Baltās naktis mani patīkami pārsteidza ar laikmetīgās mākslas foruma telpas kvalitatīvu paplašināšanos ārpus Rīgas vēsturiskā centra, Spīķeriem un Andrejostas.
Īpaši izceļama, manuprāt, ir VEF teritorija, kuras audiālais parks (ar astoņu objektu kopumu), bija radījis omulīgu radošu auru puspamestajā industriālajā teritorijā, apdzīvojot izdemolētās industriālās telpas, to fasādes un pagalmus. VEF teritorija iesūca sevī ar skaņu performancēm, instalācijām, audiovizuālajām improvizācijām un koncertiem. Tā vien gribējās, lai radošā pilsētiņa arī rītam austot saglabātu šo iedvesmas šarmu.
Otra vieta, kas mani uzrunāja, ir “piena ceļš” - Miera ielas objektu virtene (no Brīvības ielas puses), kas it kā nejauši, bet varbūt likumsakarīgi aizveda līdz klubam “Piens”, kā nakts noslēgumam. Miera ielas pasākumu mikro telpa piedeva tiem intimitāti, un klātesamības sajūtu mākslas radīšanā, kā arī iespēju pašiem radīt mākslu, gleznojot "Laimas" pagalmā, vai nodoties diskusijās ar māksliniekiem.
Varētu tikai novēlēt arī cietiem radošo industriju pārstāvjiem mācīties no Baltās nakts aprisēm, kurās māksla ir pieredzes process tās baudītājam. Un izkāpjot ārā no klasiskā mākslas “ skatīšanās” rāmja (un attiecībām mākslinieks – skatītājs), tā caur aktīvu darbību (baudītāju iesaisti) iegūst ne vien daudz plašāku auditoriju, bet arī sajūtu, ka katrs no mums savu roku ir pielicis, lai mākslas objekts rastos. Un tā jau ir pavisam cita sajūta!
Pievieno komentāru