Vai pēdējo dienu notikumi ir signāls, ka A.Šķēle varētu mēģināt atgriezties valdības sastāvā vai arī tas ir signāls priekšvēlēšanu dūru cīņas sākumam? Kā tas ietekmēs valdības stabilitāti un reformu gaitu ?
Pats esmu sociāldemokrātiski noskaņots vēlētājs (LSDSP) un ceru, ka varu pretendēt uz zināmu neitralitāti un skatu no malas, bet ar pretenzijām, ka sabiedrībai tomēr ir jābūt informētai par reformu gaitu valstī. Jo arī sociāldemokrāti nav gluži vienaldzīgi un imūni pret dažiem šo reformu sāpīgajiem aspektiem.
Es ceru, ka lasītāji piedos šim rakstam zināmu haotiskumu, jo raksts jau bija uzrakstīts, kad ziņās parādījās, ka A.Šķēle uzstāj uz nekavējošu tikšanos ar V.Dombrovski un tas ieviesa zināmas izmaiņas secinājumos un nepieciešamību izdarīt teksta korekciju.
Kas ir tas, kas liek Šķēlem tieši tagad nākt klajā ar šādu uzstājīgu paziņojumu? Vai A.Šķēles mērķis ir šai brīdī, kad dažiem cilvēkiem ir radušies jautājumi par reformu gaitu saistībā ar lielo bezdarbu, nākt klajā ar ziņu sabiedrībai, ka viņam tomēr šāds reformu plāns ir? Vai šis A.Šķēles plāns ir reāls ar reāliem taktiskiem un stratēģiskiem soļiem vai varbūt tikai mēģinājums parādīt savu kompetenci uz Dombrovska nedrošības fona? Kādi ir šī plāna politiskie aspekti?
Es uzreiz pasteigšos nedaudz priekšā un izteikšu tos secinājumus, kuri man pašam ir radušies pēc uzrakstīšanas. Galvenais secinājums ir – abi labi. Vai pēdējo dienu izmaiņas politiskajā vidē nav sekas tam, ka šis fakts kļūst arvien redzamāks sabiedrībai.
A.Šķēlem šobrīd varētu būt 2 iespējamie mērķi.
Pirmais ir parādīt sabiedrībai savu kompetenci un spēju realizēt reformas un uz tā pamata atgriezties valdībā.
Bet, ja tas tomēr neizdodas, tad otrs mērķis būtu parādīt publikai JL ne visai godīgo spēli. Ka JL zina par Dombrovska nespēju šīs reformas veikt, bet tomēr bremzē izmaiņas valdībā, lai tikai nedotu iespēju A.Šķēlem un TP atgriezties politikā.
Protams, ka otrais mērķis – diskreditēt oponentus - var netikt realizēts uzreiz, bet tas var tikt realizēts priekšvēlēšanu cīņas gaitā nepārtraukti norādot uz oponentu vājajām vietām.
Šobrīd ir lielas iespējas, ka vai nu viens, vai otrs no šiem plāniem varētu realizēties. Lai vai kā, A.Šķēlem arī nav ko zaudēt un viņš liek kārtis galdā, pieprasot no Dombrovska darīt to pašu.
Es domāju, ka šai sakarā sabiedrība ir tiesīga prasīt arī no Solvitas Āboltiņas, ko nozīmē viņas izteikums DELFOS: „mēs netaisāmies kļūt par klauniem TP klaunādē”. Vai to, ka JL šāda plāna (kāršu) nav vai vienkārši apvainotas šarmantas politiķes izspēlētu teātri. Vai ir cerības, ka šāds plāns tiek steigā gatavots, kamēr šis teātris tiek spēlēts? Kāds ir šis plāns? Vai var notikt kas vairāk par vienkāršu plāna paziņošanu?
Uz ko tad ir balstījies A.Šķēles aprēķins katrā no manis minētajiem 2 gadījumiem.
Pirmajā gadījumā to varētu raksturot ar izteicienu no angļu valodas: „You are stupid it’s economics” Šai gadījumā to, ka ekonomika ir nepielūdzama un jebkuru reformu gaitā ir punkts, kurā var paprasīt, kā norit reformu gaita, kas notiek ar ekonomiku. Un A.Šķēle bija rēķinājies, ka šāds brīdis, kad cilvēki sāks uzdot jautājumus, pienāks. Gads ir labs brīdis, varbūt ne lai pieprasītu ļoti labus rādītājus, bet, lai pieprasītu skaidrus reformu taktiskos un stratēģiskos mērķus gan.
Ja jau pat zviedru ekonomisti vaicā, kādēļ Latvijā tauta netaisa revolūciju, tad rodas secinājums, ka šis būtu tas brīdis, kad tauta ir tiesīga prasīt no politiķiem skaidras atbildes par reformu gaitu.
Ar apbrīnu varu vērtēt Zatlera rīcību, kurš tomēr no Dombrovska valdības nepieprasa skaidru atbildi. Zināmā mērā esmu bijis Zatlera fans visa šī gada garumā. Bet nu varu droši teikt, ka Zatlers ļoti labi spēlē kārtis. Viņš pārliecinoši blefo. Ar viņu ir bīstami kārtis spēlēt, kamēr Dombrovskim pārliecināšanas spējas ir krietni vien vājākas.
Viņa vakardienas paziņojumu par algām var tieši tā arī izskaidrot, ka politiķim ir uzdevuši nervi, jo, protams, šai brīdī top skaidrs, ka uz spēles ir viņa reputācija turpinot pūst tālāk miglu acīs par pozitīvo reformu gaitu.
Es domāju, ka Dombrovska problēma ir tā vide – finanšu un ierēdniecības pasaule, no kuras viņš ir nācis. Tur darīšana ir ar dokumentiem un cipariem. Tā nav reālā ekonomika. Tie ir cipari. Ekonomikas spogulis, nevis pati ekonomika. Sieviete taču nav tas pats, kas sievietes atspulgs spogulī.
Līdz šim, kad galvenais bija saņemt SVF aizdevumu, valdībai izdevās radīt pārliecinošu iespaidu par reformu gaitu. Aizdevums saņemts, reformas sāktas. Visi staigā melnos uzvalciņos priecīgi un laimīgi. Nu gluži kā tādā prestižā finanšu iestādē.
Šobrīd ir jautājums par reālo ekonomiku, cilvēku darba vietām, cilvēku dzīvēm. Tur šie sausie finanšu un banku cilvēki ir bezspēcīgi.
Nu nav īsti normāli, ja pie reālā 25% bezdarba tiek paziņots – viss kārtībā, pamazām attīstāmies, nākošgad būs labāk. Tas izklausās nenopietni un samocīti un cilvēki to jūt.
Būtībā Dombrovska valdības vakardienas paziņojuma zemteksts pat nebija tā izskaidrojams. Drīzāk tā bija nervoza, pat histēriska reakcija. Ak, nu lieciet taču mani mierā ar neglītu zemtekstu – Ja jau šie 25% ir tik dumji, ka nevar atrast darbu, tad lai emigrē. Cilvēkiem, kas presē sekojuši skaidrotajam ekonomikas iekšējās devalvācijas jēdzienam, vajadzētu būt skaidram, ka šie 25% cilvēki būtu tie uz kuru pleciem tiek uzlikta atbildība par visas sabiedrības grēkiem. Tātad, lai pārējie saglabātu lielās algas, īpaši valsts iestādēs un kapitālsabiedrībās strādājošie, un būtu pakalusīgas vēlēšanas mašīnas, pārējiem ir jāzaudē darbs.
Bet nu ko. Dombrovskim taču viss ir zināms, hakeru dati. Bla, bla, bla !
Ja jau esam ciniski, tad esam līdz galam un likumsakarīgs ir jautājums, vai tas ir bijis arī Dombrovska valdības sākotnējais plāns devalvējot ekonomiku ar iekšējā bezdarba palīdzību – uzlikt ekonomisko atbildību uz kādas sabiedrības daļas pleciem, varbūt pat ar mērķi, lai šie cilvēki emigrē no valsts, bet atlikusī daļa ir priecīga un apmierināta un pareizi nobalso.
Varbūt plāns bija aizvilkt līdz vēlēšanām un tad pēc vēlēšanām veikt vēl nepatīkamākas reformas? Šobrīd liekas, ka sabiedrība sāk saprast, ka karalis ir kails. Un steidzīgi ir jāgatavo rezerves plāns. Un A.Šķēle to ir sajutis.
Bet atgriezīsimies pie Šķēles plāna. Pirmo aprēķina variantu mēs apzīmējām „You are stupid it’s economics”.
Otro aprēķina variantu varētu nosaukt: „Sliktā tēla pozitīvais šarms”. Tas ir vienkārši – „Sliktais” Šķēle var atļauties to, ko nevar „labais ezītis” Dombrovskis. Nevar taču pēkšņi Dombrovskis pārvērsties sabiedrības acīs un kļūt par „cilvēkēdāju” ezīti . Tātad, no Šķēles puses spēles jēga ir ļaut TP būt valdībā, negāžot valdību, bet traucēt maksimāli tās darbu, bet norādot uz valdības kļūdām un nepilnībām. Šķēlem savu vēlētāju acīs nav svarīgi būt „labam”, bet gan atgūt kompetenta līdera auru.
Savukārt, Dombrovskim un JL ir svarīgi saglabāt tieši labā, taisnīgā līdera tēlu, kurš uzņēmies nācijas glābēja statusu. Bet tieši šis labais un taisnīgais tēls šobrīd ir apdraudēts un notikumu gaitai attīstoties, tas ir, vēlēšanām tuvojoties, šis risks arvien palielinās.
Dombrovska tēlam briesmas nav tās, ka viņš izrādīsies kaut kādā mērā nekompetents, jo to viņš kompensēs ar savu varoņa tēlu, uzņemoties ekonomikas glābēja lomu tautai grūtā brīdī, bet briesmas būs tās, ja viņa labie nodomi tiks pakļauti šaubām. Nevis dumja ezīša tēls ir viņa bieds, bet izrādīties ļaunam ezītim tautas acīs, jo teiciens „Sliktā tēla pozitīvais šarms” apgrieztā nozīmē nestrādā.
Tātad JL un „V” mērķis acīmredzot visu laiku ir bijis par katru cenu noturēt valdību līdz vēlēšanām, tā teikt pūšot miglu acīs par reformu gaitu un neveicot patiesas reformas.
Bet nu „You are stupid it’s economics” iespaidā tas var neizdoties un vai nu būs jāaicina Šķēle valdībā vai varbūt tiek gatavots kāds cits plāns un to mēģina izdarīt S.Āboltiņa novilcinot laiku.
Vai ar to zināmā mērā nav izskaidrojams sajukums JL rindās, ka, piemēram, D.Titavam bija vēlēšanās pieņemt Šķēles scenāriju, jo Šķēles scenārijs paredz ievērot JL, kā partijas intereses, bet S.Āboltiņas mērķis ir neatļaut Šķēlem atgriezties politikā, liekot uz risku JL reputāciju?
Ko tad paredz Šķēles plāns? Es domāju, kā neko citu, kā maksimāli labu un efektīvu valdības darbu, jo Šķēle grib reabiltēt savu tēlu un TP tēlu vēlētāju acīs. JL un Dombrovskim tas būtu labi, bet būtu slikti tiem, kuri grib Šķēli novākt no Latvijas politiskās arēnas. Vai tas būtu pamats apgalvot, ka šobrīd JL un „V” intereses atšķiras?
Kā es varētu šajā kontekstā raksturot savu, kā vienkārša iedzīvotāja nostāju, ņemot vērā, ka neesmu ne Šķēles ne TP ne kāda cita iesaistītā spēka fans, ne vēlētājs? - Laikam tāpat, kā ilgi pirms manis to izdarījis L.Lapsa, kuram, atšķirībā no manis ir informācija par notikumiem šai vidē, ka viņš dotu priekšroku Šķēlem.
Šeit, protams, ir runa par lielo politiku un tādā garā, bet mani šobrīd neapmierina tieši Dombrovska valdības darbība un ar JL un V saistīto spēku divkosīgā spēle mēģinot novilcināt reformas.
Tas, kas manī patiesi izraisa apbrīnu un vienlaikus nicinājumu, ir Latvijas politiskās elites melošanas spēja Latvijas iedzīvotājiem. Sākot ar valdību un beidzot ar finansu eliti, žurnālistiem utt.
Es domāju, ka nelaime ir latviešu sabiedrības arogance, latviski - augstprātība.
Gribas izsaukties. Cilvēki, neesiet taču muļķi, mostieties un balsojiet beidzot par sociāldemokrātiem.
Ar cieņu,
Tango, LSDSP
abcd@e-apollo.lv
Pievieno komentāru