Lai slavēts Latvijas Slimnīcu biedrības vadītājs, ka beidzot atgādināja to, ko nav sapratusi ne valdība, ne veselības aprūpes ierēdņi: no vienkāršas slimnīcu slēgšanas slimnieku mazāk nekļūs!
Jā, protams, atbildīgie ierēdņi var apgalvot, ka primārajai aprūpei esot atvēlējuši gandrīz tikpat daudz – tā, it kā Kavīša laikos tās naudas pietika un inflācijas nav bijis- TAČU JĀŅEM VĒRĀ, ka nebūt ne visas slimības var izārstēt parunājoties ar dakteri un nopērkot nekompensējamas tabletes (ja ir par ko nopirkt).
Tāpēc pacients vai nu maksā (ko neviens neņem vērā ne aprēķinot maznodrošinātā statusu, ne attaisnotajos izdevumos), vai gaida. Gaida uz diagnostiskajiem izmeklējumiem, kamēr viss tāpat kļūst skaidrs, vai arī, kamēr vairs nekas nav skaidrs un viss ir jāsāk no sākuma...., un gaida, kamēr stāvoklis kļūs tik smags, lai slimnīcā saņemtu visu to, ko nevarēja atļauties nopirkt un vēl daudz ko citu, kā arī gaida operāciju. To pēdējo gadās, ka sagaida, turklāt bez īpašām sekām makam vai veselībai, un arī vecās metodes nemaz nav tik sliktas- tikai prasa daudz ilgstošāku atveseļošanos un biežāk rada sarežģījumus.....
JĀ, PROTAMS, NE VIENS VIEN NO PACIENTIEM pie savas nelaimes lielā mērā ir vainīgs pats, turklāt viņu vidū netrūkst tādu, kas pat pēc ārstēšanas regulāri pārkāpj ārsta norādījumus, piemēram, neatmetot smēķēšanu, vai neievērojot diētu (nereti sākot neievērot jau uzreiz pēc smagas operācijas), taču tas nemaina faktu, ka, nesaņemot nepieciešamo aprūpi, pieaug arī šādu pacientu iespēja nonākt slimnīcā neatliekamā stāvoklī, kur viņa aprūpei iztērēs naudu ar kādu pietiktu vismaz 2-3 pacientu ārstēšanai ambulatori.
TĀPĒC VESELĪBAS APRŪPES VEIDOTĀJIEM pirmkārt būtu jāvadās nevis no civilizētu valstu statistikas, bet gan nepieciešamības pēc iespējas novērsts slimību ielaišanu.
Lai to panāktu:
pirmkārt ir jāzina, cik daudz Latvijā ir cilvēku, kas slimo ar kādu (vai vairākām) populārākajām (iesākumā) hroniskajām slimībām, un kāda ir šo slimību dinamika (cik daudz ir smagu formu, vai ir vērojams smagu formu pieaugums salīdzinot ar pagājušo gadu, kāda ir recidīvu statistika utt.);
Otrkārt ir jāzina, cik daudz ik gadu tiek atklāts jaunu strauji progresējošu un bīstamu slimību gadījumu. Jo, piemēram, šobrīd arī cilvēks, kura diagnoze ir neskaidra, ir spiests uz atkārtotiem izmeklējumiem gaidīt kopējā rindā. Un šādi var gan anerismu atklāt, kad tā jau ir plīsusi (ja salīdzina mākslīgās plaušu ventilācijas un datortomogrāfijas izmaksas....), gan kuņģa limfomu ceturtajā stadijā...;
Izpildot šos abus punktus tiks iegūts vismaz kaut kāds priekšstats par to, ar kādu naudas summu vajag rēķināties veselības aprūpē;
Treškārt ir jāpalielina (mazākais) kompensējamo medikamentu apjoms atstājot slimnieka ziņā galvenokārt blakusparādību novēršanu (kas arī var izrādīties pat ļoti dārga). Otrs, bet Latvijā riskants solis būtu hroniska slimnieka statusus rēķināt ņemot vērā absolūti nepieciešamo veselības aprūpi - to var uzzināt no ārstu slēdzieniem...;
Ceturtkārt ir jāzina kaitīgo paradumu izplatība gan starp iedzīvotājiem, gan arī pacientiem, kas slimo ar konkrēto slimību un mazākais ir jādara viss iespējamais, lai atvieglotu ģimenes ārstiem uzlikto formalitāšu slogu, un būtu, kas pacientam saprotamā veidā mēģina izskaidrot, kāpēc jādara tā, kā saka dakteris;
Piektkārt ir jāturpina uzsāktais, lai pēc iespējas vairāk varētu veikt ambulatori vai dienas stacionārā, vismaz tie, kam ir kas viņus pēc anestēzijā veiktiem izmeklējumiem/operācijām nogādā mājās. Un šajā gadījumā nepietiks ar pliku iespēju visu izdarīt par maksu vai pēc sazin cik mēnešiem rindā, tā pat diagnostiem būtu jānodrošina viss nepieciešamais, lai pēc endoskopijas izmeklējumiem nevajadzētu nākt vēlreiz, lai, izmantojot to pašu aparātu, likvidētu to, kas tais izmeklējumos tika atrasts...;
Jā un sestkārt, runājot par neapzinīgajiem pacientiem-domāju, ka tas atrisināsies pats no sevis, ja vien tiks radīts iespaids, ka pie ārsta iet ir vērts arī tad, ja nav naudas, lai visu apmaksātu.
Ieva
Pievieno komentāru