazīstināta. Tagad tikai atliek ķerties pie problēmas risināšanas. Varbūt, ka problēma būtībā ir apstāklī, ka ar «valsts nozagšanu» jācīnās tām personām, kas pašas ir iesaistītas šajā procesā? Protams, valdībai ir ļoti grūti veikt reformas, kas skar pašu valdību. Šīs reformas ir gandrīz tikpat smagas kā pāreja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Šajā procesā valdībām bija jāatsakās no privilēģijām un jāspēj mainīties, atdodot savu monopolstāvokli privātajam sektoram. Tomēr domāju, ka Latvijā situācija nav tik smaga kā, piemēram, Krievijā vai Azerbaidžānā, jo atšķirībā no šīm valstīm jums ir labi attīstīta konkurence. Latvijā ir savstarpēji konkurējošas partijas, brīva prese un aktīvas sabiedriskā spiediena grupas, nevalstiskās organizācijas, kuras var izdarīt spiedienu uz valdību. Protams, šīs reformas nebūs vieglas, taču tās var sekmēt pilsoniskās sabiedrības spiediens. Piemēram, nevalstiskās organizācijas uz šī pētījuma bāzes pēc kāda gada vai diviem pašas var veikt atkārtotu pētījumu par «valsts nozagšanas» problēmas aktualitāti, salīdzināt iegūtos rezultātus ar PB pētījumu un prasīt valdības atbildību par pārāk gausajām reformām, ja, protams, tiek konstatēts, ka izmaiņas nav bijušas pietiekamas. Turpretim Krievijā, piemēram, ir ļoti koncentrēta un iekšēji mazkonkurējoša politiskā sistēma, bet Azerbaidžānā vispār nav nostabilizējies demokrātisks politiskais režīms. Tādās valstīs veikt reformas ir vēl smagāk nekā Latvijā. Kā sabiedrība var veicināt pozitīvas izmaiņas, ja ir ļoti grūti kontrolēt «valsts nozagšanas» gadījumus, jo politiķu saites ar privāto kapitālu plašākai publikai nav redzamas? Pētījums izkristalizēja divas pamatproblēmas, kuras, izskaužot «valsts nozagšanu», valdībai ir jāatrisina. Viena no problēmām ir caurskatāmības un kontroles nodrošināšana valsts pārvaldē. Mēs gribētu, lai pēc šī pētījuma tiek padarītas atklātākas lietas, kas saistītas ar iespējamiem amatpersonu interešu konfliktiem, kā arī ar amatpersonu ienākumu deklarācijām. No vienas puses, šajās sfērās ir jābūt labākai caurskatāmībai, bet, no otras puses, nepieciešams radīt stingru kontroles sistēmu, lai politiķi vairāk riskētu, iesaistoties «valsts nozagšanā», lai labums, ko politiķis gūst korumpējoties, ir mazāks nekā tas, ko amatpersonai nāksies zaudēt, ja viņas negodīgā rīcība tiks atklāta. Turklāt, lai efektivizētu šo kontroli, ir jāpalielina pilsoniskās sabiedrības spiediens uz politisko eliti. Būtībā tas jau ir demokrātijas pamatprincips: pilsoniskā sabiedrība kontrolē eliti, saziņas līdzekļi ziņo par atklātajiem pārkāpumiem, bet nevalstiskās organizācijas tiek iesaistītas, lai mobilizētu sabiedrisko spiedienu. Svarīgi, lai šāda sistēma tiktu ieviesta visās sfērās, kurās izpaudusies «valsts nozagšana». Otrs elements, kas vitāli svarīgs, izskaužot «valsts nozagšanu», ir konkurences palielināšana. Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā iespējama «valsts nozagšana», ir tādi tirgus telpas elementi kā monopoluzņēmumi, kas ir ieinteresēti augstākā līmeņa korupcijā, ar kuras palīdzību iespējams ilgāk saglabāt savu privileģēto stāvokli iekšējā tirgū. Turklāt šiem monopolistiem ir daudz vieglāk izdarīt spiedienu uz valdību nekā uzņēmumam, kurš savā darbības sfērā konkurē ar virkni citu firmu. Tāpēc Latvijai vajadzētu mazināt to jomu skaitu, kurās eksistē monopolisti. Latvijai būtu jāveic atklāta privatizācija, kurai sabiedrība varētu sekot līdzi, un kurā labāko pretendentu palīdzētu izvēlēties starptautiski atzīti konsultanti. Palielinoties konkurencei, palielinās arī to uzņēmumu skaits, kas vēlas saņemt privilēģijas, tāpēc automātiski samazinās «valsts nozagšanas» iespējas. Taču Latvijas tautsaimniecībā ir jomas, kurās demonopolizācija faktiski nav iespējama. Piemēram, naftas tranzīts, jo ir tikai viens naftas vads. Protams, pastāv jomas, kurās monopols ir dabisks. Tās galvenokārt ir jomas, kas saistītas ar dabas resursiem. Taču arī šajā gadījumā ir ceļi, kā reformēt arī šos monopolus un sekmēt iekšējo konkurenci. Pētījumā tika izdalītas vairākas «valsts nozagšanas» formas - korupcijas partiju finansējumā, valdības lēmumos, Saeimas lēmumos, tiesu spriedumos un centrālajā bankā. Kāpēc jūs atsevišķi izdalījāt partiju finansējumu, valdības lēmumus un Saeimas lēmumus, jo būtībā šīs ir ļoti cieši saistītas sfēras? Mēs gribējām saņemt specifisku informāciju par to, kurās sfērās šīs problēmas ir visizteiktākās. Protams, atzīstu, ka šīs sfēras ir saistītas, taču mēs gribējām noteikt, kurā no posmiem problēma ir visaktuālākā. Piemēram, partiju finansējums ir Latvijā ļoti aktuāla problēma, kas citās valstīs nav tik izteikta. Kādi būtu jūsu priekšlikumi korupcijas novēršanai partiju finansējumā? Manuprāt, pārejas tipa valstīm, pie kurām pieskaitāma arī Latvija, labs problēmas risinājums būtu daļēja partiju finansēšana no valsts budžeta. Latvijā kā jaunā demokrātiskā valstī partijām būtībā ir tikai viens finansējuma avots - turīgi uzņēmumi, jo iedzīvotāji šādās valstīs vēl nedz spēj, nedz grib uzturēt partijas. Jāatzīmē, ka vismaz sākotnējā valsts attīstības posmā turīgākie uzņēmumi ir tieši monopolisti, kas vēlas saglabāt savu esošo stāvokli, kas, kā jau teicu, sekmē «valsts nozagšanu». Ja partijas tiktu kaut daļēji finansētas no valsts budžeta, mazinātos to atkarība no privātā kapitāla. Protams, kā valstī, kurā ir augsta līmeņa «valsts nozagšana», Latvijā ir stingri jākontrolē, lai pati partiju finansēšana no valsts budžeta nekļūtu par «valsts nozagšanas» sastāvdaļu, lai pie varas esošas partijas neradītu tādu sistēmu, kas tās nostāda privileģētā situācijā un būtībā izslēdz jaunu politisko partiju ienākšanu politiskajā apritē. Tāpēc jārada stingra kontroles sistēma un jāpaaugstina atklātības līmenis partiju finansu sistēmā. Otra lieta, kas ir ļoti svarīga, ieviešot daļēju valsts finansējumu politiskajām partijām, ir sabiedrības atbalsts, ko situācijā, kad budžetā jau tā trūkst naudas daudzām svarīgām jomām, nav viegli panākt. Turklāt Latvijā, kā rāda socioloģiskās aptaujas, iedzīvotāji neuzticas politiskajām partijām, tāpēc būs grūti viņus pārliecināt, ka vajadzīga budžeta pārdale par labu partijām. Piemēram, ASV sabiedrība nekad nepiekristu finansēt politiskās partijas. Taču šajā valstī ir daudz senākas demokrātijas tradīcijas un «valsts nozagšana» nav tik aktuāla. Turklāt ASV radīta visai caurskatāma partiju finansu kontroles sistēma un katrs vēlētājs var pārliecināties par to, kas atbalstījis konkrēto kandidātu. Taču, pat ja netiek ieviests valsts finansējums, ir iespējams padarīt partiju finansējuma sistēmu caurskatāmu un viegli kontrolējamu. Ir jābūt pieejamai informācijai par visiem partijas finansētājiem - kas un cik daudz ziedojuši partijai. Turklāt jānovērš iespēja, ka tiek saņemts nelegāls finansējums. Latvijā partiju deklarācijas neļauj pēc būtības kontrolēt partijas finansu plūsmu. Turklāt pētījumi rāda, ka partijas ik gadu nelegāli saņem ziedojumus, kas apmēram līdzinās 5-50% no partiju oficiāli uzrādītā budžeta. Turklāt arī ne visi masu mediji priekšvēlēšanu gaitā rīkojas ētiski un slēptā veidā pieņem naudu no partijām, tā kļūstot par korumpētas sistēmas daļu. Atzīstu, ka partijas, mediji un uzņēmumi veido vienotu sistēmu, kuras visi elementi ir jākontrolē, lai izskaustu «valsts nozagšanu» partiju finansējuma jomā. Taču, ja valdība ir ieinteresēta problēmas risināšanā, tā var izvēlēties tehniski labāko variantu, kā kontrolēt partiju finansu plūsmu un kā padarīt to caurskatāmu. Daudzas rietumu demokrātijas valstis labāko modeli meklēja gadiem ilgi, tāpēc Latvijai tagad ir iespējams apkopot citu valstu pieredzi un izvēlēties optimālo veidu.