Diez vai kādam būtu kas iebilstams, ka aukstā laika upuri(vairums to ir alkohola upuri vispirms) tomēr arī ir cilvēki un tāpēc ikdienišķās ziņas par kārtējiem nosalušajiem, vai tiem, kam „laimējies” izdzīvot, kaut kļūstot par invalīdiem, ir tik vērā ņemamas, ka jau pagājušā, vai vēl agrāk gadā bija nepieciešams paredzēt, ka nākamgad ap šādu laiku atkal būs ziema, kas mūsu platuma grādos nav nekas neparasts, kā tas būtu, ja aukstums uzbruktu kādā tropiska klimata aplaimotā valstī.
Taču nekā – tieši tāpat kā aukstums nav nekas sevišķs, arī daudzie upuri jau kļūst ikdienišķa statistika, kas ļauj atbildīgajiem pievērt acis un neklapēt ar ausīm, laikam lai vairāk laika atliktu plātīšanās pasākumiem par dižajiem panākumiem.
Patiesībā tie lēnie apgriezieni lai situāciju mainītu, nav nekāds brīnums, jo līdzīgi kā paēdušais pilnībā nespēj saprast izsalkušo, siltumā dirnošais, pat tad, ja būs lasījis Kauja pie Knipskas nekad nespēs saprast kā ir nosalt līdz nāvei, vai pamosties bez kāda amputēta locekļa un saņemties, ciešot apsaldētās miesas sāpes.
Tomēr tiem, kam dota vara, tātad iespējas, derētu atgādināt, ka cilvēku glābšanas vārdā, ir jāatliek visas formālās blēņas pie malas uz pēc tam un jārīkojas nekavējoties. Nav jāspriedelē par salstošā kvalitāti, jo to vērtēs citās instancēs(tāpēc jābrīnās par baznīcām, kas augstajā laikā neatver durvis dzīves pabērniem, kaut no kanceles sludina, ka Tam Kungam svarīgs ir katrs), bet operatīvi jānodrošina pieejamu siltumu katram un tās vietas jādara katram zināmas.
Tās varētu būt pat armijas teltis vai kaut kas tamlīdzīgs un noteikti būtu nepieciešama brīvprātīgo aicināšana palīdzēt(līdzcietīgu cilvēku pie mums netrūkst), ja reiz pašvaldības policijai pietrūkst resursu. Pakritušajiem tiešā un pārnestā nozīmē nav svarīgs komforts, tāpat kā viņiem neinteresē kaut kādi normatīvie priekšraksti jo tiem tik vien kā siltums nepieciešams, bet formalitātes var kārtot vēlāk un, ja pakalpojuma patērētājs pazudīs pavasarī saplaukušajos kokos paliekot parādā - pilsētai un valstij tas būtu nieks, salīdzinot ar citur zaudēto, starp citu un bieži vien, to pašu burta kalpu dēļ, kas nelaimē nespēj(negrib) rīkoties operatīvi, bet vasarā domā, ka laika tik diezgan, ka var nesteigties.
Ir situācijas, kad jārīkojas, kad nav pieļaujama apstiprinājuma gaidīšana, kad katrs mirklis var kļūt liktenīgs, kā to dara profesionāli piloti, kas vispirms paveic dispečera ieteikto manevru, bet to, ka sapratis saka pēc tam, vai nesaka nemaz.
Pievieno komentāru