Viņa nav nogurdināma

Lietuvā dzimusī Varuna pagaidām ir vienīgā čehu vilku suņu šķirnes pārstāve Latvijā Dzīvu vilku neesmu redzējusi, īstos pelēčus vien filmās šad tad skatījusi. Iebraucot Anitas un Edgara Tropu vecsaimniecības pagalmā, mums pretī skrien pieci korgiji un... īsts vilks! Kaut gan zinu, ka Edgars un Anita pirms pāris mēnešiem no Lietuvas atveduši mājās čehu vilku suņu šķirnes kucīti Varunu, neviļus saraujos. Atšķirībā no draudzīgajiem korgijiem, kas metas mūs laizīt un trinas pie kājām, paužot prieku par negaidītajām pārmaiņām ikdienas ritmā, četrus mēnešus vecā Varuna apstājas aptuveni desmit metru attālumā un ar dzeltenajām acīm ieurbjas atnācējos. Pelēkā, kalsnējā vilcenīte ar slaidajām graciozajām kājiņām un slīpajām vilka acīm vēro mūs ilgi un pamatīgi. Viņa nervozi pamīņājas, it kā gribēdama pievienoties četrkājainajam apsveicēju baram, taču nē - nolemj apiet mums ar līkumu un pavērot notiekošo no droša attāluma. Tuvāku draudzību ar Varunu šīs ciemošanās reizē nodibināt neizdevās. Šķirnes māte ir daba Čehu vilku suņu šķirnei nav simtgadīgas vēstures, bet tās māte ir pati daba. Šķirnes aizsākums datējams ar 1955.gadu, kad toreizējās Čehoslovākijas kinologi nolēma sakrustot vācu aitu šķirnes suni ar Karpatu vilku. Jau 1982.gadā čehu vilku suns tika atzīts par Čehoslovākijas nacionālo šķirni un kinologu lepnumu. Labākie šķirnes pārstāvji tika gatavoti darbam robežsardzē, tātad - "dzelzs priekškara" necaurlaidības nodrošināšanai. Čehu vilkus nevar nepamanīt citu suņu vidū. Viņi mats matā līdzīgi vilkiem - tā pati pelēkā krāsa, suņi ir viegli, augumā slaidi (skaustā - sākot no 60 cm) un ļoti izturīgi. Čehu vilkam vasarā vai ziemā, sniegā vai lietū, dienā vai naktī noskriet simt kilometru vienā rāvienā ar aptuvenu ātrumu 12 kilometri stundā ir nieks. Mēdz teikt - noguris čehu suns ir laimīgs suns! Sekss reizi gadā Kādas rakstura īpašības čehu vilks mantojis no saviem senčiem Karpatu vilkiem? Čehu vilks ir bara dzīvnieks, tāpēc šķirnei ir stipras sociālas saites ar saimnieka ģimenes locekļiem. Privileģētā stāvoklī čehu vilks tur bērnus un mājdzīvnieku mazuļus. Vērojām, kā Varuna pļavā pie mājas pastaigājās ar četriem šī gada stārķu bērniem, pēc tam rotaļājās ar korgijiem, pēc tam izpeldējās karstuma dēļ pa pusei izžuvušajā dīķī. Taču viņa visu laiku nemitīgi turēja mūs savā redzes lokā. Akla uzticība svešajiem nav šīs šķirnes īpašība, taču čehu vilki nemēdz būt agresīvi. Viņi arī nerej. Edgars Trops stāsta, ka divus gadus vēlējies iegādāties čehu vilku suni. "Man gribējās lielu suni, ar kuru var komunicēt, spēlēt vīru spēles brīvā dabā. Par labu šķirnei runāja fakts, ka čehu vilku mūžs ir nevis desmit gadi, kā visām lielajām šķirnēm, bet līdz pat 15 gadiem un ilgāk. Čehu vilkam saglabājas savvaļas dzīvnieka pārošanās biežums - ar seksu viņi nodarbojas tikai reizi gadā." Vēl Edgars min, ka viņam bija svarīga šīs šķirnes sadzīvošana ar Tropu ģimenes mīluļiem korgijiem. Čehu vilks neizraisa konfliktus, pieņem bara noteikumus un kārtību, pakļaujas vietējai hierarhijai. Edgars smiedamies priecājas: "Esmu apmierinājis savas ambīcijas, beidzot man ir suns ar garām kājām!" Atver ledusskapi Savukārt Anita stāsta, ka Varuna, protams, būs jāskolo, bet viņa jau tagad mācās atdarinot, saprotot, ka tā ir izdzīvošanas skola. Pāris reizes noskatījusi, kā Anita atver ledusskapi un izņem no tā ēdienu, arī apķērīgā Varuna piegāja pie ēdamskapja un viegli to atvēra ar kustību, ko noskatīja no saimnieces. Citā reizē Anita sētsvidū iesita mietiņu un tam virsū uzmauca Varunas saites riņķi. Atkal pietika ar pāris reizēm - Varuna ar ķepu, gluži tāpat, kā to darīja Anita, pasita uz augšu riņķi un - bija brīva! Par durvju rokturi vispār nerunāsim - durvis Varuna iemācījās atvērt ar pirmo piegājienu. Graciozā sunenīte vienmēr ir kopā ar savu baru, no mājas projām neiet. Nevajag ar - saimniecības pļavas, lauki un dīķi ir Tropu ģimenes mājdzīvnieku rīcībā, bet suņu pastaigas ar saimniekiem - lielākais šīs zemes prieks. Edgars un Anita vilcenīti bieži ņem līdzi, dodoties uz ciemata veikalu vai pēc piena, kā arī kopā mērojot pastaigas pa ceļu, kur traucas mašīnas. Tā čehu vilcenīte pierod pie vides un cilvēkiem. Viņa ir laimīga, jo nepazīst nebrīvi, iespundēšanu voljērā vai piesiešanu ķēdē. Ja Varuna zinātu, ka ir ekskluzīvs suns - pagaidām vienīgā tāda Latvijā (Igaunijā ir viens, bet Lietuvā vēl tikai daži čehu vilki) -, sunenīte varbūt kļūtu iedomīga. Varbūt arī ne. Viņai ir arī cits iemesls lepoties ar savu izcelsmi - čehi tik ļoti godā šo šķirni, ka pa labi un pa kreisi čehu suņu kucēnus nevienam nedāļā. Taču viņu uzticību iemantojuši itāļu, austriešu un ungāru suņu audzētāji, tāpēc Varunas ciltsbrāļus var sastapt arī šajās valstīs. Kā būs Latvijā, vēl grūti pateikt. Galvenais, lai mednieki spētu atšķirt vilku no čehu vilku suņa.