Skaidrs, ka prezidents ir ierosinājis saeimas atlaišanu un pilnīgi skaidrs, ka to diez vai atsauks, neraugoties, ka pats atzinis, ka lēmumu ierosināt Saeimas atlaišanu pieņēmis tikai sestdien pēc tikšanās ar Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu, premjeru Valdi Dombrovski un ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru, tātad samērā spontāni pēc vienpusīgas konsultēšanās, kas ļauj saskatīt viedoklī krietnu subjektīvismu.
Taču tieši tāpat ir skaidrs, ka patlaban valsts politiskajā konstrukcijā iestājies haoss, par ko vienīgais mierinājums, ka haoss Tam Kungam noderēja par materiālu skaistās harmoniskās Pasaules sameistarošanai, tātad pastāv cerības, ka Latvija beidzot varētu kļūt par sakārtotu valsti, kuras sabiedrība ir gandarīta par iespēju tādā valstī dzīvot, kaut bažas izraisa apstāklis, ka mūsu politiķus salīdzināt ar Radītāju un tā prasmi nav visai korekti.
Tomēr nav skaidrs, ko domā prezidents, laiku pa laikam „ķēķa” līmenī pieminēdams kaut kādus mistiskus oligarhus, no kuriem nāktos atbrīvoties, un kā tas būtu iespējams atlaižot likumīgi ievēlētu saeimu, kaut tā dažkārt nedara kā viņam un, kā tagad izrādās viņa domubiedriem tīk (Par tiem oligarhiem vajadzētu kādam gudriniekam, nākt klajā ar skaidrojumu kas tie tādi, jo citādi šis vārds tiek dažādās pakāpēs zelēts un, atkarībā no simpātijām , vai antipātijām piedēvēts katram turīgam cilvēkam, kam sanācis iesaistīties politikā, tātad kandidāts Bērziņš, nedod Dievs, ievēlēšanas gadījumā par tādu kļūtu ).
Labi, var pieņemt definīciju, ka oligarhi ir sliktie no kā jāatbrīvojas, jo oligarhija ir valsts pārvaldes forma, kurā valsts vara pieder nelielai, parasti ekonomiski spēcīgākajai, cilvēku grupai un oligarhs ir subjekts, kas sastāv šajā grupā, kas sestdien pēcpusdienā licis secināt, ka ja reiz saeimā čum un mudž no tādiem, tā jāatlaiž.
Tiktāl ar skaidrību būtu viss kārtībā, nebijis kāda, lai arī par oligarhu dēvēta, kaut likumīgi ievēlēta deputāta secinājums, kas dīvainā kārtā izklausās loģisks, un tāds arī paliek vairākas reizes pārlasot. Proti, par savtīguma klātbūtni svarīgajā lēmumā, kas vakardienas dialogā LNT ar potenciālo oligarhu Bērziņu, tika pārāk uzkrītoši kupēts, atkārtoti piesaucot tautu, un apgalvojot par tās milzīgo atbalstu, acīm redzot par tautu uzskatot tos pie pils sapulcējušos gavilētājus, ar kuru jā vārdu referendumā, ja pārējie Latvijas iedzīvotāji apātijas dēļ nemaz neaizietu, pilnīgi pietiktu lai slikto saeimu padzītu, bet, kamēr referendums nav noticis, būtu ieteicams to hop tomēr neteikt.
To neteikt būtu ieteicams kaut vai ētisku apsvērumu dēļ kaut arī, likuma dīvainības dēļ, pastāv iespēja atkārtotas ievēlēšanas gadījumā, it kā pārvēlēts prezidents pārtaptu pilnīgi par citu cilvēku, izsprukt no amata zaudēšanas, ko kāds noteikti ir pateicis un uz ko viņš laikam paļaujas, tāpēc tik dedzīgi piesauc tautu, cerībā, ka saeima šoreiz nespēs tās gribēšanu(?) ignorēt.
P.S. Šķiet, ka ētiski un loģiski būtu Zatlera kungam tagad atsaukt savu kandidēšanu, jo neba nu bez viņa ziņas desmitā saeima ir darbojusies, pat, ja viņš prezidentam nepiedienīgi ir simpatizējis tikai kādai tās daļai.
Pievieno komentāru