Ir vairāki iemesli, kas man liek atbalstīt Ceturtās atmodas tautas armiju (4ATA) un tās redzamāko aktīvistu Neo, pat neko sīkāku nezinot par 4ATA pārstāvjiem un viņu mērķiem. Pirmkārt, VID datu noplūdes gadījums spilgti norāda uz to, cik zemā līmenī Latvijas valsts pārvaldē ir datu aizsardzības sistēmas. Otrkārt, tas atmasko dažu labu blēdi, kas iepriekš zvērējis, ka viss iespējamais jau "apgriezts" un ka ietaupīšanas iespējas izsmeltas. Treškārt, pakāpeniski publiskotie dati par amatpersonu atalgojumu veicina vispārēju atklātību.
Manuprāt, ir tikai loģiski, ka dati par darbinieku atalgojumu uzņēmumos, kuru īpašnieks ir valsts vai pašvaldība, ir publiski pieejami, jo vismaz teorētiski šie uzņēmumi pastarpināti pieder Latvijas iedzīvotājiem - nodokļu maksātājiem. Taču ir iespējams skatīties arī tālāk un apsvērt iespēju publiskot arī visas privātā sektorā strādājošo algas, respektīvi, izbeigt paranoisko ienākumu slēpšanu.
Mana personiskā pieredze ar "atalgojuma lietām" liek uzskatīt šo slepenību par vienkārši muļķīgu. Piemēram, katrā darba intervijā svarīgākais darba devēja jautājums ir "Kādu algu Jūs vēlētos saņemt?" Atbildi intervētājs vienmēr pieņem ar nenosakāmu sejas izteiksmi, bet darba ņēmējs tā arī pēcāk neuzzina, vai nav pieņemts darbā tāpēc, ka paprasījis pārāk lielu "ciparu", vai zaudējis citam pretendentam tāpēc, ka nav licies gana atbilstošs attiecīgajam darbam. Un, ja darbinieks ir pieņemts darbā, tad viņam nav īstas pārliecības, ka nav pārdevis sevi zem "tirgus cenas", tas ir, paprasījis pārāk maz.
"Tirgus cena" ir tas, kas pēc tirgus ekonomikas pamatlikumiem ikvienam darbiniekam būtu jāsaņem. Ir arī starptautiski likumi, kas paģēr "katram vienam" "taisnīgu" atalgojumu. Taču realitātē darbinieki, kas divās dažādās vai pat vienā darba vietā apmēram līdzīgā kvalitātē veic apmēram vienādus darba pienākumus, bieži vien saņem ļoti atšķirīgu samaksu. Slepenība un darba līgumos ierakstītie aizliegumi izpaust savu darba algu izkropļo tirgu, godīgu konkurenci un ir izdevīgi tiem, kas vienu vai otru iemeslu dēļ saņem neadekvāti lielas algas, kā arī darba devējiem, kas var atļauties vismaz daļai darbinieku maksāt mazāk, nekā tie būtu pelnījuši.
Protams, nav noslēpums, ka arī privātajā sektorā slepenība faktiski ir tikai daļēja. Uzņēmumos, kur darbiniekiem oficiāli aizliegts par savu darba samaksu runāt atklāti, gan ir pietiekami daudz darbinieku, kam ir oficiāla pieeja algu sarakstam, gan pastāv arī dažādi aplinkus ceļi, kā "iemest aci" šajā sarakstā. Un tas, ko zina kaut vai pieci, vairs nav nekāds īsts noslēpums. Mans kolēģis reiz, piemēram, bija (it kā) nejauši atklājis cita kolēģa algas apmēru un sašutumā par tā, viņaprāt, neadekvāto lielumu, izstāstījis to vēl arī pāris citiem kolēģiem. "Lai zina". Vēl kādreiz gadās noklausīties kādu telefonsarunu, kurā pārrunā jaunā darbinieka algu. Piemēru ir daudz. Daudzi, jo sevišķi tie, kas saņem zemākas algas, vienkārši uzspļauj darba līguma punktam, kas aizliedz runāt par TO. "Man "uz rokas" maksā 180 Ls, cik tev?" tādas sarunas studentu starpā bija dzirdamas, kad es mācījos augstskolā.
Kad es eju uz pārtikas veikalu iepirkties, tad pārdevējs taču netur cenas aizklātas, pasakot tās tikai pie kases un liekot apzvērēt, ka nepastāstīšu kaimiņam, cik šajā veikalā maksā makaroni un banāni. Tad kāpēc ir jāuztur kroplīga neziņa par darba ņēmēju "cenām"? Un tad, kad kādam ir izdevies "uzost" un ruporā izpaust patiesību, lielie algu pavēlnieki sarkst, stostās un neko vairāk par "nožēlojami" nespēj izdvest.
Es atbalstu Neo galvenokārt tāpēc, ka viņš ir beidzot atklājis to, kas mums visiem jau sen bija jāzina. Ir laiks izbeigt muļķīgo slēpšanos un padarīt gan valsts, gan privātā sektora darbinieku algu sarakstus publiski pieejamus, kā tas, saskaņā ar Ivetas Kažokas teikto, jau esot izdarīts Norvēģijā.
Pievieno komentāru