Dīvaini klausīties, kā Latvijas valdībā un Tautas vietnieku namā spriež par enerģētiku, strīdoties par to, vai atgriezties akmens vai ledus laikmetā. Tikmēr to valstu vadītāji, kuri apjautuši, ka tagad jau ir XXI gadu simtenis, redzot, kas notiek fosilās degvielas frontē, domā par kodolskaldīšanas un arī par kodolsintēzes enerģijas avotiem.
Francijā vismaz 75% enerģijas nodrošina kodolreaktori. Šim līmenim tuvojas Vācija un Japāna. Bet tepat Somijā vācu Siemens un franči beidz būvēt sesto reaktoru Somijas otrajā kodolspēkstacijā Oilkuoto. Kā tas izskatīsies, redzams šajā attēlā (Helsingin Sanomat).
Pirms gadiem biju somu pirmajā kodolspēkstacijā Lovīzā, kuru sāka būvēt krievi. Tur viss izskatās kā aptiekā un nav iedomājama tāda krieviem raksturīga pašdarbība, kas noveda pie katastrofas Černobiļā. Somijā tagad rit karsti strīdi, kur būvēs trešo kodolspēkstaciju: Kristiankaupunki, Puhajoki, Ruotsipuhajohtaja vai Simo.
Somijā parasti dzīvoju pie draugiem. Visur bija elektriskā apkure, kur katrā istabā varēja atsevišķi regulēt vēlamo siltumu, vajadzības gadījumā taupīt.
Pirms ļoti daudz gadiem tad zinātniskais līdzstrādnieks Miervaldis Ramāns, plānojot Rīgas apkures sistemu, paredzēja siltuma regulēšaanu katrā telpā atsevišķi. Taču taupība tad nebija modē. Tāpat kā tagad.
Somi allaž brīnījušies par mūsu izšķērdību, dedzinot gāzi. Viņi pērk krievu gāzi kā ķīmiskās rūpniecības izejvielu un ražo, piemēram, mākslīgos audumus.
Visbeidzot piebildīšu, ka tuvākās urāna raktuves ir Igaunijā, Austrumvācijā un Čehijā, ka pasaule pilna ar ieroču urānu, kas arī pēc pārstrādes der enerģijas kodolreaktoriem. Teorētiski par kodoldegvielu var izmantot ne tikai urānu, bet arī toriju [Th].
Vēl viens apliecinājums mūsu valdītāju aizvēsturiskajai domāšanai ir Salaspils pētnieciskā kodolreaktora izputināšana.
Pievieno komentāru