Sākot lietot jauno slotu, tai dīvainajai ar dīvaino abreviatūru NEPLP kantorim, nāktos nopietni apsvērt iespējas sakārtot reklāmu izplatīšanu padomes rūpju laukā , jo raugoties televizorā tapis skaidrs un jau krietnu laiku, ka vairums Latvijas studiju patiesībā ir tādas kā reklāmu vitrīnas vai reklāmu stabi un programmās solītie raidījumi ir tik vien kā skatītāja piesaistīšana galvenajam – reklāmai un kaut daži raidījumu vadītāji atļaujas pajokoties pavēstot par reklāmas pauzēm, kas tik neilgu brītiņu atraušot no galvenā un tas nekas, patiesībā skatāmā un klausāmā brutāla pārtraukšana ir gan kaut kas. Tik kaut kas, ka dāsna dāvana – filma bez reklāmām, ko dažreiz pasniedz publikai, skatītājam sagādā patiesu prieku, kaut patiesībā šis žests arī ir reklāma, bet telekompānijas, lai vairotu simpātijas pret sevi un tā ienāktu reklāmnauda vēl un daudziem skatītājiem tāda TV pašreklāma ir patīkama.
Daudz patīkamāka par ieteikumiem zvanīt nekavējoties lai iegādātos kādu dīvainu brīnumu, atgādinājums par laulātā drauga „iekšu” anatomiju parādot zarnu trakta gāzu ceļu vai sieviešu higiēnas specifiku, tāpat kā atklājums, ka populāri cilvēki tādi paši kā mēs vien ir, jo kādam nepieciešams kosmisks disks, bet kāds, laikam jogas piekopējs, guļ uz grīdas laimīgi baudot plānu matracīti, bet kādu kundzīti, kamēr nesāka ēst to kefīru, kā simts gramu maksā litra cenu, nomocīja pirdieni.
Protams, negausīgās „rīšanas” mudinājumi tāds nieks vien ir, tāpat kā apsvērumi par labākajiem veļas mazgāšanas līdzekļiem, sevišķi, kad var paraudzīties uz pazīstamām sejām, kas, kā var saprast, savas veļas mazgāšanai tos līdzekļus lieto(?) un visu nemaz nav jāuzskaita, jo katrs, kam pietrūkst inteliģences, resp. kas vakaros skatās televizoru tā vietā lai lasītu filozofiskas grāmatas, reklāmas labi zina un pie tām pamazām pierod, priecīgs kādu jaunu sagaidām.
Taču atrodas arī kāds, kam prieks, ka reklāmu laikā var ko derīgu padarīt, tātad netiešā veidā tās(reklāmas) sanāk tāds kā labo darbu stimuls, un dod iespēju pavingrināties tos labos darbus paveikt precīzi un īsā laikā, lai nenokavētu skatāmā raidījuma turpinājumu. Tas arī noder kā smadzeņu daļas, kas atbildīga par atmiņu vingrināšana, jo precīzi jāatceras kurā brīdī teikums galvenajam varonim aprāvās(ja gadās kāds „gabals” kurā darbojas tas pats aktieris, kas reklāmā, var pasmieties, kā filmas varonis, piem. Hamlets, pārģērbies mūsdienu drēbēs, pie viena reklamē kaut ko, vienalga ko, ka tik maksā).
Tomēr, kā visu šajā pasaulē, arī televizora vērotājus var sadalīt vairākās, vismaz divās kategorijās un tad sanāks tādi, kam reklāmas patīk un tādi, kam nepatīk, pa starpu atstājot viduvējības, kam tas ir vienaldzīgi, un tāpēc, lai panāktu kaut cik taisnīguma, derētu visas reklāmas apvienot vienā blokā, kas pārējos raidījumus no stulbajām pauzēm atbrīvotu.
Tad čaklie iegūtu kādas pāris stundas vērtīgiem mājas soļiem, bet reklāmcienītāji iespēju izbaudīt iecienīto bez garlaicīgu raidījumu iestarpinājumiem un sanāktu gandrīz neiespējamais, ka vilku pabarotu nenokaujot kazu.
Lai arī šo iedeju iesaka pilnīgs televīzijas un reklāmu nejēga, iespējams nejēga vispār, katrā ziņā ieteikums ir vērā ņemams tāpēc vien, ka dižākie atklājumi bieži vien padodas tieši tādiem nejēgām, kam nav ne jausmas, ka kaut ko izdarīt nav iespējams un tāpēc nepieņem to, ar ko citi jau samierinājušies.
Pievieno komentāru