Par cilvēka apziņas evolūciju - nobeigums 78

Mūsdienās iesvētīšanas ceremonijas baznīcu draudzēs vai pēc skolu beigšanas ir vairāk formālas – iemesls svinēšanai bez brieduma pārbaudes un skaidras atbildības uzņemšanās. Līdz ar to pieaugušo dzīvē ienāk pilngadīgi cilvēki ar pieauguša cilvēka fiziskām pazīmēm, vairāk vai mazāk attīstītu intelektu, bet vismazākā vērība tiek veltīta cilvēka emocionālajam un garīgajam briedumam, t.i., raksturam. Pēdējos gados Latvijā centralizētā skolu sistēma krietni pazeminājusi prasības arī bērnu fiziskai un intelektuālai sagatavošanai. Arī tās kļūst par formalitāti. Skolu sistēmas mērķis vairs nav izglītība (patstāvīgi domāt spējīgu, radošu indivīdu gatavošana dzīvei), bet vairāk saistīta ar attieksmju ieaudzināšanu, intelektuāli viduvējas masas sagatavošanu reglamentētai eksistencei korporāciju pārvaldītā pasaulē.

Fiziskais, prāta, emocionālais un garīgais briedums nenotiek pats no sevis vai automātiski. Iespējami fiziski nobrieduši cilvēki, kuru emocionālā un garīgā attīstība iestrēgusi kaut kur bērnībā. Arī intelektuāli izglītots cilvēks var būt garīgi nenobriedis – aizķēries impēriskās vai pat maģiskās apziņas līmenī. Par maģiskās apziņas vērā ņemamu klātbūtni liecina kaut vai iracionāla ticība, ka alkatības dzīta neregulēta tirgus sistēma var nest labklājību visiem. Ja valsts prezidents un premjerministrs var svinīgi paziņot, ka Latvija jau pārvarējusi ekonomisko krīzi, tad ir pamats padomāt, kurā bērnības fāzē viņi aizķērušies, kādā lomā iejutušies?

Morālais autisms

Ja 12 gadus vecam bērnam impēriskā apziņa ir normāla un dabiska, tad pieaugušam cilvēkam, kurš turklāt ieņēmis atbildīgu amatu, impēriska apziņa nozīmē būt sociopātam – nāvējošam vēzim sabiedrības organisma vitālajos orgānos. Mūsdienu Latvijā sociopāti pie varas ir ierasta ikdiena un norma, ko sabiedrība visumā pieņēmusi vai samierinājusies, lai gan tādiem indivīdiem piemērotāka vieta būtu kāda sociālās korekcijas iestāde.

Pieaugušais ar maģisko apziņu arvien vēl dzīvo it kā citā pasaulē: gadījuma attiecības, fantāzijas par pārdabisku spēju esamību, ticība maģiskiem aizsargātājiem, zīmēm, brīnumiem, pats nekad ne par ko neuzņemas atbildību, vien svārstās starp emocionālu sajūsmu un tikpat emocionālu vilšanos.

Pieaugušais ar impērisko apziņu dzīvo „manā pasaulē”. Uz sevi centrēta morāle pasauli sadala draugos un ienaidniekos: „Tie, kas nav ar mani, ir pret mani.” Labs ir tas, kas kalpo manām interesēm, slikts tas, kas kaitē manām interesēm. Katra situācija tiek vērtēta, izskaitļojot iespējamos ieguvumus vai zaudējumus sev. Piemēram, kad politiķi aģitēja par labumiem, ko gūsim, iestājoties ES, viņi īpaši nemeloja, tikai ar labumiem saprata labumus personīgi sev. Labumus, ko guva kā samaksu par savas valsts nodevību, suverenitātes iztirgošanu.

Pieaugušie ar impērisko apziņu tiecas pēc varas pār citiem cilvēkiem, demokrātiju viņi saprot kā cīņu par varu. Tikuši pie varas, viņi savas vērtības un intereses cenšas uzspiest pārējiem. Atšķirībā no bērniem, viņi spēj izstrādāt un īstenot kompleksas politiskās stratēģijas. Lai arī paši nespēj izjust līdzjūtību, viņi veikli manipulē ar morāliem argumentiem, lai atstātu iespaidu un radītu uzticību tautā. Viņi spēj melot un maldināt bez mazākā mulsuma vai neveiklas aizķeršanās, bet viņi nekad nav spējīgi atzīt savas kļūdas vai uzņemties atbildību par savas rīcības sekām. Pēc tā viņus var pazīt. Vai kāds Latvijā redzējis politiķi vai baņķieri, kas atzītu savas kļūdas vai lūgtu piedošanu?

Jā, viņi ir sociopāti, kas dzīvo impēriskā apziņā, viņi nespēj savas intereses atšķirt no sabiedrības interesēm, visi pūliņi centrēti tikai uz paša interesēm. Vēl vairāk – viņi savu personīgo labumu publikai mēdz pasniegt kā cēlu pašuzupurēšanos visas tautas labā, un var justies dziļi sašutuši, ja kāds to apšauba. Visi, kas apšauba sociopāta godaprātu, tiek apzīmēti par ienaidniekiem vai ļaunu spēku aģentiem. Sociopāts vienmēr atradīs argumentus, kāpēc tieši viņa gadījums ir tik īpašs, ka noteikti nepieciešama atkāpe vai izņēmums no vispārpieņemtām normām un likumiem. Piemēram, ja zemnieka saimniecība bankrotē dēļ nelabvēlīgas valsts politikas, tad tā tai arī vajag, tāds ir tirgus ekonomikas likums, bet ja bankrotē politiķu protekcionēta banka, tad tā noteikti jāglābj uz visas tautas rēķina, jo tas, protams, esot visas sabiedrības interesēs.

Paanalizējiet visu mūsu politiķu un baņķieru gājienus, sākot no Godmaņa, Repšes un Laventa 1990. gados, beidzot ar Šķēli, Karginu un Dombrovski tagad, un jūs iegūsiet brīnumainu sociopātu galeriju! Teologs Daniels Magvaiers šo parādību nosaucis par morālo autismu. Ikdienā mēs no tādiem cilvēkiem izvairāmies, bet pēc politiskas apstrādes un PR manipulācijām tieši tādus nez kāpēc ievēlam atbildīgos amatos. Pirmais nejaušais cilvēks, ko no rīta uz ielas satiekam, ar lielu varbūtību būtu labāks un atbildīgāks, bet mēs nez kāpēc atbalstām tieši rafinētākos, izmeklētākos sociopātus? Kā to izskaidrot?

Impēriskā projekta apbrīnojamā konkurētspēja

Uz iepriekšējo jautājumu atbilde vismaz daļēji ir skaidra. Tauta pati nemaz neizvirza kandidātus atbildīgiem amatiem. Tautai tiek piedāvāts nobalsot vien par tiem kandidātiem, kurus īpaši atlasa politiskās partijas un to finansētāji, tātad tie paši sociopāti. Un atlasa viņi vai nu līdzīgus sociopātus, vai naivus cilvēciņus ar maģisko apziņu, vai kāda socializēta grupējuma pārstāvjus (piemēram, VL), vai bezrakstura lupatas, kas gatavas klusēt un spaidīt pogas, kā tiem liek. Tāda ir vēlēšanu sistēma. Ja to būtiski nemainīsim, nekas uz labo pusi nemainīsies (skat. rakstu „Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību”).

Otrkārt, tauta pati vēl nav apjautusi, ko nozīmē celt savu valsti. Tā arvien domā, ka šis darbs jāveic kādam citam, un uz šo procesu noskatās no malas, it kā tas būtu saistošs realitātes šovs.

Kā uzsvēru rakstā „Īsa Rietumu imperiālisma, brīvā tirgus sistēmas un korporātisma vēsture”, impēriskā sistēma pasauli dominējusi jau vairākus tūkstošus gadu, tāpēc uzkrājusi milzīgu cilvēku kontrolēšanas un manipulēšanas metožu pieredzi. Tas nenozīmē, ka pasaulē šai periodā nav bijis uz savstarpēju cieņu, partnerību un solidaritāti balstītu attiecību un plaukstošu kopienu, vai nebūtu bijis izcilu atbrīvošanās kustību paraugu, bet kopumā tomēr dominējušas impērijas.

Lai arī dziļi sirdī cilvēki jūt, ka šī sistēma ir netaisnīga un nav īsti laba, tomēr ir ieraduši ar to kaut kā sadzīvot, pat uzskatīt par dabīgu. Un inercei ir liels spēks. Cilvēku apziņu var tik lielā mērā samudžināt, ka viņi spējīgi neticēt pat savām sajūtai un sirds balsij. Kā citādāk izskaidrot visas šīs nobalsošanas par „mazāko ļaunumu”?

Kā jau minēts, lielum lielāko sabiedrības daļu sastāda cilvēki ar socializēto apziņu. Viņi ir spējīgi uz līdzjūtību, sadarbību kopējā labuma vārdā, pat upurēšanos par labu citiem cilvēkiem, taču bieži ar tiem citiem cilvēkiem viņi saprot tikai savu identitātes grupu (etnisko, politisko, konfesionālo, reģionālo u.c.), tāpēc viņus viegli manipulēt, izmantot konfrontācijai ar citām grupām, skaldīt un valdīt. Tieši uz socializētās apziņas pārstāvjiem tiek vērsta visa propagandas, reklāmas, aģitācijas un manipulācijas mašinērija, notiek cīņa par šo cilvēku sirdīm un prātiem. Bet būtībā viņi ir labi cilvēki, kas var produktīvi dzīvot uz partnerattiecībām balstītās kopienās un daudz ieguldīt. Sociopātu Rietumu sabiedrībās nav daudz – ne vairāk kā 4% (skat. rakstu ‘Sociopāta profils”), Austrumu sabiedrībās vēl mazāk, un savu varu viņi notur, manipulējot ar socializētās apziņas cilvēkiem.

Par labu impērijai nāk nenoteiktība, nedrošība, nestabilitāte, katastrofas, dažādi draudi, piemēram, terorisms, karš, ekoloģiskas katastrofas. Imperiālisti ļoti bieži savās manipulācijās izmanto baiļu faktoru un nedrošību, jo baiļu pārņemtu cilvēku apziņa regresē uz primitīvākiem apziņas līmeņiem, aktivizējas izdzīvošanas instinkti. Ja baiļu un nedrošības nav, imperiālisti tās izdomā vai rada, piemēram, paši finansē teroristu organizācijas, saceļ trauksmi par Sadama masu iznīcināšanas ieročiem, lai pēc tam it kā pret šiem draudiem karotu, šim karam mobilizētu sabiedrību, liktu tai samierināties ar sociāliem spaidiem un cilvēktiesību ierobežojumiem.

Faktiski visa Rietumu paveida reklāma balstās uz baiļu un nedrošības iedvešanu: „Pērc manu produktu, un tas tev atgriezīs veselību, skaistumu, pievilcību, laimi”, „Tici manam dievam, un tas tevi atpestīs no grēkiem, pavērs mūžīgu svētlaimi tajā saulē”, „Paļaujies uz neregulēta tirgus neredzamo roku, un tā tev nesīs labklājību jau rīt”, „Ieguldi manas bankas pensiju fondā, un tas tev nodrošinās bezrūpīgas vecumdienas”, „Paņem no manis kredītu, un jau rīt dzīvo zaļi un baudi dzīvi”, „Balso par mani, un es tev nodrošināšu Eiropas līmeņa labklājību, pasargāšu no teroristu briesmām un ļaunā austrumu lāča tīkojumiem”.

Tātad vispirms baiļu un nedrošības sajūtas iedvešana, bet pēc tam vienkārša burvju formula baiļu mīkstināšanai. No paša mietpilsoņa nekas netiek prasīts, tikai akla paļaušanās uz visvareno sociopātu, kas visu tavā vietā nokārtos, sakārtos un izkārtos.

Pati impērijas kultūra un institūcijas parazitē no garīgi nenobriedušiem, verdziski padevīgiem cilvēkiem, apbalvo par brieduma trūkumu, to kultivē un slavē, lai tas atražotos un tiktu pārņemts no paaudzes uz paaudzi. Turpretī psihiski nobriedušu cilvēku iniciatīva tiek slāpēta, diskreditēta, sodīta, izstumta. Tik pamēģiniet izrādīt personīgu iniciatīvu vai savas radošās spējas korporācijai piederošā bankā, lielveikalā, valsts iestādē vai skolā, pamēģiniet kaut ko darīt citādi, nekā priekšā teikts, un jūs uz savas galvas dabūsiet veselu vezumu nepatikšanu. Tā bija gan padomju laikā, gan tagad. Jebkuru patstāvīgu iniciatīvu impērija soda.

Uz partnerību balstītas kopienas priekšrocības

Lai cik nesatricināma šķistu impēristu vara, vairāki apstākļi paver reālu iespēju nostiprināties demokrātiskām kopienām. Pirmkārt, ilgas pēc pilnības ir ierakstītas cilvēka dabā. Visos laikos cilvēki tiekušies pēc brīvības, taisnīguma, auglīgas sadarbības, pilnīgākas izpratnes, augstākiem principiem un labākas dzīves. Ja ne pašiem, tad nākamajai paaudzei. Otrkārt, lielākā cilvēku daļa jau ir sasniegusi socializēto vai vēl augstāku apziņas līmeni, kas viņiem ļauj izprast visas sabiedrības labuma koncepciju, tās pārākumu pār indivīda vai šauras kliķes interesēm un privilēģijām. Par to liecina arī tas, ka pat paši sociopāti, lai gūtu sabiedrības uzticību, ir spiesti lietot uz vispārēju labumu orientētus saukļus, lozungus un retoriku. Neviens vairs atklāti neuzdrīkstas teikt, ka plebejiem vai zemcilvēkiem nekas nepienākas (vēl XIX gadsimtā kungi tā runāja atklātā tekstā). Faktiski impērija jau ir spiesta runāt mums piemērotā valodā, tikai tās vārdi nesaskan ar darbiem. Kā ceturto labvēlīgo faktoru var minēt modernās tehnoloģiskās iespējas viegli sazināties ar cilvēkiem dažādos reģionos, tautās un kontinentos, iegūt informāciju, faktus, liecības un idejas, kuras korporācijām pakļautie masu mēdiji noklusē, sagroza vai noslīcina nevērtīgā virtuālā drazā, dibināt kontaktus. Jāņem gan vērā, ka globālās korporācijas patlaban cenšas savai kontrolei pakļaut arī internetu.

Lai arī cilvēkiem ar nobriedušu apziņu ir pretīgi iesaistīties sociopātu organizētajās cīņās par varu, šie cilvēki labprāt uzņemas iniciatīvu modināt sabiedrības apziņu, atmaskot oligarhijas melus, iedvesmot sociālas kustības, mest izaicinājumu impēriskas dominēšanas politikai, kā arī organizēt alternatīvus projektus.

Taču svarīgākais stimuls ir tas, ka cilvēcei, ja tā grib pastāvēt, nav citas izejas, jo līdzšinējā impēriskā politika ir pasauli ievedusi strupceļā, kas izpaužas kā ekonomiska, sociāla, morāla un ekoloģiska krīze, kā arī pavisam reāla varbūtība, ka impēriskā negausība mūs ieraus jaunā pasaules karā.

Sociopātija patlaban vēl skaitās neārstējama. Tā ir tikai stingri ierobežojama. Taču pārējiem cilvēkiem ir atvērta iespēja savu apziņas līmeni celt, uzņemoties atbildību par savu un kopienas dzīvi, iesaistoties dzīvā sadarbībā ar līdzpilsoņiem, dodot savu ieguldījumu un rūpes kopējās dzīves iekārtošanā.

Svarīgi saprast, ka sociopātu un imperiālistu dibinātās starptautiskās korporācijas, kas patlaban pārņem mūsu dzīvi, ir nedzīvas, alkatīgas naudas izspiešanas un cilvēku paverdzināšanas mašīnas. Korporāciju darbinieki ir kā vienādās formās tērpti roboti, kuri nedrīkst paust savu brīvu gribu vai izrādīt savu cilvēcību. Tiem ir tikai viens mērķis un likums – pelnīt naudu korporācijas akcionāriem. Korporācijas darbojas kā vēzis, kas tikai ņem, bet neko nedod pretī.

Varbūt to vieglāk saprast, salīdzinot ar dabā notiekošajiem procesiem. Piemēram, cilvēka organismā visi orgāni un šūnas saskaņoti sadarbojas, nemitīgi apmainās ar enerģiju, attīrās no toksīniem, piegādā barības vielas, sūta informāciju un uztur atgriezenisko saiti pa nervu kanāliem, tādējādi uzturot dzīvību. Bet kas notiek, ja daļa šūnu sāk konkurēt ar pārējo organismu – tikai ņem, bet neko nedod pretī? Pareizi, to sauc par vēzi, kas pakāpeniski pārņem visu organismu un nolemj to nāvei. Gluži līdzīgi procesi notiek sabiedrībā. Lai sabiedrība būtu vesela, katrai sastāvdaļai ir ne tikai jāņem, bet arī jādod, jāiesaistās saskaņotā sadarbībā ar citiem sabiedrības locekļiem, jāveido sadarbības institūcijas. Tieši tādā nozīmē sociopātija un viņu institūcijas ir salīdzināma ar vēzi cilvēka organismā. Tās nogalina.

Tāpēc uz dzīvību orientētiem cilvēkiem ir jāapvienojas, jāsadarbojas un jāatsakās no kalpošanas vēzim.

Jānis Kučinskis