Vakar Dienā izlasīju dažas rindas, ko uzrakstījis sen sen neredzētais draugs, Kurmītis, un palika skumji. Viņš kā parasti bija centies, cik jaudas, taču tekstam kā īlens maisam cauri bija izdūries akls izmisums un bezspēcīgas dusmas. No sendienās tik žilbinošās intelektuālās sprēgāšanas un veikli, pat virtozi tamborētajām intrigu mežģīnēm vairs ne miņas. Pims miega izstaigājoties pa mežu, vēl iedomāju –
Cik gan Laiks ir nežēlīgs...
Izdziest labākie mūsu neredzamās frontes darbinieki. Viņu darbība virtuālajā sfērā ir tik netverama... Laiks kā milzu dzēšgumija izdzēš tos no cilvēku atmiņas, vēl pirms to miesas pagūst atdzist. Apcerējusi Kurmīša kādreizējo valdzinājumu, arī sapratu, kas mani pie Kurmīša arvien pārsteidza: kur gan šim dzīvnieciņam gadījušie tik asi zobi un tik smirdīga mute, gluži kā žurkulēnam. Bet varbūt sīkai hiēnai?
Un gluži neviļus atcerējos laiku, kad mani bērni auga. TV programma tolaik bija gluži tukša. Ko skatīties bija pāris reizes nedēļā. Tomēr bija feinas multenes. Tolaik īpasi populāra bija brīnišķīgā multfilma Mauglis. Talantīgi mākslinieki katram dzīvniekam bija piešķīruši savu raksturu, arī ideoloģiskajā plānā tur par visu bija rūpīgi padomāts. Varoņi – pantera Bagira, lācis Balu un čūska Kaa, vilki un Sarkanie Suņi... un tad vēl arī pats Mauglis – kopā nodzīvoja pilnasinīgu dzīv.
Multene – mūsu sabiedrības modelis?
Krāšņos tēlus mūsu starpā atpazīt nav grūti. Kad tā dziļāk ieskaties, gluži vai tirpuļi pārskrien, cik precīzi viss sakrīt!
Oranžais plēsoņa, tīģeris Širhans – kaut jau krietni paplucis, mums varētu būt Mākoņtēvs. Viņš arvien pie pirmās izdevības uzlec uz Baltās klints un paziņo, ka uzņemas Bara vadību. Šobrīd gan viņš, asti nolaidis, ir aizvilcies krūmos, jo Bars izraidījis viņu pēc slepkavības Lielā Sausuma (krīzes) laikā.
Bet tas, kurš izliekas par Kurmīti, dvēselē ir sīkais šakālis, Širhana pakalpiņš, kas nemitīgi dancoja viņam apkārt. Atceraties? Nabadziņš. Par spīti protekcijai, dzīve viņam tomēr nebija viegla. Jādanco arvien bija sāniski – ar vienu aci nemitīgi šķielējot Saimniekam mutē, lai nedabūtu kāvienu. Šokē pat vizuālā līdzība: šķiet, ka filmas mākslinieks ir nozīmējis šo tēlu no Bendiksa.
Tālu nav jāmeklē arī pēc Sarkano Suņu bara. Tas bija īsts Džungļu lāsts – trulu un pašpārliecinātu plēsēju orda, kas plūda nebeidzamā straumē. Visur, kur tā ieperinājās, uzkundzējās pār vietējo biotopu. Pārējie zvēri dzīvoja katrs savā teritorijā, bet Suņi bija iedomājušies, ka visi Džungļi pieder viņiem. Arī pats nosaukums bija tāds zīmīgs: Sarkanie Suņi. Ļoti, ļoti jācer, ka Dievs mūs pasargās un visu Latviju Sarkanie Suņi tomēr nepārņems.
Kāds varbūt vaicās, kas šajā pasakā bija Mauglis? Ļoti vienkārši: tas ir tēls, ar ko identificēties pašam skatītājam. Laba pasakā (kā moderni saka – terapeitiskā) bērns galvenā varoņa vietā liek sevi, un pasaules aina veidojas droša, saprotama un viegli atpazīstama :)
Pievieno komentāru