Šai valstī kaut kas nav kārtībā un tam iemeslu mēģina atrast katrs, kam tas nav vienaldzīgi, tātad katrs, kas jūt sevi par patriotu esam un nav svarīgi ko šis patriots dara, kādu vietu sabiedrībā ieņem, jo katrs ir nozīmīgs šai Pasaulē un katram Saule spīd debesīs.
Arī prezidentam un klaidonim tāpat kā kādam politologam, kas piekrīt Valsts prezidenta aicinājumam reformēt valsts pārvaldes modeli, jo arī viņaprāt tāpat kā prezidentaprāt Latvijā politiskā situācija nedarbojas veiksmīgi, tāpēc šaubām par izmaiņu nepieciešamību nevajadzētu būt, bet vienlaikus ir ticami, ka politiskā varas konstrukcija ir bez vainas.
Tāpēc, kad to visu apsver, sanāk atcerēties dziesmu, kurā paejošus gadus salīdzina ar skrienošām stirnām, kamēr likteņa dzirnas to dzīvi maļ un tad, apsverot situāciju Latvijā, ienāk prātā dzirnas, kas maļ lēnām, toties pamatīgi, bet mēs(Latvijas sabiedrība) jau neesam Tas Kungs, kam laika diezgan, kas vispār ir pārlaicīgs – mēs esam cilvēki, kam jādzīvo laikam līdzi, bet laiks, kā to daudzi pamanījuši, skrien arvien ātrāk, un kaut tā visticamāk ir tikai šķietamība, neapstrīdams, ka visu procesu temps nepārtraukti pieaug.
Pieaug gan, tikai ne Latvijas visu varu gaiteņos, kur valda, ja ne stagnācija, tad kaut kas līdzīgs „gumijas stiepšanai”, kas lēmumu pieņemšanu atliek gadiem ilgi, kas vienkāršus jautājumus padara par sarežģītiem rēbusiem, kā atrisināšanai nepieciešams dažādu instanču ilgstošs kolektīvs darbs. Pietiek vien noskaidrot cik daudzi vada sava vienīgā mūža laiku izmeklēšanas izolatoros neziņā par savu likteni, ko tiesu lēnīgums nespēj skaidri un gaiši noskaidrot. Tāpat lietas kārto Saeima un valdība, „nospraužot” bezcerīgus termiņus vienkāršu jautājumu lemšanai kas dažkārt izraisa smieklus, bet bieži gandrīz vai jāraud, jo daudziem zūd cerības risinājumu sagaidīt. Dažkārt šķiet, ka visgalvenais vārds kaut ko lemjot ir dažādos variantos lietojamais atlikt, atlikšana u.tml., kas mudina gaidīt atlidojam pūci ar ziedošu asti. Dažkārt pavīd aizdomas, ka mēs vēl arvien dzīvojam laikā, kad regulas(kas tas?) piegādāja ziņneši, bet dokumentus rakstīja mācīti rakstveži ar irbulīšiem uz māla plāksnītēm, vai kala akmeņos.
Protams, neba nu tikai Latviju piemeklējusi tāda lēnīguma liga, jo Eiropas vadoņi tāpat bauda varu nesteidzoties, taču tad vajadzētu piespiest tā rīkoties arī tai simboliski ceturtajai varai – žurnālistiem, kas pamanās strādāt operatīvi izmantojot katru jaunu tehnisku iespēju nekavējoties, tā dzīvojot laikam līdzi dara zināmu pārējās varas(u) kūtrumu, kas liek domāt, ka lēmumu pieņēmējiem tas laiks nepieciešams lai aizpildītu robus izglītībā, kas mūsdienās nokārtojams samērā vienkārši, kas apsveicami, jo mūžu dzīvojot labi, ka mācās, vien nebijusi problēma, ka pa to laiku jaunums paspēj kļūt par vecumu, tā nodrošinot Valstij stabilu vietu rindas uz labāku dzīvi beigās, lai turpinātu mērīt septiņas(bieži vien vairāk) reizes, nevis vienu un precīzi.
P.S. Kas gan ir labāka dzīve? Vai tie ļaudis, kas lietoja(vēl šur tur lieto) transportam dzīvniekus un sazinājās ar bungām vai ugunskuru dūmiem bija(ir) mazāk laimīgi?
Pievieno komentāru