Visas runas par Valsts pārvaldes formu, nodokļu iekasēšanu, izlietojumu, utt, ir pilnīgi bezjēdzīgas, kamēr, pēc hierarhijas visaugstākajos normatīvajos aktos nebūs definēts, kam (kādam nolūkam) domāta šī valsts.
Vai tā ir domāta latviešu tautai, jeb visiem, kas šeit ir ieradušies, un vēlāk vēlēsies šeit atbraukt, un nokampt gabalu no labklājības pīrāga, kad Latvija būs izcelta saulītē? Citiem vārdiem? Vai mūsu ģimenes sagatavotās vakariņas ēdīsim paši, jeb mums būs jāsamierinās ar faktu, ka jebkuŗš bezpajumtnieks var nākt iekšā mūsu dzīvoklī, un kampt no mūsu bļodām mūsu sarūpēto.
Mēs, ja vēlamies, varam kādu uz vakariņām uzaicināt, jautri vai lietišķi kopā ar viņiem pavadīt laiku, Taču pēc tam viņiem jādodas prom. Un nākošās vakariņas bauda savās mājās.
Kāpēc šis princips nav ierakstīts Valsts pamatdokumentā? Kāpēc mums ir jādalās ar tiem, kas uz Latviju ir atbraukuši nevis lai ar mums draudzētos, bet lai konkurētu….
Dāvināt pilsonību pēc pāris Latvijā nodzīvotiem gadiem pretim, kā vienīgo prasību izvirzot solījumu būt lojālam. Tikai solījumu? Un ko tad, ja solījums netiek pildīts?
Uz mirkli iedomāsimies, ka esam apņēmušies savā ģimenē uzņemt ikvienu, kas apņemās mūs nesist. pat tos, kas agrāk to ir darījuši, bet tagad - formāli apņemas to vairs nedarīt. Jā, un ne tikai uzņemt ģimenē, bet arī atdot sava mājokļa īpašumtiesību daļu, utt. Vai šādu rīcību mēs uzskatītu par normālu? Bet kāpēc uzskatām, ja to pašu darām ar savu tautu, kas ir ģimenes paplašināta forma?
Par daudz pieminēto valodu: Valodas apguve ir paša svešinieka interesēs. To zinot viņš spēj labāk konkurēt ar mums. Un mēs vēl maksājam, lai šis svešinieks labāk spētu ar mums konkurēt… Ačgārnība uz katra soļa… Pēc tam, kad būtu noteikts, kam ir domāta Latvija, var diskutēt par otršķirīgo – kā panākt, lai tie kam ir domāta Valsts, tajā varētu pēc iespējas labāk justies un pilnveidoties…
Pievieno komentāru