Tātad, ministra vārdiem runājot, man nepaveicās. Nu paldies par to pašu: tas ir, ka nepiesauca iedzimto grēku. Taču, kāda īsti ir tā neveiksme?
Mana slimība ir saistīta ar būtiski paaugstinātu jaunveidojumu, tai skaitā arī noteikta veida ļaundabīgo audzēju risku. Taču, savlaicīgi veicot pārbaudes un nepieciešamās operācijas, vairums problēmu ir ārstējamas. Protams, visu izgriezt nav iespējams, arī lieku detaļu organismā nav, bet arī šādas situācijas nav bezcerīgas. Kvalificēti ārsti (konkrētām problēmām, nevis slimībai kopumā) mums ir, aparāti arī, tā kā vienīgā problēma ir LAIKS. Jo, ja zinātu, ka viss kārtībā, varētu pierakstīties vairākās rindās, bet...
Un par laiku tomēr atbild valsts, jo privātajiem nav iespēju un pieredzes arī ne. Protams, valsts var žēloties, ka pārāk sālīti sanāk mani uzmanīt, taču, ja neuzmanīs, tad nāksies ārstēt ielaistus ļaundabīgos audzējus un citas problēmas. Turklāt es vienmēr varu patiesāties, kas jebkurā gadījumā prasīs izdevumus ne tikai man...
Ministrs ir sācis dziedāt sava priekšteča Bērziņa dziesmu, ka visi smēķē, dzer, turklāt vēl ārsti, nejauceņi, slimnīcās marinē večukus, ar kuriem tur tāpat nav ko iesākt…
Jautājums, vai valsts var mazgāt rokas nevainībā? Piemēram, kāda man un arī ārstiem ir daļa, ka tā kārtīgi paaugstinot akcīzi, sarosīsies kontrabandisti un nelegālā alkohola ražotāji? Pirmkārt, ja atceras, piemēram, kādā Domburšovā teikto par to, cik daudz Latvijā ieved (un laikam taču tālāk neved mazgāšanas līdzekļus) vai arī stāstus par krutkas ražotāju dēļ izmisušiem iedzīvotājiem un policistiem, kas aizbildinās ar likumiem, tad pagrīdes darboņiem tāpat klājas vienkārši lieliski. Un otrkārt: mums vēl arvien ir cilvēki, kas saņem algu tieši par šo darboņu ķeršanu un kam neviens netraucē ierosināt izmaiņas likumos...
Ir bijušas runas, ka vajadzētu īpaši atbalstīt, piemēram, dārzeņu ražošanu un liesos piena produktus, jo, būsim godīgi, veselīgs uzturs pie mums maksā dārgi. Nezinu, varbūt to neļaus Eiropa, taču tad vismaz pasakiet...
Arī par sporta nodarbībām skolā vēl aizvien dzird pietiekami daudz slikta. Lai gan fiziski labi attīstīts skolēns, kas zina, ar to mugursomu lieliski tiktu galā.
Liela problēma ir II tipa diabētiķi - šī slimība piemeklē tos, kas daudz ēd un maz kustas. Taču ģimenes ārsti, kas varētu vismaz mēģināt resnīšiem skaidrot, ar ko negausīga štopēšana beigsies gan pašiem, gan arī valsts kabatai, ir spiesti tērēt laiku rakstot neskaitāmos norīkojumus, no kuriem daļu varētu atcelt, bet pārējos likvidēt ieviešot datorizētus reģistrus. Ir, protams, iespēja veidot reklāmas, taču, kad skatos, piemēram, uz Cervarix reklāmu, kurā visticamāk jau sen inficēta dāma stāsta, cik foršas ir profilaktiskās vakcīnas... Vai, piemēram, redzu, ka valsts ierēdņi apgūstot sievietes anatomiju tālāk par dzemdes kaklu nav tikuši...
Vārdu sakot, tā turpināt var bezgalīgi, un gluži loģiski rodas jautājums: ar ko īsti man nav paveicies? Un ne tikai man.
Pievieno komentāru