Kā sākuma uzrunā teica diriģents un šā koncerta skaņu režisors Normunds Šnē, "programma ir konrastaina" un "mēs sodien esam štatos". Solisti atskaņoja 4 ASV komponistu opusus.
Uzslavēju jaunās Spīķeru koncertzāles, kura kopš augusta ir orķestra mājvieta, mājīgumu. Manuprāt, labi piemērota kamermūzikas koncertiem, un līdz gada beigām notiks vēl 3 kamermūzikas koncerti. Par laimi, nesen ieslēdza apkuri. Celtniecības kombinezonos ģērbusies koncertzāles apkalpe ir mobila, pat pārāk daudzskaitlīga priekš rupjmaizes un ķiploku laikiem - prieks, ka cilvēkiem ir darbs, un šķiet, ka arī viņi par to ir priecīgi un klientus apkalpo nevainojami: gan garderobē, gan ierādot vietas mazajā koncertzālē ar ļoti labu dzirdamību.
Koncertu solisti iesāka ar Steve Mackey skaņdarbu "Physical Property" stīgu kvartetam un elektriskajai ģitārai; bija jūtams, ka mūzikas materiāls tehniskajā ziņā apgūts nevainojami, labs kontakts veidojās ģitāristam ar kvartetu, viņš pārliecinoši un, "izgaršojot" savas solo vietas un veiksmīgi iekļaujoties kopējā skanējumā, vadīja saspēli. Mūziķi kopš pašas pirmās nots parādīja precizitāti un elastību. Muzikāli šis darbs man nepalika atmiņā, saistīja tikai brīdī, kad skanēja. Vai tas ir labi vai slikti? Vai tā ir amerikāņu mūzikas īpatnība - aizpildīt telpu ar skaņu un radīt "virtuozas saspēles" sajūtu bez ilglaicīgas iedarbības uz...kaut vai...smadzenēm? Ne man to spriest, bet kādam ekspertam.
Džordža Kramba "Vox balaenae" piesaistīja uzmanību ar to, ka flautistei bija vienlaicīgi jāspēlē un jādzied, neatraujot lūpas no flautas. Tāds nepieradinātas skaņas efekts manām ausīm bija jauns un kopā ar klavieru radīto dārdoņu veiksmīgi...iemidzināja. Atzīmēju, ka arī šis skaņdarbs bija ārkārtīgi precīzi izpildīts - žēl, ka pietrūka dinamisko gradāciju, maigums tikai dažas reizes ieskanējās flautas izpildījumā. Skaņdarba mierīgais posms pretendēja uz to, lai klausītāju atslābinātu, bet tādēļ, ka mūziķi paši nebija pietiekami atslābināti, viņus neglāba pat īpašais, šai koncerta daļai paredzētais apgaismojums...man patika, bet katarsi, piedodiet, nesasniedzu. Vai tāds bija autora mērķis? Domāju, ka ne. Un tas, manuprāt, krasi atšķir amerikāņu radīto mūziku no eiropiešu gara darbiem - amerikānis ir paēdis. Būt paēdušam nav slikti. Bet tad, kad es to sadzirdu mūzikā, man kļūst neērti. Tīri subjektīvi.
Publikas lielāko atzinību izpelnījās Maikla Dohertija "Dead Elvis". Fagotists Jānis Semjonovs pat bija atbilstoši ģērbies un spēlēja ar humoru. Elviss atdevis dvēseli ne tam labākajam šajā pasaulē, bet tieši otrādi - tāda ir ideja pēc N.Šnē versijas. Tāpēc fagots "Elvisa" rokās ir sava veida simbols...atcerēsimies kaķi Fagotu no M.Bulgakova "Meistars un Margarita". Skaņdarbs ir ātrā tempā, ar daudzām pauzēm, kuras mūziķiem izdevās piepildīt ar saturu, nevis vienkārši atstāt tukšumu; šī prasme ļauj līdzināt instrumentālistus dziedātājiem, un īpaši spilgti tas izpaudās šajā saprotamajā, krāsām žilbinošajā, izaicinoša rakstura skaņdarbā. Ir viens "bet": elli neieraudzījām un nesadzirdējām. Cigarešu dūmus, dzeltenās preses līmeņa mistiku, pat zināmu Elvisa personības tumšo pusi - jā. Džezu - arī jā. Bet elli? Nesagaidīju. Laikam autors īsti netic nemateriālajai pasaulei. Publikas atsaucība bija liela, un pēc brīža izdzirdējām, kā Elvisa busiņš brauc tālāk - priecēt citus mūzikas mīļotājus. Kāpēc Elviss melns? Man šķiet, tāpēc, ka viņs deva un deva. Skatītāji izsūca no viņa enerģiju. Kur viņš to ņēma? Kur viņs ņēma šo trīsas izraisošo trako pozitīvismu? Šī koncerta daļa nedeva atbildi uz šo jautājumu. Jo enerģija bija, bet ne traka, ne pārspīlēta. Šeit derētu atcerēties, ka uz skatuves ieteicams pārspīlēt. Citādi mēs, skatītāji, nesaprotam līdz galam. Pat ja esam gudri.
Kā lai to maigāk pasaka?...Stīva Reiha "Different trains" noslēdza koncertu. Domāju, ka aplausi beigās tomēr bija veltīti kopumā visam koncertam, kurš prasīja no mūziķiem ārkārtīgi intensīvu profesionālo atdevi pat vairāk, nekā emocionālo, bet tie noteikti nebija aplausi pēdējam skaņdarbam. Var ilgi runāt par skaņdarba struktūru, bet manu uztveri sagrāva tas, ka ieraksts, kurš skanēja paralēli dzīvajam izpildījumam, bija par skaļu, un vispār viss bija izteikti par skaļu un "bez dvēseles". Laikam ir naivi iedomāties, ka vilcienam ir dvēsele. Gribu būt naivs, bet ne truls. Reiha darbs īsti neiderējās: ne koncertzāles akustikā - tieši vienveidīguma un atkārtojošos muzikālā materiāla dēļ, ne koncerta programmā, kura tomēr bija izsmalcināta. Bet labi, ka programmas veidotāji iekļāva šo darbu - bez tā skatītājam izveidotos nepilnīgs priekšstats par mūziku, kuru ASV rakstīja pirms 20 gadiem.
Vai ASV var atrast iedvesmu? Ja vērtētu tikai koncertu, tad, manuprāt, tur varot atrast mašīnas, precīzus mehānismus, kaut ko skaļu, kaut ko stilīgu, kaut ko spilgtu. Āriene, ārējie efekti. Bez ķirurģiskās iejaukšanās.
Pievieno komentāru