Viņa darbs - palīdzēt citiem

  • 0
  • Pievienot

Psihologs Sandis Dūšelis strādā sev mīļu darbu. Ar to labai karjerai gana Viņš varēja kļūt par organizāciju psihologu un strādāt personāla atlases kompānijā vai liela uzņēmuma personāla nodaļā labi atalgotu darbu. Viņš varēja veidot savu privātpraksi un konsultēt bagātu cilvēku bezdarbībā nonīkušus laulātos, mēģinot palīdzēt viņiem atrast dzīves jēgu. Taču viņam nav nekādas vēlēšanās darīt ne vienu, ne otru. 28 gadus vecais Sandis Dūšelis ir bērnu un pusaudžu psihologs un uzskata savu karjeru par veiksmīgu galvenokārt tādēļ, ka strādā darbu, kas viņam patīk. «Un man šis darbs padodas,» pasmaidot platu smaidu, saka Sandis. Cilvēki, novērtējot viņa darbu, paši atrod Sandi, «un kas gan var būt jaukāks?» Palīdzēt vispirms sev, tad citiem Sandis apgalvo, ka psiholoģijas studijas izvēlējies nejauši. Patiesībā esot vēlējies kļūt par kinorežisoru, taču divus gadus pēc kārtas nav izturējis iestājeksāmenu konkursu Kultūras akadēmijā. Paziņas viņu iekārtojuši darbā Valsts policijā par iecirkņa inspektoru, un, mukdams no šī sev nepatīkamā darba, nolēmis kaut vai ziemas vidū mēģināt iestāties kādā augstskolā. Ziemas vidū studentus esot uzņēmis tikai Starptautiskais praktiskās psiholoģijas institūts. Sandis tajā iestājies. Vienlaikus viņš tomēr negrib apgalvot, ka psiholoģija nebija apzināta izvēle. Policijas skolā psiholoģija viņam šķitusi interesantākais lekciju kurss. Turklāt, pirms stāties augstskolā, Sandis atminējies savus pusaudža gadus, kad bijis kautrīgs un ļoti gribējis kļūt brīvāks un atraisītāks saskarsmē ar citiem cilvēkiem. «Un man bija pamatotas aizdomas, ka psiholoģijas studijas man varētu palīdzēt,» nosmaida Sandis. Tas neesot nekāds sliktais joks, ka psiholoģijas studijas izvēlas cilvēki, kuri vēlas atrisināt savas psiholoģiskās problēmas. Nē, tā esot vislielākā patiesība. «Attaisnojumam varu piesaukt tikai līdzjūtību, kas veidojas personīgo pārdzīvojumu dēļ. Tā, ja psihologs pats bērnībā piedzīvojis situāciju, ka par viņu skolā kāds smejas, ja viņš ir izanalizējis šo situāciju, viņam vieglāk saprast savu klientu un viņam palīdzēt,» skaidro S.Dūšelis. Taču par labiem psihologiem, gluži tāpat kā par mediķiem un sociālajiem darbiniekiem, parasti varot kļūt tikai tie, kuri sevī izjūt vajadzību palīdzēt un gādāt par citiem. Daudzi jaunie psihologi, atrisinājuši savas problēmas, aiziet no psiholoģijas prom un nestrādā savā jomā. Paliekot tie, kuriem šķiet svarīgi palīdzēt arī citiem. Darba pamatā - godīgums Vārdu «nejaušība» Sandis piesauc vēlreiz, jautāts, kādēļ specializējies pusaudžu un ģimenes terapijā. Vienkārši studiju laikā viens no kursa biedriem viņu pieaicinājis strādāt Latvijas Ģimenes centrā par pusaudžu konsultantu. Ne ar ko īpašu jau pusaudža problēmas neatšķiras no pieaugušo dzīves sarežģījumiem. Tāpat pārdzīvo, ja zudusi mīlestība, ja kāds pazemojis, ja netiek pieņemts kolektīvā. Tikai bērniem un pusaudžiem tas viss notiek pirmo reizi - no rokām izslīdējusi pirmā mīlestība, pārciests pirmais pazemojums, pirmo reizi tiek mēģināts izprast, kas viņā citādāks. Un līdz ar to visi pārdzīvojumi esot daudz dziļāki un sāpīgāki. Sandis neslēpj, ka kontaktu ar pusaudžiem viņam atvieglo tas, ka jauno gadu dēļ viņam nav grūti atcerēties paša tīņa laikus. Iespējams, daudzi Sanda klienti tieši tādēļ viņam uzticas - ar domu, ka «viņš ir jauns, viņš sapratīs». «Taču vienlaikus jāatzīst, ka tagad ar bērniem un pusaudžiem man ir vieglāk strādāt nekā pirms septiņiem gadiem, kad 21 gada vecumā sāku praksi. Pieredze man ir ļoti palīdzējusi,» apgalvo Sandis. Galu galā pusaudži paši izvēlas, kam uzticēties un paļauties. Sandis Dūšelis uzskata, ka viņš ceļu starp sevi un cilvēku, kas atnācis pie viņa pēc palīdzības, noasfaltē ar godīgumu, atklātību un sirsnību. Viņš neatļaujoties būt vērtējošs vai kritizējošs, reti kad dod padomus un mēģina panākt, lai cilvēks pats nonāk līdz secinājumiem. Galvenais, ka tīkams darbs Sandis Dūšelis strādā Latvijas Ģimenes centrā, taču pie viņa grūtībās nonākušos bērnus un pusaudžus bieži vien sūta Rīgas bāriņtiesas darbinieki. Dažkārt arī no krīzes centra Skalbes, «ja kāds no turienes psihologiem domā, ka es ar bērna vai pusaudža problēmu tikšu galā labāk nekā viņš,» paskaidro Sandis. Viņš ieguvis arī sertifikātu darbam ar vardarbībā cietušajiem bērniem. Tādēļ arī Sanda klienti pie sava psihologa nonāk divējādi - vai nu viņi paši atnāk, vai viņus pie rokas atved kāds no pieaugušajiem. Un arī bērnu un pusaudžu problēmas tiek mēģināts risināt divējādi - vai divatā, vai ģimenes terapijā. Ja bērni zog, mūk no mājām prom, mēģina nodarīt sev sāpes, sagraizot sevi, grimst depresijā vai mēģina izdarīt pašnāvību, ģimenes terapijas gadījumā rezultāti būs noturīgāki nekā pēc individuālās terapijas, skaidro psihologs. Taču, ja pusaudzis sastrīdējies ar mīļoto cilvēku vai viņam ir bailes publiski uzstāties, terapija notiek aci pret aci divatā ar psihologu. Sandis par savu darbu runā ar lielu aizrautību un, jautāts par turpmāko karjeru vai privātpraksi, rausta plecus. Kādēļ? Viņu apmierinot iespēja Latvijas Ģimenes centrā konsultēties ar vecākiem kolēģiem. Un viņš taču jau strādā sev tīkamu darbu. *** 1994 Sāk strādāt Latvijas ģimenes centrā par konsultantu dzimumaudzināšanā 1995 Vācijas Osnabrikas universitātes pasniedzēju vadībā apgūst ģimenes terapiju. Sāk strādāt par pusaudžu konsultantu 1996 Iegūst tiesības strādāt par pusaudžu un ģimenes psihologu, kā arī sākt individuālo terapiju 1999 Latvijas Universitātē iegūst bakalaura grādu psiholoģijā 2001 Neklātienē pabeidz ģimenes terapijas apgūšanu Osnabrikas universitātē Vācijā

Pievieno komentāru

Arhīvs

Vēl aktuāli

+
Lasi vēlāk
0