Ik dienas jau vairāk kā gada garumā mēs dzirdam vārdu – krīze jeb latviskoti dižķibele. Visspilgtāk par pašreizējās situācijas sekām mums vēstī mediji, kas arī aktīvi piedalās līdzekļu vākšanā, lai palīdzētu nelaimē un trūkumā nonākušajiem. Kas īsti ir krīze, un kurus sabiedrības slāņus tā skar visvairāk?
Vārdnīcās vārds „krīze” skaidrots kā bīstams, sarežģīts, smags stāvoklis, arī asa kādu vērtību nepietiekamība. Jāsaka, skaidrojums ir pārāk plašs un viegli attiecināms uz jebkuru sarežģītu dzīves situāciju. Maldīgi uzskatīt, ka krīzes situāciju rada valdība vai bankas, to rada pats cilvēks ar savām domam un rīcību, protams, ārējie faktori situāciju var uzlabot vai pretēji saasināt.
Visvieglāk ietekmējamais sabiedrības slānis ir bērni un jaunieši, kas ir atkarīgi no pieaugušo garīgās un materiālās palīdzības. Ik dienas darbu zaudē vairāki desmiti cilvēku, kuri ir bijuši vienīgie apgādnieki ģimenē, tādējādi beidzoties bezdarbnieka pabalstam, ģimene paliek bez iztikas līdzekļiem. Vienīgais finansiālais atbalsts ir maznodrošinātās ģimenes pabalsts, bet ne visas ģimenes to var saņemt.
Vecākiem nepietiek līdzekļu, lai apmaksātu bērniem skolā pusdienas, iegādātos nepieciešamos mācību līdzekļus un apģērbu. Nereti šādā situācijā nonākušie bērni tiek vienaudžu garīgi un fiziski ietekmēti. Bērni nonāk depresijā un noslēdzas sevī, bieži pedagogi tam nepievērš pietiekamu uzmanību, bērns ar laiku neapmeklē skolu, sāk klaiņot un ubagot.
Neilgu laiku atpakaļ redzēju šokējošu ainu. Dodoties virzienā uz centrālo staciju, pie gājēju pārejas uz rozā, slapjajā sniegā noliktas, somas sēdēja kāda deviņus līdz desmit gadus veca meitenīte ar kapuci galvā, izstieptajās rokās viņa turēja mazu auduma maciņu ar pāris desmitiem santīmu tajā. Izjūtas dalītas, kāds no steidzīgi skrejošā pūļa iemeta bērna rokās dažus santīmus, citi vienaldzīgi noskatījās, cenšoties radīt iespaidu, ka neievēro mazo naudas lūdzēju.
Kādiem jābūt apstākļiem, lai sākumskolas audzēkne pēc skolas dotos ubagot? Iespējams, tukšais vēders, bet vairāk sliecos domāt vecāki, kas cenšas nopelnīt naudu kārtējai alkohola devai, izmantojot bērna bezspēcību. Pārsteidz arī policijas attieksme, jo meitenīte ubagojot pavadīja ilgu laiku, sēžot tuvu brauktuves malai. Manuprāt, vislabākais veids kā palīdzēt šādiem nelaimē nonākušajiem bērniem – aiziet uz tuvāko veikalu un nopirkt maizi un iedot to bērnam, protams, ziņot sociālajiem dienestiem.
Līdzekļu samazinājuma izglītībai rezultātā vairums skolu vairs nav pieejami psihologa pakalpojumi. Bērniem nav iespējas runāt par savam problēmām, atrisinot tās jau sākotnē. Diennakts krīzes telefoni bērnos nevieš uzticību, to vairumā nepamatoti izmanto jaunieši un bērni, lai uzjautrinātos. Pašlaik plaši tiek diskutēts par materiālās palīdzības sniegšanu maznodrošinātajām ģimenēm, bieži aizmirstot piedāvāt psihologa pakalpojumus.
Bērni un jaunieši ir mūsu nākotne, nebūsim neiecietīgi, redzot kādu nonākušu nelaimē, palīdzēsim, kaut vai pastāstot, kur var vērsties pēc palīdzības. Tikai kopā un atbalstot vienam otru ir iespējams veidot labāku rītdienu.
Pievieno komentāru