Ir ļoti daudz kā šai Pasaulē, kas patiesībā ir pilnīgi kaut kas cits kā izskatās un kā tiek aprakstīts un tik pat daudz tiek noklusēts, vai pateikts tikai daļēji – vismaz Latvijā noteikti un dažreiz nejauši, bet bieži vien aprēķināti kāda labuma iegūšanai un visvairāk to ilustrē dažnedažādas reklāmas, sākot ar preču piedāvājumiem, ieskaitot brīnumzāles pēc kuru reklāmām var apgūt cilvēka anatomiju, brīnumainus, tiesa padārgus, matračus ar vidēju stingrību, kam guļot nav muguras sāpes un cilvēkiem, kas regulāri cieš no muguras sāpēm, cilvēkiem, kas guļ uz sāniem un cilvēkiem, kas guļ uz vēdera, kā galveno īpašību memory netulko lai nemulsinātu , bet kas nozīmē atmiņu (tātad tas draņķis atceras kas uz tā noticis, laikam lai ziņotu interesentiem) un beidzot ar politiskām reklāmām, kuras nepieciešams arvien uzlabot, jo sabiedrību apmuļķot kļūst arvien grūtāk.
Izskatās, ka domā par patērētāju, bet patiesībā kā to patērētāju piedabūt tērēties, bet tam nepieciešams arvien kaut kas jauns un brīnumainā kārtā tas, pirms neilga laika brīnumjaukais, tagad tiek pārspēts ar ko jaunu vēl brīnumjaukāku.
Pietiek atcerēties naivās politiskās reklāmas toreiz, sākumā un tagad turpinājumā, kad no portretiem pie laternu stabiem noteikti labuma nekāda un tāpēc tiek likti lietā daudz rafinētāki pasākumi un lai nesanāktu tukša muldēšana, var atgādināt jau reiz pieminēto velnišķīgi sarunāto ekstrēmistu aktivizēšanos, lai novērstu ļaužu uzmanību no problēmām vai kaut ko tamlīdzīgu. Piemēram, draudus Valstij ko labajiem politiķiem izdodas novērst, kaut patiesībā, veicot vienkāršus aprēķinus, sanāk, ka krīze nemaz nav bijusi, bet to izdomāja politiķi, kam pa varītēm kārojās pēc kontaktiem ar šīs Pasaules varenajiem(ekonomikā) un iespēja manipulēt ar milzīgām(Latvijas mērogos) naudām, pie viena baudot varas apziņu ko dod augstie amati, kas tiešā un netiešā veidā ļauj manipulēt ar katru šai Valstī - vismaz to katru personīgā budžeta līmenī noteikti, kaut pie ubaga tarbas nav nokļuvusi visa Valsts, kā mums mēģina iestāstīt, bet tie, kas pārvērtēja savas iespējas un tam nemaz nav krīze vajadzīga. Tādu neprāšu ir pietiekami daudz visā Pasaulē arī tajās valstīs, kur no krīzes ne smakas un to arī neizdomā, tā liedzot šo politiķiem iespēju plātīties, ka grūtības pārvarējuši, jo šo grūtību nav.
Pie mums gan labi ir sanācis, jo pat naudas pārzinis nu var nākt klajā ar apgalvojumu, ka problēmu gandrīz vairs nav, ka arī visādi citādi viss kārtībā, kā pazīstamajā dziesmā un kāds cits spēcīgs veiksminieks publicēt grāmatu – veiksmes stāstu, kas liek Valstij un tautai pateikties viņam un viņa pareizajai partijai, kaut vairumam tā īsti nemaz negribas to darīt, jo nu totālā parādu nasta spiež arī tos, kas neko nav aizņēmušies.
Tas, nebijušas bailes no drošības policijas, varētu rosināt tautu ķerties pie radikāliem pasākumiem, varbūt pat pie revolūcijas, jo kardināli mainoties Valsts pārvaldei, ko prezidents ieteicis lēnā garā paveikt, parādus varētu vai nu norakstīt, kā boļševiki to savulaik izdarīja, vai vismaz iesaldēt mūžīgā sasaluma joslā.
P.S. Šorīt kāds kungs LNT aizgūtnēm reklamēja savā vārdā nosaukto partiju, ka pat nevīžoja sakarīgi atbildēt jautājumiem, tā apliecinot, ka mārrutks ne nieka nav saldāks par rutku, resp. viņa partija tāda pat kā pārējās, kam atšķirīgs nosaukums – virsraksts, vēl piedevām, ka visi politiskie „spēki” ir krietni pasildījušies(šorīt prezidents teica) 18. februāra referenduma absurdā.
P.S.P.S. Juceklīgi, bet atbilstoši, jo par politiku Latvijā.
Pievieno komentāru