Latviskās domāšanas īpatnības uz valsts iziršanas fona 30

mans gods ir viņas gods,

Kas postīdams, viņu šausta,

uz pekli lai rauj to jods

/Rūdolfs Blaumanis/

Draugos LV palasīju diskusijas starp latviešiem un krieviem par referenduma tēmu. Drīzāk gan tās atgādina emocionālu ģimenes strīdu, kurā katrs mēģina pierādīt savu taisnību, cits citā neieklausoties, bet meklējot aizvien jaunus “argumentus”, ar ko apvainot otru pusi, pierādīt tās nepiedodamo vainu par visu, kas noticis no paša pasaules iesākuma.

Aplūkosim pašu cēlāko un, manuprāt, arī ietilpīgāko argumentu, kādu man izdevās atrast:

“Daudz no viņiem arī netiek prasīts - iemācīties latviešu valodu un cienīt valsti, kurā viņi dzīvo, cienīt pamatiedzīvotājus, mīlēt tos kā pašiem sevi.”

Ak, kas par valstisku patosu, vai ne? Tātad latvieši krieviem pieprasa cienīt valsti un tās pamatiedzīvotājus, acīmredzot, latviešus. Vispirms jau pati nostādne, kurā viena puse kaut ko pieprasa no otras. Ja jau cieņa ir jāpieprasa, tad kaut kas galīgi nav kārtībā. Mazliet atgādina divu plenču sarunu pie pudeles: “Vai tu mani cieni?” Bet ja pieprasa arī mīlestību ... Nu ģimenē gadās arī tādi maksimāli pieprasījumi – visu vai neko.

Bet vai latvieši paši sevi ciena un mīl? Vai sevi mīloša tauta pieņemtu alkatīgo Rietumu spekulantu un transnacionālo korporāciju uzspiesto konkurences paradigmu, sociālā darvinisma doktrīnu, kurā visi karo ar visiem, stiprākais, nekaunīgākais un viltīgākais samin vājāko, lēnprātīgāko un naivāko? Bet tā taču Latvijas realitāte jau 20 gadus, kuru māca jau no bērnudārza sola: konkurētspējīgi jaunieši, kuri lemti mūžīgai cīņai globālajā darbaspēka tirgū, konkurētspējīgi uzņēmumi, skolas, pat māksla un kultūra uzlikta uz paneļa. Tieši tādā veidā Latvija tika iznīcināta.

Cik gudri un godīgi ir no citiem pieprasīt to, ko paši nedara? Latvietis latvietim gardākais ēdiens, bet krieviem nez kāpēc par to latvieši jāciena un pat jāmīl?

Cienīt valsti, bet vai latvieši paši savu valsti cienījuši? Vai Latvijas valsts vēl de facto pastāv?

Izrādās, nē. Latvieši, kuriem 20 gadus piederēja Latvijas demokrātijas kontrolpakete, paši nobalsoja par atteikšanos no valsts suverenitātes. Turklāt aiz pavisam materiāla aprēķina, noticot Briseles uzpirktu propagandistu solījumiem par Eiropas naudu, kas pēc iestāšanās ES plūdīšot pār Latvijas zemi. Nu šie virtuālās naudas plūdi transformējušies nesamaksājamos parādos, par kuriem tiešām tiek pieprasīta Latvijas zeme un viss, kas uz tās uzcelts.

Tātad paši latvieši savas pirmdzimtības tiesības vieglprātīgi iemainījuši pret solīto lēcu virumu, noticot “zelta teļa” vilinājumam, bet tagad no krieviem prasa cienīt valsti, kuru paši pārdevuši par materiālas labklājības solījumiem (tikai nesaistošiem propagandas solījumiem!), tautas godu iemainījuši pret sasolīto zeltu. Turklāt jau sen katram skaidrs, ka nekādas Eiropas labklājības nav un nebūs. Eiropa paņēmusi visu, Latvija iemānīta parādu jūgā, un tagad katra aktivitāte atkarīga no svešinieku regulētām naudas plūsmām un parādu piedzinēju diktāta.

Tā noticis ar visiem un vienmēr, kad vien kāds kritis par upuri zelta teļa vilinājumiem. Vienalga, vai tas zelta teļš parādījies kā “Banka Baltija” vai Eiropas lielbiznesa projekts. ES tagad ir tāda pati parādu piramīda, kāda pirms diviem gadiem bija mūsu Parex, tikai daudz lielāka un vēl alkatīgāka. Bet latvieši vēl arvien no krieviem pieprasa cieņu pret valsti, ko paši idiotiskā kārtā paspēlējuši finanšu piramīdas spekulantiem?

Un kā tad ar latviešu valodu pašiem latviešiem klājas?

Latviešu valoda arī latviešu skolās nav prestiža, jo bērni tiek gatavoti cīņai globālajā darbaspēka tirgū, kur latviešu valoda nu nekādi nevar noderēt. Tāpēc lielākā latviešu vidusskolas beidzēju daļa latviešu valodā ir funkcionāli analfabēti, desmiti tūkstoši vispār neiet skolā. Latvijas mēdiji pieder ārvalstu korporācijām, raida amerikanizētu kultūrkoloniālisma drazu un melus. Lielākā skolnieku daļa to labi saprot, šo drazu ir līdz nelabumam piesūkusies un sevi gatavo aizbraukšanai no Latvijas. Latvijā viņiem nav ne darba, ne iztikšanas, nedz kādu nākotnes izredžu. Un tie ir mūsu bērni, kuriem būtu jānes tālāk latviešu valoda un kultūra.

Var kaut katrā Satversmes pantā pa desmit reizēm ierakstīt latviešu valodu, bet tas mūsu valodu neglābs, ja valodas lietotājiem un nesējiem Latvija jāatstāj, ja Latvija un latvieši izmirst. Par ko tad cīnīsies dāmas un kungi, kas tik dūšīgi sasparojušies uz 18. februāra referendumu? Vai jums nešķiet, ka atkal tiekat izmantoti politiskās manipulācijās, kurām ir pavisam citi mērķi?

Fakts ir tāds, ka mēdiju manipulētie latvieši ne pirkstiņa nav gatavi pakustināt savas valsts un savu bērnu nākotnes labā, bet tagad ir emocionāli pieķērušies provokatoru sagatavotajam referendumam, pavisam muļķīgi iedomājoties, ka no šā referenduma atkarīga visas Latvijas nākotne. Tās Latvijas nākotne, kuru paši tik nožēlojamā kārtā jau sen paspēlējuši globālajā kazino. Un tagad savu vainas kompleksu cenšas projicēt uz krievvalodīgajiem, vainot citus, pieprasīt cieņu un pat mīlestību.

Tikai nenobrieduši bērni vai bezatbildīgi un tikpat garīgi nenobrieduši pieaugušie vainu par pašu radīto strupceļu meklē citos. Latvijas suverenitātes izdalīšana un tautas goda iztirgošana taču notika tik latviski, vēl un vēl atbalstot tos pašus latviskos politiskā teātra aktierus, kas šo apkaunojošo tautas pašnāvību noformēja juridiski.

Stipri cilvēki spēj atzīt un labot savas kļūdas, pārvarēt savas maldīgās ilūzijas. Realitātes atzīšana, lai cik tā nepatīkama, ir pirmais reālais solis pretī citai, labākai domāšanas un rīcības paradigmai. Arī no lielākā un šķietami bezcerīgākā strupceļa iespējama izeja, taču tā noteikti nav caur emocionāli satracinātu cilvēku referendumu, kurš var tikai šķelt, ārdīt un naidot, bet ne vienot pozitīvu mērķu sasniegšanai.

Pirms atzīta realitāte, nekādas auglīgas diskusijas par nākotni vienkārši nav iespējamas, jo emocionāli satracināta publika nekādus argumentus nav spējīga sadzirdēt.

Lūdzu, apstājieties un nomierinieties! Ievelciet dziļāk elpu, atveriet savu prātu reālajai pasaulei!