Bejušuo laika pīminekli 4

Iz Atbreivuošonys alejis nav daudz svareigu kristceļu: lejā pi upis, pi Muorys pīminekļa i Rūkeits. Nav riezeknīša i ībraucieja nu dzeraunis, kurs nazynuotu, kur ir Rūkeiša krystceli – tī nūsagrīž vysi autobusi, kas īt cauri Greivulim. A tī, kas īt cauri Zīmeļu rajonam, brauc taišni.
Muorys pīminieklis stuov kolna golā, īla jam īt car obejom pusem i obūs golūs ir guojieju puorejis.
Kai grybātu, ar mašynu napaskrīsi. Iz augšu tože napasaviersi, kur Muora izasliejuse ceļ dabasūs zalta krystu.
Tū redz tik tod, ka īt ar kuojom. Var īsavērt i padebešu, i gaismu spieļu, i zalta atspeidumu, i dabasu gaismys.
Nazkod Muorys pīminekļa vītā beja ar līpom apaudzeits Lenins. Tolkom daža naatguodoju, stuovēja nazkaids klucs i vērēs nazkur. Napīmiņu ni kai izavēre, ni cik lels beja.
Tod Lenins pagaisa. Tod izgrīze līpys. Tod pastatēja Muoru. Tod lejā pi Ulmaņa stateitūs ūzulu izcēle Rimi. Tod lejā sataisēja gostu sātu.
Tai saguoja, ka Rūkeits puordzeivuoja Leninu.

Ak jau kod nabejs tū kopejneicu pabeigs i sataisēs. Tys voi itys saiminīks. Byus nazkai cytaiž – varbyut i lobuok, tok na tai, kai beja bierneibā.
Myusu bierneibys citrona saldiejumi papeira gluozeitēs seņ izkusuši, zalī Tarhuna limonadi izburbuliejuši i izdzarti, peituos rūžu bulkys ar cukra gryudim pa viersu niu var dabuot tik dzerauņu i mozu mīstu captivēs. Da i tī garšoj nazkai cytaiž.
Kod āsts i apāsts tik daudz, navar gaideit, kab sprosta boltmaizis bulka ar bryunu gorūzeņu i cukra gryudim pa viersu garšuotu taipat kai nazkod bierneibā, kod vyss beja pyrmū reizi.

Koč nazkas aizasmaldz, kod Rogovkys, Vabalis, Baļtinovys, Neicgaļa, Sakstagola, Rykovys, Rekovys, Seiļukolna veikalā saūd maizis smuordu. Kod nūpierc sprostu bulku, kur nav ni kaneļa, ni zapts, ni rīkstu – tik boltuo maize i pa viersu pabārts cukrys voi čymyni.
Nikaida celofana, polietilena, nikaidu kuļu – plyks rupuos maizis kīgeleits iz dieļu plaukta. Latgolā vēļ ir taidys vītys – kai bejušuo laika pīminiekli, kai bejušuo laika nūstuošonys, kur sajust sevi asam dzeivu i puorlaiceigu. Atguoduot tū, kas ir bejs, i sajust laika gaitu. Kai nazkas gaist i nazkas atsarūn.

Vīnā i tymā pošā upē naīkuopsi, partū ka jau piec šaļts byusi cyta. Tik upis krostā akmiņs, iz kura moza siedieji, mozguodama kuojis, kai tovys bierneibys pīmineklis. Tik Rēzeknis krystceļūs seņ pagaisušu laiku nūsaukums – Rūkeits.
Koč poša Rūkeiša vaira nav. Koč nav i teve pošys, kas nu aļumina trauceņa ar plastmasa kuoji ar sasalīkušu lizeiku iedi bryunū saldiejumu ar sorkonūs ūgu zapti.

Nav myužā bejs garšeiguokys maizis kai tei, kū nazkod bierneibā čupu nu gūvs bļūdys.
Lipeigs meikstums, až daleip pi zūbu. A smaržoj kai! Kai vysu maižu maize. Kai maizis gors, byuteiba i dvēsele. Nivīna ustobā pi golda āstuo maize nikod nav tai smaržuojuse.
Mama ar klāva nazi grīž maizi atsanasušajai gūvei. Lai gūteņai teik - spāka daudz vajag, zīmys laiks. Tei myud i mynās ar kuojom, sauda mēli. A es siežu iz cyuku aizgolda molys i ādu maizi.
Cikom izkreit pīna zūbs, kas da tuo tai tik kiriniejs vīnā uodys strēmelē.

Autobusa pīturā sēdēja saleikuse veceite. Jai kulē beja pīpierkta maize. Treis kukuleiši rupuos maizis, vīns batons. Jei ar leikim, sastruoduotim pierstim lauze rupuos maizis gorūzu, plucynuoja i lyka mutē. Apleik peikstādami lakstēja zvierbuleiši i lasēja nu zemis druponys.
Veceite kustynuoja maizis pylnū muti, ar vīnu rūku saglaude motus, ar ūtru papruovēja kuli, lai nanūkreit nu beņča zemē. Sapruovēja dzaltonū skustu, izvylka nu mieteļa kārmyna stuņdinīku i pasavēre, cik laika.
Jei salasēja nu kliepa druponys i īlyka mutē. Svieteibai navar pagaist.
Zvierbuli čeikstādami trynuos apleik, čivinēja. Veceite pasavēre iz jūs, attaisēja maizis kuli i nu sova lobuma pasvīde seikajom dzeiveibeņom. Iedit, iedit. Bierneni pyrynojami, ligzdenis vejamys. Voi ta jiusim laika vabaļu laseit, slīku volkuot.
Veceite purpinēja zam daguna, nūpurynuoja kliepi i otkon pasavēre stuņdinīkā. Jei čabynuojuos ap sovu maizis kuli, saleikuse sēdēja i runuoja ar zvierbulim.
Soka, ka dorbs mugurys nalauž. Lauž. I kai lauž.

Taisējēs iz leitu, gaiss taids gryuts i kai pībuozts. Aiz zaļūs kūku lopu lasējēs leita tyucs.
Palākajūs ceļa putekļūs jau nūmete pa kaidai leita lasei.
Es guoju da mašynys i pi seve sprīžu. Ak jau veceite brauc cauri Greivulim, ak jau iz Viļānu pusi. Varbyut varēja pīduovuot aizvest ar mašynu. Tik cik vēļ laika puorīs, cikom izatreišu uorā nu Rēzeknis. Juoībrauc veikalā piec putruomu syvānim, piec maizis, piec eļlis. Juoīlej benzins.
Da i naasam mes pīroduši  daīt kluot svešam cylvākam i pīduovuot. Da i laikam piļsātys i svešuma gaiss pīsazeids gorā – nadasadūrt, napaīt sūli pretim, napavaicuot, naaizrunuot.
Da i kū es saceitu. Svešam cylvākam.

Piec lobys šaļts brauču iz sātu.
Vītom leits sytuos lūgā, vītom pavysam skaidrējēs. Laiks apsameja piec kotra kilometra.
Pavasara nasamaneigais zaļums, pīneju linejis car ceļa molom, dabasi apsalaiduši palāki i gryuti, vītom izasyt saule i apspeid slapņū pasauli – vyss až aizazīd, aizamirdz, aizalej ar naradzātu gaismu.
Autobuss beja jau gobolā. Mynuos pa šoseju iz kilometru pīcdesmit stuņdē.
Atlaižu gaza pedali, aiz leikuma navarēja redzēt ceļa.

Aplejs graņts ceļš, aizalīc par kolnu, obuos pusēs leli bārzi ar apsalaidušim lapainim zorim.
Lelu i šmuku kūku aleja, lopys apsakuorušys, bolti stumbri, pi stumbru zaļa zuole i pīnejis.
Pa ceļu aizguoja saleikušuo veceite ar maizis kuli i dzaltonū skustu.

Nazkas taids, kuo redzeisi tik reizi myužā, a pīmineisi vysu myužu.
Taida eisa laika šaļts, cikom mašynys lūgā nūzibsnej ceļš, bārzi i vacuo cylvāka dorba salīktais augums. Varbyut cytu pavasari jei itai vaira naīs. Varbyut naīs jau reit.

Tik itei vīna eisuo šaļts kai pīmineklis tovuos acīs.