Par progresīvo nodokli varētu uzdot divus jautājumus. Pirmkārt, vai tas ir taisnīgs, otrkārt, vai tas ir efektīvs?
Par taisnīgumu. Sabiedrībā, kurā visiem ir vienādas tiesības iegūt izglītību un nodarboties ar uzņēmējdarbību, uzņēmīgākie iegulda vairāk izdomas, darba un līdzekļu, sasniedzot vairāk, kam uzskatāmākais rādītājs ir lielāki ienākumi. Vai ir taisnīgi atņemt indivīdam to, ko tas ir nopelnījis godīgā konkurencē ar pārējiem? Viedoklis, kas liek sabiedrības intereses augstāk par katra atsevišķā indivīda personisko pašlabumu, nav populārs un nav pat pamatojams, jo Latvijā mēs lielā mērā dzīvojam liberālās ideoloģijas zīmē. Liberālajai ideoloģijai ir citas pamataksiomas. Līdz ar to, lai arī Latvijas iedzīvotāju vairākums ir nabadzīgi un labprāt referendumā nobalsotu par progresīvā nodokļa ieviešanu, tas būtu vairāk saistīts ar aizvainojumu pret valdošo eliti, kas ir pamanījusies kļūt bagāta, kamēr viņi ne, nekā ar izpratni, ka lielāki ieņēmumi un lielāka pārticība uzliek sociālo atbildību – un progresīvais nodoklis ir tās realizēšanas mehānisms.
Neviennozīmīgs ir pats termins sociālā atbildība. No vienas puses, vārdu atbildība lieto, apzīmējot piespiedu raksturu – „saukt pie kriminālatbildības”. No otras puses sociālā atbildība var būt arī labprātīgi izvēlētas rūpes par konkrētiem citiem sabiedrības locekļiem, mecenātisms, darbošanās nevalstiskā organizācijā, brīvprātīgais darbs. Progresīvā nodokļa atbalstītāji šīs diskusijas kontekstā terminu sociālā atbildība lieto piespiedu izpratnē – tiem, kam ir vairāk ienākumu, ir pienākums dalīties ar tiem, kam mazāk. Progresīvais nodoklis īstenotu turīgā slāņa sociālo atbildību piespiedu kārtā. Un liberālā ideoloģijā tādā gadījumā progresīvā nodokļa ieviešana raisa asociācijas ar valsti kā nepieciešamu tirāniju, kur veiksmīgāko indivīdu ienākumus nepieciešams rekvizēt, lai veiktu valsts policejiskās pamatfunkcijas – nodrošinātu kārtību, mieru un zināmu labklājību.
Otrs jautājums, vai progresīvais nodoklis ir efektīvs? Izskan iebildums, ka ieviešot progresīvo nodokli Latvijā, samazināsies oficiālie ienākumi un rezultātā tas neveicinās nodokļa ieņēmumu palielināšanos, vienīgi palielinās ēnu ekonomikas īpatsvaru. Atbilde, ka nepieciešams efektivizēt VID darbu, ir tikai daļēja atbilde, jo pragmatiski būtu rēķināties ar reālo situāciju.
Taču jautājums par progresīvā nodokļa ieviešanas efektivitāti ir paplašināms ārpus tiešiem aprēķiniem par nodokļu ieņēmumu plūsmām. Jo finanšu plūsmas ir tikai viens no valsts uzbūves pamatakmeņiem, bet ne visa valsts. Šo pārpratumu pēdējā laikā plaši tiražē – par vienīgo atskaites punktu un prioritāti valsts turpmākā attīstības stratēģijā nosakot tūlītēju finansiālu atdevi, pēc iespējas lielāku peļņu un izvirzot šo kritēriju visām jomām. Visi ir spiesti uzrādīt savu nepastarpinātu, tūlītēju rentabilitāti. Tā kultūras nozare šajā politiskajā konjunktūrā liek priekšā pētījumus par tautsaimniecībā atpakaļ atnestajiem miljoniem uz dotētā finansējuma vienu latu, kas, protams, ir labi un apsveicami, un ir patiesība, taču tiek aizmirsts, ka kultūras, izglītības, zinātnes nozīme valstī ir, pirmkārt, nevis tūlītējs ekonomiskais ienesīgums, bet nācijas identitātes veidošana un attīstība ilgtermiņā.
No šāda plašāka mēroga paraugoties uz progresīvā nodokļa ietekmi valstīs, kur tas pastāv, piemēram, Dānijā, var atzīmēt divas lietas. Pirmkārt tas, ka daļa veiksmīgāko un bagātīgāko cilvēku izvēlas pamest Skandināviju un deklarēt par dzīves vietu kādu citu valsti, lai nebūtu jāmaksā nodokļi, kas tiem šķiet nesamērīgi lieli vai principā netaisnīgi. It kā slikti – progresīvais nodoklis var veicināt izcilnieku aizplūšanu uz ārzemēm. Otrs būtisks moments – progresīvā nodokļa slieksnis ir ieviests pie tāda ienākumu daudzuma, ka ir iespējams nopelnīt labai, pārtikušai dzīvei, ar to nesaskaroties. Taču tiklīdz ienākumu daudzums pārkāpj noteiktu slieksni, valstij nomaksājamo nodokļu slogs paliek tik liels, ka nav vairs motivācijas tiekties pēc lielākiem ieņēmumiem.
Pirmajā acu uzmetienā tas parāda jau iepriekš minēto tendenci, ka progresīvais nodoklis kavē indivīdu negausīgo iedzīvošanās garu, t.i. kavē iniciatīvu tautsaimniecības attīstībā.
Taču ir arī plašākas sociālās sekas. Tā kā netiek veicināta izsišanās un pacelšanās pāri pārējai sabiedrībai, tad Ziemeļvalstīs veidojas plaša vidusšķira, kas ir labi pārtikusi un konsolidēta, jo tai ir līdzīgi ienākumi un līdzīgs sociālais pasaules skatījums. Tas rada priekšnoteikumus integrētai un saliedētai nācijai. Tātad par progresīvo nodokli vērts domāt ne vien kā par finansiālu instrumentu, bet arī kā sociālu mehānismu. Patiesu sabiedrības integrāciju var nodrošināt vienīgi lielāka vienlīdzība, proti, plašas vidusšķiras rašanās. Abi modeļi, liberālais un sociāldemokrātiskais, ir dzīvotspējīgi un katram no tiem ir savas pozitīvās puses. Vienīgi jāizšķiras, vai vēlamies dzīvot tāda tipa pārtikušā, saliedētā un vienlīdzīgā valstī kā Dānija, vai arī liberālā un bagātā valstī kā Amerika.
Pievieno komentāru