Stradiņa slimnīcas jubileja pēc jaunā stila būtu jāsvin 23. februārī, bet arī 10. februārim pēc vecā stila droši vien nav ne vainas.
Mani vienmēr aizkustinājusi dzejnieka Imanta Ziedoņa savulaik izteiktā atziņa, ka Stradiņa slimnīca latviešiem ir tāds pats svētums kā Krišjāņa Barona Dainu skapis vai Nacionālā Opera.
Stradiņa Slimnīcas jēdzienā ietverts vesels gadsimts Latvijas medicīnas vēsturē. 1910. gadā tā gan vēl bija vācu slimnīca. 1919. gada decembrī līdzekļu trūkuma dēļ slimnīcu slēdza. 1928. gadā vecajam korpusam piebūvēja divas auditorijas un 16. aprīlī slimnīcu atklāja vēlreiz – nu jau kā Rīgas pilsētas 2. slimnīcu – Latvijas Universitātes klīniku. Kopš tā laika te skolojušās neskaitāmas Latvijas ārstu paaudzes, ārstēti simtiem tūkstoši pacientu, izauguši simtiem izcilu ārstu, mācībspēku un profesoru, izglābtas neskaitāmas cilvēku dzīvības.
Vienmēr ar saviļņojumu veru slimnīcas durvis. Tā ir mana jaunība un studenta gadi. Tie ir mani skolotāji – profesori Ilmārs Lazovskis un Nikolajs Skuja, docents Uldis Brūveris, nodaļas vadītāja Jefrosīnija Artjomenko, internisti Gaida Lībiete un Mihails Kacs, rentgenologs Baldurs Apinis, galvenie ārsti Kārlis Lamberts un Henriks Runds. Tie ir 28 gadi no manas dzīves – no jauna klīniskā ordinatora līdz slimnīcas direktoram. Te ir mani draugi un kolēģi, mana 8. nefroloģijas nodaļa. Tā ir gandrīz visa mana dzīve.
Gribētos jau Tev, mīļā slimnīca, klātienē paspiest roku un pieglaust vaigu, bet ir kādi vīri, kas vēl arvien grib mūs šķirt. Bet es atnākšu, atnākšu klusā 23.februāra rītā, kad saule celsies pār katoļu katedrāles torņiem.
Šodien es saku paldies, mana Stradiņa slimnīca, par visu ko esi man devusi. Vienmēr es būšu Tavs.
Ar šo vēstījumu es sūtu Tev viskvēlākos pateicības vārdus, sveicu manus draugus, kolēģus un māsiņas, ikvienu lielās saimes locekli. Es noliecu galvu visu Jūsu priekšā. Es lūdzu Visuvareno Dievu – lai otrajā gadu simtā Stradiņa slimnīcai gaiša nākotne!
Māris Pļaviņš, Paula Stradiņa slimnīcas vadītājs no 1999. līdz 2006. gadam
Pievieno komentāru