Kas es esmu? 16

Radās doma godīgi uzrakstīt par savām sajūtām – varbūt tas kādam palīdzēs saprast, no kurienes Latvijā nāk pārliecība, ka ir izdevīgi „domāt vienu, runāt otru, bet darīt trešo”, veidojot gaisotni, kurā cits citu cenšamies apspēlēt un pārspēt viltībā.

Uzskatu sevi par tipisku vidusslāņa cilvēku, bet nedomāju, ka „vidusslānis” nozīmē „viduvējību” vai „pelēcību”. Cienu sevi un jūtu simpātijas pret vienkāršiem cilvēkiem, kuri dzīvē līdzinās man – līdzīgi strādā, iepērkas, atpūšas, līdzīgi izturas pret apkārtējiem. Šajā ziņā jūtu savu atšķirību un nelielu distanci no turīgiem cilvēkiem, kurus uztveru kā zināmā mērā „priekšnieciskus” un „nerimtīgus”. Jūtu savu atšķirību arī no maznodrošinātajiem, kuriem, manuprāt, ir mazāks gribasspēks un nav intereses uzdod sev jautājumus par dzīves mērķiem. Ikdienā man nākas sastapties gan ar turīgajiem, gan ar maznodrošinātajiem, tāpēc varu salīdzināt un secināt, ka atrodos kaut kur „pa vidu”. Dzīvē man svarīga ir stabilitāte un drošības sajūta – lai justos stabilāk un drošāk, esmu gatavs gan papūlēties, gan dažkārt arī saprātīgi riskēt. Tāpēc nešaubīgi atbalstīju tirgus ekonomiku un tās aizstāvēšanai pat piedalījos barikāžu notikumos. Treknajos gados nekustamos īpašumus netirgoju un kredītus neņēmu.

Līdzīgi daudziem, mana vēlme papūlēties savas drošības labā izpaužas tā, ka esmu aktīvs vēlētājs, kurš balsojis visās vēlēšanās, piedalījies visās parakstu vākšanās un tautas nobalsošanās. Kāpēc to darīju? Cerēju, ka tā varēšu ietekmēt lietas pareizā virzienā un varēšu labāk justies Latvijā. Vai izdevās? Nē, esmu ļoti neapmierināts ar to, kā dzīvoju pašlaik un ar to, kāda dzīve acīmredzami sagaida mani pensijas vecumā. Neredzu nekādu drošības un stabilitātes perspektīvu arī savas ģimenes nākošajām paaudzēm.

Un pie šādām savām sajūtām es dzirdu politiķu apgalvojumus, ka ekonomiskā krīze jau ir pārvarēta, ka nekāda politiskā krīze vispār nav bijusi, pirms to sestdienas vakarā radījusi prezidenta Valda Zatlera vēlme kļūt par apjūsmotu nacionālo varoni. Mani ļoti sarūgtina arī politiķi, kuri apgalvo, ka nekas jau Saeimas ārkārtas vēlēšanās nemainīsies – atkal būs populistiska mānīšanās, atkal visi solīs visiem visu, atkal „labie cilvēki” dalīs banānus un zemenes putukrējumā, atkal visiem būs jābalso par „mazāko ļaunumu”, jo nekādu reālu labumu neviens pat nedomās piedāvāt.

Negribu! Pietiek! Ciniskām viltībām ir robeža! Politika pati par sevi nav netīra, jo politika ir attiecības starp atšķirīgām sabiedrības daļām. Politiku netīru padara tie, kuri tuvredzīgi blēdās, uzskatot politiku par azartspēli un par apliecinājumu savai „veiklībai”. Šie blēži cenšas izlikties par tiem, kas viņi patiesībā nav. Pašlaik labi redzu politiķus, kuri apgalvo, ka nekādas krīzes Latvijā neesot - šie ļaudis jau drīz atkal izliksies par man tuviem, saprotošiem un gādīgiem draugiem. Viņi centīsies uzminēt – ko vēlos dzirdēt un pasūtīs tieši tādas reklāmas, kādas man patiks. Viņi nav „sliktie” – viņi vienkārši pārstāv kādu citu, man svešu sabiedrības daļu, kurai krīze nedraud. Viņi ir tik atšķirīgi, it kā būtu no citas planētas, tāpēc man nav ne mazākās jēgas balsot par „labām būtnēm cilvēcīgos skafandros”, kurām ir pilnīgi citāda dzīve un citādas vajadzības. Viņi centīsies iegūt manu balsi, neko nedodot pretī. Viņi paši to saprot un apzinās, ka arī es jau sāku izprast mūsu savstarpējās nēlāgās attiecības.

Prezidents Zatlers ir sagādājis mums papildus iespēju patrenēties Latvijas partiju sakārtošanā un Saeimas ievēlēšanā. Žēl, ka vieniem tas būs treniņš politikas izpratnē, citiem – politikas imitācijā. Tomēr ir laiks apjēgt, ka ārkārtas vēlēšanas ir labākas par „krāsainām revolūcijām”. Man ļoti nepatiks „iet ar dakšām”, bet nāksies to darīt, ja tuvredzīgā un pašapmierinātā politiskā blēdīšanās nebeigsies. Citas Latvijas dzīvošanai man nav...

2011. gada 29. maijs.