Mazliet ar ironiju skatos ziņas par to, ka ziemas olimpieši varētu saņemt tur savus 350 tūkstošus Ls. Pieņemsim, ka tādas pamatīgas summas ir atbilstošas sniegumam, bet te prasās atsaukt atmiņā paralimpisko spēļu dalībnieku krietni vājāko atlīdzību un to, ka viņu veikums tajās pašās Pekinas paralimpiskajās spēlēs nebūt nebija tik slikts, ja ņem vērā, ka nopelnīja tur savu vienu zelta un divas sudraba medaļas, salīdzinot ar "normālo" cilvēku Olimpiādi, kur Latvijai tika viena no katras (zelta, sudraba, bronzas).
Bet ja tagad padomā loģiski, vai viņiem ir nepieciešama mazāka piepūle lai piedalītos sacensībās? Tāpat viņi par saviem, ziedotāju un citiem līdzekļiem cīnās lai līdz tām spēlēm nokļūtu un, piemēram, tai pašai Latvijas sabiedrībai parādītu, ka viņi nav nekādi atkritumi. Bet, acīmredzot, par tādiem viņus uzskata ar sportu saistītās amatpersonas Latvijā.
Lai gan pats neesmu nekāds sporta fanāts un savu mūžu nevienu no olimpiskajām vai paralimpiskajām spēlēm neesmu skatījies, bet tagad ieteiktu pamēģināt iejusties to pašu invalīdu vietā, kuri uz tām spēlēm dodas, un atbraucot atpakaļ, lai gan viņu sniegums, iespējams, pat ir liekams uz augstāka podesta pakāpiena nekā "normālo" spēlēs, tomēr, viņiem uzreiz jau sejā pasaka "jūs esat otršķirīgi". Klāt vēl nāk tas, ka viņiem, nu šaubos vai, izdevumi ir diezko mazāki, ņemot vērā, ka dažiem jānēsā visai dārgas protēzes, kurām jābūt pielāgotām krietni lielākai slodzei, plus vēl speciāli pielāgots sporta inventārs utt, nemaz nerunājot par to, ka ikdienas dzīve tīri fiziski nav tā vieglākā.
Pievieno komentāru