Pagājušajā nedēļā pēc ilgāka pārtraukuma Latvijas plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa, ka darba grupa, kas strādā pie ebreju pirmskara īpašumu kompensācijām, apspriešanai ir sagatavojusi priekšlikumus un tie tuvākajā laikā varētu tikt skatīti valdībā.
Konkrētajā gadījumā prasītāji pretendē uz īpašumiem (vai kompensāciju par tiem), kas pirms kara piederējuši ebreju tautības cilvēkiem un kam 90.gados nepieteicās īpašnieki vai to mantinieki. Informācija publiskajā telpā liecina, ka minētos prasītājus ar pirmskara laika ebrejiem nesaista ne radnieciskas, ne juridiskās pārmantojamības saites (pirmskara biedrība vai sabiedrība), tāpēc ir grūti atrast pamatojumu, kāpēc šai kopienai, turklāt izņēmuma kārtā, kaut kas būtu jāpiešķir, tomēr jautājumu būtu vērts aktualizēt plašākā kontekstā.
Īpašumu atgūšanas jeb denacionalizācijas process 90.gados, lai arī pašos pamatos idejiski pareizs, notika ļoti sasteigti un haotiski, atsevišķos gadījumos apejot mantinieku patiesās intereses. Iespējams, viens no galvenajiem iemesliem bija pārāk īsais pieteikšanās termiņš – pēc 50 gadu okupācijas un beztiesiskuma, ieviest pāris gadu pieteikšanās laiku īpašnieku mantiniekiem, bija nesamērīgs noteikums, kā rezultātā šī un citas nepilnības radīja augsni savstarpējiem strīdiem mantinieku, valsts un pašvaldību starpā – daļa no tiem nav atrisināti vēl šodien.
Salīdzinoši nesen publiskajā telpā izskanējušas vairākas prasības attiecībā uz īpašumiem pirms kara. Nesenākais piemērs ir LELB prasība par īpašumtiesību atjaunošanu uz zemi zem Dzemdību nama Rīgā. Tiesa šo prasību pirmajā instancē noraidīja. Vēl pirms pāris gadiem, plaši izskanēja arī a/s „Rīgas būvbiedrība” mantinieku prasība par īpašumtiesībām uz plašām teritorijām Mežaparkā. Tā kā pastāv arī citi strīdīgi gadījumi un valstij būtu jācenšas tos risināt ievērojot vēsturisko taisnīgumu, iespējams, īpašs likums vai jau esošo grozīšana, varētu paredzēt, ka gadījumos, kad šobrīd pastāvošām reliģiskajām organizācijām un biedrībām iespējams pierādīt pārmantojamību ar savu pirmskara analogu, varētu paredzēt kompensāciju izmaksu vai līdzvērtīgu īpašumu piešķiršanu, ja vēsturiskais īpašums jau privatizēts vai kā citādi nonācis labticīga ieguvēja rokās.
Uz īpašumtiesību atjaunošanu varētu pretendēt arī atsevišķas privātpersonas (t.sk. pirmskara akciju sabiedrību mantinieki), kuras objektīvu iemeslu dēļ nav izmantojušas savas tiesības noteiktajā termiņā. Piemēram, tajos gadījumos, kad par īpašumu uzzināts jau pēc likumā noteiktā dažu gadu pieteikšanās termiņa (ņemot vērā jau pieminēto pusgadsimtu okupācijā un daudzu latviešu dzimtu traģiskos likteņus, šādi gadījumi nav nekas neparasts). Jāpiebilst, ka tā kā šādu neatrisinātu gadījumu uz kopējā fona nav daudz, tas neradītu jūtamu robu valsts budžetā, taču aiztaupītu taisnības meklēšanu Eiropas tiesu instancēs, kas uz šādiem termiņu ierobežojumiem varētu skatīties ar skepsi.
Arī 20 gadus pēc Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanas, vēl aizvien aktuāls ir jautājums par okupācijas seku novēršanu. Daudz tiek runāts arī par aizvadīto gadu laikā pieļauto kļūdu labošanu. Šajā sakarā īpašumu un to kompensāciju jautājums, lai arī lielākoties noslēdzies un vairs nav aktuāls lielā sabiedrības daļā, ir viena no lietām, kas agri vai vēlu būs taisnīgi jānoslēdz, lai mēs varētu skatīties uz priekšu un Latviju redzēt kā tiesisku un demokrātisku Eiropas valsti.
Pievieno komentāru