Vēsturnieks: Ulmanis bijis pērkams, Meierovics ne

Tallina, 9.sept. Krievijai savulaik izdevies uzpirkt Baltijas valstu nākamos valsts prezidentus Kārli Ulmani, Konstantinu Petsu un Antanu Smetonu, taču toreizējais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics nav bijis uzpērkams. Tā liecina Igauņu vēsturnieka Magnusa Ilmjerva pētījumi dažādos Krievijas arhīvos. Lai īstenotu savu mērķi nepieļaut pierobežas valstu savienības izveidošanos Baltijā, Padomju Savienība uzskatīja par vajadzīgu uzpirkt opozīcijas politiķus šajās valstīs un veicināt viņu nākšanu pie varas, ceturtdien igauņu laikrakstā Eesti Ekspress raksta M.Ilmjervs. Igauņu vēsturnieka pētījumi liecina, ka 1923.gadā Krievija centās uzpirkt arī toreizējo Latvijas ārlietu ministru Z.Meierovicu. «Tāpēc Maskava piedāvāja viņam ļoti izdevīgu darījumu caur Tranzītbanku Rīgā, kas bija starpniece padomju ārējās tirdzniecības darījumos. Meierovics nepiekrita,» teikts publikācijā. «Bet ar Kārli Ulmani lieta izdevās. Caur Tranzītbanku Maskava finansēja K.Ulmani un viņa zemnieku partiju. Turklāt padomju tirdzniecības pārstāvniecība deva pasūtījumus ar K.Ulmani saistītiem uzņēmumiem. K.Ulmanis, īstenojot valsts apvērsumu, nav konsultējies ar padomju vēstniecību,» apgalvo M.Ilmjervs. Maskavā paredzēja, ka pēc valsts apvērsuma K.Ulmaņa valdība tūlīt orientēsies uz Vāciju, un Krievijas reakcija bija ļoti strauja. Jau divas dienas pēc apvērsuma padomju vēstnieks Rīgā saņēma pavēli brīdināt K.Ulmani un atgādināt viņam attiecības ar padomju vēstniekiem un tirdzniecības pārstāvjiem, liecina pētījumi Krievijas arhīvos. Savukārt Lietuvā valsts apvērsums notika 1926.gadā, bet nacionāļu partijas līderi A.Smetona un Augustins Voldemars valsts apvērsuma īstenošanai uzsāka konsultācijas ar padomju vēstniecību jau 1923.gadā. Iekšpolitisku mērķu sasniegšanai arī lietuviešu politiķi neatteicās no Maskavas naudas. «Viņi lūdza, lai Maskava finansētu Smetonas rediģēto Tautos vairas ar 400 dolāriem mēnesī. Publicējamos rakstus tika solīts saskaņot ar padomju vēstnieku,» raksta M.Ilmjervs. 1926.gada februārī vēstnieks Sergejs Aleksandrovskis ar apmierinājumu atzīmējis, ka nav grēks maksāt «patiesam nacionālistam» A.Smetonam 200 dolāru mēnesī. Apvērsums saskaņots ar Krieviju 1926.gada decembrī A.Smetona un A.Voldemars ar jaunāko virsnieku palīdzību īstenoja valsts apvērsumu ar lozungu pret komunisma briesmām. Viss, izņemot apvērsuma laiku, bijis saskaņots ar Maskavu. Lai attaisnotu varas sagrābšanu, valsts apvērsuma īstenotāji nolēma nošaut četrus komunistus. Tāda ziņa bija nepatīkams pārsteigums krieviem, un vēstnieks S.Aleksandrovskis ieteica Maskavai šantažēt Lietuvas vadību gadījumā, ja netiks mainīts nāves spriedums. S.Aleksandrovskis rakstīja uz Maskavu, ka Maskava tagad varētu izmantot triju gadu laikā iekrājušos rēķinus, kuros varētu būt sevišķi ieinteresēti daži Lietuvā pie varas nākušie. Vēstnieks domāja, ka vajadzētu tikai šantažēt ar šiem rēķiniem, jo to publicēšana varētu kompromitēt pašu Krieviju. Plašāk M.Ilmjervs pētījis igauņu politiķa, vēlākā valsts vecākā un valsts prezidenta K.Petsa sakarus ar Krieviju, kas aizsākas jau 20.gadu sākumā, kad Krievija savas politikas īstenošanai meklēja politiķus, kuru ekonomiskās intereses saistītas ar Krieviju. 1923.gadā tika izveidota Igaunijas-padomju tirdzniecības palāta, ar kuras dibināšanu Igaunijā bija saistīts K.Petss un Rudolfs Kārels Rennings, kas kļuva par K.Petsa uzticības personu sakaros ar padomju vēstniecību. Drīz vien Krievija uzsāka finansēt šo uzņēmumu, jo Maskava to uzskatīja par «politiskās un ekonomiskās informācijas kantori». 1925.gada martā K.Petss, kas tolaik darbojās pamatā kā uzņēmējs, pats stājies sakaros ar padomju vēstniecību, un sarunās ar vēstniecības pārstāvi atklājās viņa politiskie uzskati. Toreiz K.Petss esot uzsvēris, ka viņam ir «krievu dvēsele, krievu audzināšana un krievu izglītība». Petss detalizēti informējis krievus Padomju vēstnieku Tallinā ziņojumi liecina, ka ar K.Petsu bieži apspriesti dažādi jautājumi un viņš solījis no savas puses ietekmēt Igaunijas valdību. Tādas attiecības ar padomju vēstniecību nebija nevienam citam no igauņu vadošajiem politiķiem, secina M.Ilmjervs. Dokumenti liecina, ka K.Petss darbojies saskaņā ar padomju vēstniecību 1925.gadā ārlietu ministra Kārela Roberta Pustas, kura ārpolitika bija vērsta uz lielas Baltijas savienības izveidošanu, atcelšanā no amata. Dokumenti liecina, ka K.Petss detalizēti informējis padomju diplomātus par Igaunijas iekšpolitiku un ārpolitiku. Visspilgtāk K.Petsa sakari ar krieviem atklājas naftas sindikāta afēras gaitā 20.un 30.gadu mijā. Sarunu gaitā no naftas sindikāta Igaunijas nodaļas, kam bija īpašas Krievijas naftas produktu pārdošanas Igaunijā tiesības, tika izveidots kopējs Igaunijas-Krievijas uzņēmums, kurā K.Pets kļuva par juridisko konsultantu, saņemot 4000 dolāru algu gadā. Šo atlīdzību sākumā K.Petss saņēma caur uzticības personu R.K.Renningu. Krievu vienīgais mērķis šajā afērā bijis piesaistīt šim uzņēmumam K.Petsu un maksāt viņam. Jau pēc dažiem mēnešiem tika paziņots, ka šī uzņēmuma izveidošana nav izdevusies, jo pret to iebildušas iestādes Maskavā, taču K.Petss turpināja saņemt samaksu. M.Ilmjervam nav izdevies noskaidrot, cik ilgi viņš saņēmis šo atlīdzību, bet dokumentos naftas afēra parādās vēl līdz 1933.gada beigām. Ne reizi vien padomju diplomātu sarakstē parādās doma, ka K.Petss būtu Krievijai izdevīgākais kandidāts Igaunijas valsts vadītāja amatā. Kad pēc 1933.gada oktobra tautas nobalsošanas par konstitūciju no amata atkāpās Jāna Tenisona valdība, parlaments amatā apstiprināja K.Petsa valdību, un pēc tam sākās prezidenta vēlēšanu kampaņa. Krievija veicināja K.Petsa nākšanu pie varas. Dokumenti liecina, ka pirms 1934.gada 12.marta valsts apvērsuma K.Petss konsultējies ar krieviem un Maskava apstiprinājusi viņa apvērsuma plānu, lai gan precīzu datumu Maskava nezināja. Taču jau pēc apvērsuma, kad Maskava vēlējās, lai K.Petss atbrīvojas no sava līdzgaitnieka Johana Laidonera, Maskavai par vilšanos K.Petss to neizdarīja.