«Esam beidzot nonākuši tur, no kurienes jūs esat izkļuvuši. Visīstākā Padomju Savienība!» groza galvu mana Itālijas kolēģe Germana Leoni van Dohnanyi. Viņa savulaik daudzus gadus strādājusi Tālajos Austrumos, pēc tam sarakstījusi grāmatu par Somāliju, tāpēc viņai ir šoks sastapties pašai savā valstī — pie tam XXI gadsimtā — ar neslēptu, atklātu un nekaunīgu cenzūru. «Kā kaut kas tāds var notikt mūsdienās Eiropas Savienības dalībvalstī?! Tās ir demokrātijas beigas!»
Sašutums ir vērsts pret Itālijas premjeru Silvio Berluskoni, kurš mēnesi pirms vēlēšanām pamanījies aizliegt sarunu šovus, kuros tiek skarti sabiedriski un politiski jautājumi, visos trijos Itālijas valsts televīzijas RAI kanālos. Tā kā Berluskoni ģimenei pieder arī kontrolpakete mediju holdingā, kurš kontrolē lielāko daļu no pārējiem televīzijas kanāliem, Itālijas televīzijās reti var dzirdēt balsis, kas kritizē nespējīgo un aprobežoto valsts vadītāju, kurš ikkatru mēnesi pamanās iekļūt vārda burtiskā nozīmē idiotiskos starptautiskos skandālos — te viņš apvaino Somiju, te pats pasūta uzbrukumu sev, lai varētu izskatīties pēc varoņa, te neklātienē sacenšas ar Žirinovski muļķību gvelšanā medijiem… Taču Berluskoni kontrole pār faktiski visu ēteru ir nodrošinājusi viņam milzīgu atpazīstamību mazāk izglītotajā sabiedrības daļā, kas avīzes lasa maz — ja nu vienīgi Corriera dello Sport.
Reporters Sans Frontières jau izteica visdziļāko nosodījumu Berluskoni izdarībām: «Šāda darbība ir dubulti nepieļaujama. Pirmkārt, notiek vēlēšanu kampaņa, un pilsoņiem vajag politisku informāciju vairāk nekā jebkad. […] Otrkārt, tieši tādiem sabiedriskajiem medijiem kā RAI virsuzdevums ir piedāvāt šādu informāciju.»
«Lēmums, pieņemts 1. martā, šķiet politiski iespaidots, jo īpaši tāpēc, ka aptaujas rāda atbalstu Berluskoni valdībai krītam […]. Vairāk nekā tūkstotis atbalstītāju nākamajā dienā piketēja pie RAI štāba Romā, atsaucoties Itālijas žurnālistu arodbiedrības FNSI uzsaukumam. RSF pārstāvji arī atbalstīja mītiņu.»
Viens no pēdējiem skaļākajiem skandāliem saistībā ar Berluskoni bija draudi savulaik populārā seriāla «Astoņkājis» autoriem. Premjers draudēja — ja viņš uzzināšot, kas bija neuzpērkamā komisāra Katani tēla krusttēvi, viņš «pieprasīšot atbildību», jo filmas par itāļu organizēto noziedzību ārzemēs radot sliktu iespaidu par Itāliju. Acīmredzot Berluskoni izlēmis cīnīties nevis ar sicīliešu mafiju, Kalabrijas 'Ndranghetta un Neapoles Camorra, bet ar cilvēkiem, kas informē par problēmas pastāvēšanu valstī…
Skumjais Itālijas piemērs rāda: pat zemēs ar ilgstošāku demokrātijas pieredzi valsts lēnām var soli pa solim slīgt atpakaļ fašismam vai PSRS līdzīgā situācijā. Tāpēc mums Latvijā ar īpašu uzmanību jāvērtē notikumi ap Latvijas Radio un LTV apvienošanu: nav nekāds noslēpums, ka līdz ar apvienošanu ietekmi vēlas gūt vairāki grupējumi, kam nav pilnīgi nekāds pamats piedalīties šajā procesā, kura praktiskā lietderība bez tam ir tikusi apšaubīta ne reizi vien. Salīdzinot ar RSF apkopoto citu valstu pieredzi, var prognozēt, ka šajā pavasarī cīņa par kontroli Latvijas sabiedriskajos medijos saasināsies līdz jaunai pakāpei. Mums jābūt gataviem rīkoties, lai Latvijas politiķiem nenāktu prātā (par nodokļu maksātāju naudu) aizbraukt pie Berluskoni kādā no tik iecienītajiem «pieredzes apmaiņas braucieniem Rietumeiropā»!
RSF resursi:http://www.rsf.org/fr-pays111-Italie.html
Pievieno komentāru