Tagad izrādās, ka bezdarbnieks, kam nebija 17 latu, ir dzīvs, atrodas Rīgā un viņu no kaut kā ārstē. Tomēr interesanti kur atrodas un no kā ārstē. Jo, ja toksikologu uzraudzībā, tas ir viens, bet ja, piemēram, neiroķirurgu un neirologu, tas ir pavisam kas cits. Īpaši tāpēc, ka tas budžetam izmaksās daudz vairāk par tiem 17 latiem, pat ņemot vērā to, cik skopi valsts apmaksā pakalpojumus.
Tāpēc jautājums par Satversmes 111. pantu:
111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.
Tā kā mums to minimumu neviens veselības aprūpētājs tā arī nav papūlējies definēt, tad šis minimums tiek traktēts kā nu kuram ienāk prātā: ierēdņi stāsta, kādi viņi labi, ka neatliekamo palīdzību nodrošina, bet cilvēki tikmēr stāv rindās pie speciālistiem, uz izmeklējumiem, uz plānveida ārstēšanu (ja rindu nav, nav arī ārstēšanas). Jā, daļa slimību pāriet pašas, citas, piemēram, hronisks gastrīts, ieguvējam parasti netraucē.
BET LIELĀKĀ DAĻA SLIMĪBU, JA TĀS NEĀRSTĒ PROGRESĒ. Tāpēc tas labo ierēdņu neatliekami nodrošinātais minimums nereti sanāk dārgāks par maksimumu (plānveida ārstēšanu), turklāt tie rezultāti ne vienmēr ir tikpat labi.
Un vēl, protams, ir dusmas par to, ka visādus....ārstē, bet cilvēkiem, kam viņu veselība rūp, ir jāgaida. Un, protams, arī par to, ka cilvēks maksā nodokļus, taču viņam ir jāgaida, vai arī jāmaksā par ārstēšanu pašam.
Un Circenes ierosinājums neko nemainīs. Jo nekādu veselības aprūpes sistēmas mēģinājumu aprēķināt, cik tieši naudas vajag, nav manīts. Un, kamēr viss notiks pēc principiem "ņem, ko dod, un nevaukšķi!", naudas nepietiks. Tāpat, kā nepietiks, kamēr veselības aprūpes sistēma neatzīs, ka slimnieks nav šampanietis, tāpēc no ilgas uzglabāšanas labāks nekļūs. Tikai dārgāks.....
Pievieno komentāru