Pirmkārt, nevienam nevajadzētu sodīt klientus/paterētājus par viņu vēlmēm, jo klientam vienmēr ir taisnība. Ja pasaule ir pilna ar neapmierinātiem klientiem, tad uzņēmumiem ir PIENĀKUMS rast iespēju apmierināt klientu vajadzības. Vai tad tā nav? Ja valdība vēlas iesaistīties „pirātisma jautājumā”, tad tai vajadzētu regulēt tirgu, nevis internetu.
Ja uzņēmumam ir produkts, kas klientam ir vajadzīgs, bet klients to nevar atļauties, tad uzņēmumam ir jānolaiž cena, lai iztrūkumu nosegtu ar pārdošanas daudzumu. Šī ir elementāra ekonomikas formula, kurai nevajadzētu sagādāt pārsteigumu. Tādā gadījumā, uzņēmums gūs peļņu, klienti būs apmierināti un nebūs iemesls piratizēt. Vairums cilvēku vēlas darīt pareizo lietu, bet ja cilvēks ir, piemēram, 15 gadus vecs jaunietis, kas vēlas PhotoShop un viņam nav ne darba, ne viņa vecāki to var atļauties, tad viņam nekas cits neatliek kā iegūt pirātisku versiju. Tas pats attiecas uz jebkuru cilvēku. Vairums cilvēku vēlas darīt pareizo lietu, bet viņiem to NEĻAUJ. Viņi regulāri pārbauda cenu, cerībā, kad tā beidzot tiks nolaista, lai iegādātos kāroto. Realitātē Adobe viena PhotoShop versija izmaksā aptuveni 100 USD, bet uzņēmums mākslīgi septiņkāršo cenu, lai nopelnītu ātri. Ja viņi to nedarītu, tad, patiesībā, daudz vairāk cilvēku varētu atļauties nopirkt viņu produktu, un viņi gūtu pat lielāku peļņu. Viņi to dara ALKATĪBAS DZĪTI, bet valsts, šajā gadījumā, var noteikt cenas griestus.
Vai jūs gribat teikt, ka cilvēkiem, kas nevar atļauties programmatūru ir jāpaliek neizglītotiem, darba tirgū nevajadzīgiem un nekonkurētspējīgiem? Vai, piemēram, cilvēkam, kas visu dienu atrodas darbā un vēlas vakarā relaksēties, paklausoties mūziku, bet viņš to nevar atļauties. Vai viņam ir jāpaliek bez mūzikas tikai tāpēc, ka viņš nepelna vairāk par 200LS mēnesī? Un, lūdzu, nepielīdziniet šiem salīdzinājumiem fiziskas lietas, jo fiziskas lietas ir pilnīgi kas cits. Mūzika ir māksla, būtiska cilvēka dzīves sastāvdaļa viņa attīstībā, un programmatūra ir izglītība. Mūsdienās vairumā darbavietu prasa kaut kāda līmeņa programmatūras pārzināšanu, piemēram, MS Office. Ir vēl daudz programmu. Vai jūs gribat teikt, ka cilvēkam jākļūst nekonkurētspējīgam darba tirgū, tikai tāpēc, ka viņs nevar atļauties samaksāt MS viņu kāroto naudas summu, kas noteikti, pirmkārt, jau ir uzpūsta.
Runājot par mūziku, Latvijas mūzikas cenas neatbilst Latvijas iedzīvotāju pirktspējai. Tādas cenas kā tagad var piedāvāt, piemēram, Lielbritānijas tirgum, bet ne Latvijas. Latvijā cenai ir jābūt četrreiz zemākai – proporcionāli Latvijas un Lielbritānijas iztikas minimumiem. Tāpat, mūsdienu, 21. gadsimta cilvēka, mūzikas paradumi jau sen kā ir mainījušies, un neatbilst tam ko viņiem piedāvā industrija. Vairums nepērk mūziku ar domu to iespiest piecās matricās un noglabāt katrā istabas stūrī. Cilvēki lejupielādē, paklausās pāris dienas vai nedēļu un aizmirst par dziesmas eksistenci, bet pēc divām nedēļām, atrodot to uz cietā diska, izdzēš. Varbūt, izdzirdot to pēc gada pa radio, lejupielādē to vēlreiz un atkal izdzēš, un pēc pāris gadiem atkal šo procedūru atkārto. Vai jūs saportat, ka šāds paradums cilvēku nemotivē pirkt šo dziesmu par tādu cenu, kāda tā ir tagad, jo viņam to nāktos nopirkt vēl vairākas reizes. Starp citu, vidējais lejupielādētājs pārinstalē datora operētājsistēmu ik pa diviem gadiem, izdzēšot visu saturu.
Mūsdienās mūzikas industrija nopelnītu vairāk, ja viņa atļautu piekļuvi visam par 5 L mēnesī. Jūsu biznesa modelis, cienījamā mūzikas industrija, ir novecojis. Tas pats attiecas uz citām digitālajām industrijām. Tā vietā, lai beidzot darītu to, ko viņiem bija jau jāizdara sen, viņi cītīgi turpina pieturēties pie fiziskā produkta biznesa modeļa.
Pievieno komentāru