Domāju, ka nedaudz vajag mainīt skatu punktu. Mums visiem, kas no šī nacisma-komunisma jautājumu apspēlēšanas nevēlas sev kādu merkantilu labumu dabūt.
Precizēšu. Nav saskatāma jēga pretstatīt tos karavīru cīņas darbus, kuri bija vērsti pret nacismu un komunismu, šīm ideoloģijām, varām, impērijām.
Ja godinām vienus, ir pašsaprotami godināt otrus. Komunistu režīms iznīcināja tuvu pie 60 miljoniem iedzīvotāju, nacistu režīms mazāk. Un mazāk tikai tamdēļ, ka to cilvēces liela daļa nepieļāva.
Nedomājam, ka kareivji lielā daļā cīnījās par savu vadoni, impēriju. Protams, bija arī tādi, bet ne tik daudz, lai to ņemtu diži vērā šobrīd. Katrā tautā ir sva daļa psihiski degradētu cilvēku. Tā vienkārši ir.
Bet kareivji cīnījās par sevi, savu ģimeni, saviem tuviniekiem, savu zemes pleķīti, mājvietu un to, kas šo visu sargā, valsti, tādu kādu katrs to savām gara acīm redzēja. Atšķirīgu katram, bet kopskatā tik vienotu, siltu un saulainu, kā Jāņu dienas rīts. Un gan nacisti, gan komunisti bija tam pretinieki. Pretinieki darbīgai, rimtai, sakārtotai mierīgai ģimenes dzīvei.
Cenšoties pēc absurdas varas pār cilvēkiem šie abi, attiecībā pret cilvēku vairākumu- ļaunie, spēki, centās iegalvot, ka risinājums labklājībai ir cilvēku pārvēršana skudru pūznī, kur nav vairs pašsaprotamu emociju, prieka pat seksa. Bet ir bezierunu pakļāvība, kalpošana, bērnu ražošana un tamlīdzīgi.Un 16. martā mēs atzīmējam mūsu, tagad jau mūsu senču, vienotību cīņā pret komunistiem, bet 9. maijā atzīmējam pretnacistiskās koalīcijas Austrumu daļas uzvaru pār nacistiem. Tāpat, 8. maijā, Rietumu daļas uzvaru pār nacistiem. Jo vēsturiski sanācis tā, ka kapitulācija tika parakstīta tuvi pusnaktij, kad vienā pasaules daļā bija 8. maijs, bet otrā jau 9. maijs.Bez cīņas nevar būt uzvaras. Un gan tie, kuri cīnījās pret nacistiem, gan tie, kuri cīnījās pret komunistiem šodien ir lielā mērā uzvarējuši. Un tie, kuri krita ir šis cīņas varoņi, godināmi, atminami, izzināmi.Un jebkurš, kas vēršas pret šiem cīnītājiem, vienalga aiz kādiem ieganstiem, vai to, ka ši cīņa atnesa Latvijai okupācijas gadus, vai, ka šī cīņa bija vērsta pret uzvarētājiem un "pareizajiem" cīnītājiem ir melis.Šajā cīņā uzvarēja cilvēce, mēs visi, un katrs. Un tas, ka viss nenotika tieši tā un tad, kad mēs vēlētos, kad vēlējās tie, kuri konkrēti cīnījās, un karš tiem nesākās 16. martā un nebeidzās 9. maijā, tas nav no svara tajā, ka esam uzvarējuši, ka gan leģiona karavīri, gan sarkanarmiešu karavīri šo uzvaru mums tuvināja. Uzvaru, kas gala beigās mums ir atkal atgriezusi Latvijas Republiku, lai kāda arī tā pašlaik nebūtu.Un mūsu pienākums ir nevis gānīt vienus vai otrus, kas mums šo uzvaru pār nacistiem un komunistiem ir tuvinājuši, bet gan turpināt šis cīņas aizsākto darbu, padarot mūsu valsti mums visiem par mūsu tuvinieku, ģimenes un mūs pašu tiešām mājām.
Lai nevar būt tā, ka simti tūkstoši miera apstākļos cīnās par izdzīvošanu un maizes riecienu, kā tas pašlaik Latvijā notiek, bet tie, kuriem būtu mūsu vārdā jāpārvalda valsts nodarbojas ar demagoģiju un valsts līdzekļu pārdali privātajās kabatās, radot jaunus un jaunus miljonārus un multimiljonārus.
Par to mūsu senči tik tiešām necīnījās un tāpēc neatdeva savas dzīvības.
Bet šodien, 16. martā, esam kopā ar tiem, kuri cīnījās ar ieročiem rokā pret pagājušā gadsimta visasiņaināko varu, komunistiem. Tiem, kuri ar savām asinīm un dzīvībām pirka iespēju daudziem jo daudziem paglābties no komunistu nāvējošām represijām. Noturot Kurzemes cietoksni līdz pēdējai iespējai un ļaujot daudziem izceļot uz valstīm, kurās valdīja demokrātiska iekārta, tāda pat iekārta kā šodien ir mums.
Būsim lepni un godbijīgi pret saviem varonīgajiem senčiem, gan tiem, kuru vairs nav, gan tiem, kuri ir vēl mūsu vidū. Būsim lepni un godbijīgi šodien gan pie Brīvības pieminekļa, kapos, gan arī savās mājās un atmiņās.
Gods un slava varoņiem!
Vilnis Gricaičuks-Puriņš un Aneta Gricaičuka-Puriņa
Pievieno komentāru