Šveices banku konfidencialitāte raisa nepieredzētu diplomātisku kašķi 9

Šveicē četras lielākās partijas turpina jau pusgadsimtu pēc «buramformulas» veidot kopīgu valdību. Tajā pastāv kolektīvais princips, proti, pieņemtus lēmumus visiem ministriem (Bundesräte) ir – patīk vai ne - jāaizstāv. Vācijā partijas par varu cīnās un pašlaik pozicionējas kampaņā uz rudenī gaidāmām vēlēšanām.

Tomēr iedzīvotāju zināšanas par otro valsti nav daudz plašākas par mītiem un aizspriedumiem. Kaimiņattiecības būtībā vienmēr bija normālas. Tāpēc pārsteidz nediplomātiskā asā vārdu apmaiņa finanšu krīzē. Gada laikā Vācijas vēstnieks jau divas reizes tika aicināts Šveices ārlietu ministrijā skaidrot Berlīnes valdības rīcību. Kas ir noticis?

Nav nekā jauna, ka Šveices ekonomika balstās uz bankām, kuras strādā konfidenciāli. Šveice līdz ar to finanšu tirgū ir viena no offshore valstīm, kur pasaules bagātnieki iegulda savu naudu. Protams, bieži vien nauda vai nu nav godīgi nopelnīta, vai arī vienkārši tā summa, ko bankas klientam būtu jāmaksā savas valsts VID. Kā paskaidro Transperancy International Vācijā, kukuļņēmēji gan negrib, lai prokuratūra viņus noķertu, gan nevēlas maksāt nodokļus par saņemtām summām. Tā offshore valstīs uzkrājas nelegāla nauda.

Līdz šim Šveice, lai izsekotu to valstu pilsoņu nelegālās naudas plūsmām, ārzemju finanšu iestādēm nekādu palīdzību nesniedza. Izņēmums bija tā saucamā nodokļu krāpšana. Ar šo jēdzienu saprot, ka cilvēks nemaksā nodokļus attiecīgam VID, melojot par īstiem ienākumiem vai arī viltojot dokumentus.

Šo rīcību var saprast tikai tad, ja saprot Šveices nodokļu sistēmu un valsts tradīcijas. Šī valsts automātiski neko neiekasē. Gada beigās katram iedzīvotājam ir jāiesniedz deklarācija. VID pēc tam atsūta nodokļu priekšlikumu, ko var apstrīdēt vai akceptēt. Pateicoties tiešai demokrātijai, Šveices pilsoņi par likumdošanu lemj paši, sākot no likmēm līdz naudas izmantošanai. Proti, valsts iestādes kalpo iedzīvotājiem, nevis otrādi. Šādi iedzīvotāji griežas pēc palīdzības pie ierēdņa, nevis nodokļu padomdevēja. Tāpēc Šveicē nodokļu maksāšana citur pasaulē netiek kā uztverta tik negatīvi.

Vācijā tādas tradīcijas nav un nav noslēpums, ka politiskās partijas ņem vērā, ka starp saviem atbalstītājiem un vēlētājiem daži ir Šveices banku klienti. Protams, pat daži politiķi paši nav tik cienīgi indivīdi, kas godīgi maksātu visus nodokļus.

Līdz ar to līdz šim noteiktām partijām nebija nekādas motivācijas cīnīties ar bankām un Šveici. Tātad starp offshore valstīm un citām zemēm pastāvēja klusas vienošanās neieviest automātiskas informācijas apmaiņas sistēmu.

Sākoties finanšu krīzei, nesen ASV piespieda Šveici mainīt savu līdzšinējo politiku. Vašingtona pat banku kontrolei Finma piespieda sniegt datus par konkrētiem USB bankas klientiem ASV pilsoņiem, pat pirms tiesas sprieduma pieņemšanas. Konstitucionālai valstij tas ir nopietns likuma pārkāpums.

Bet šo incidentu ES dalībvalstis atkal ņēma par piemēru, pieprasot no Šveices līdzīgu rīcību, lai gan ASV advokāti ir iesūdzējuši tiesā Finma prezidentu Eugen Haltiner un UBS padomes priekšsēdētāju Peter Kurer. Savukārt spiedienu uz Šveici pastiprināja ne tikai ASV veiksme, bet arī citu offshore valstu padošanās, piemēram, Andora un Lihtenšteina.

Jau pirms gada konfliktu izraisīja Vācijas finanšu ministrs Peer Steinbrück. Toreiz paziņoja, ka turpmāk līdztekus cukurmaizei vajag izmantot arī pātagu (Zuckerbrot und Peitsche). Šis vācu sakāmvārds norāda, kā panākt savus mērķus, gan pretimnākot, gan piespiežot. Šveices tauta sadusmojās.

Šogad tika izplatītas baumas par OECD sastādītajiem melnajiem sarakstiem ar offshore valstīm, kuras nepilda OECD pieņemtos sadarbības standartus. Kad Šveice beidzot spiedienam piedevās, Steinbrück noraidīja šādu sarakstu izveidošanu. Ministrs to pamatoja ar metaforu, ka neesot nepieciešams aizsūtīt kavalēriju, ja indiāņi zina par tās esamību. Šādi viņš salīdzināja Šveices iedzīvotājus ar indiāņiem. Atkal Šveice dusmojās.

Ekonomikas ministre Doris Leuthard apvainojās, jo Šveice kā OECD dalībvalsts šīs runas uzzināja tikai caur presi, bet ārlietu ministre Micheline Calmy-Rey teica, ka tāds teiciens nav pieņemams, ir agresīvs un aizvainojošs.

Arī šo reakciju var saprast tikai, ja zina Šveices tradīcijas. Vācijā laipnība neizpaužas, lietojot daudz attiecīgo vārdu, bet Šveicē tas ir vispār pieņemts. Proti, Vācijā var veikalā pasūtīt preci, sakot «es saņemšu» (ich bekomme, ich kriege), Šveicē pieņemts ir aptuveni šādi: vai pastāv iespēja, ka es, lūdzu, varētu nopirkt. Piemērs, iespējams, nedaudz pārspīlēts, bet Šveicē noteikti ir svarīgs vārdiņš, Vācijā - intonācija.

Viens kristīgo demokrātu labā spārna deputāts Thomas Müller parlamenta uzrunā teica, ka Steinbrück viņam atgādinot tos vāciešus, kuri pirms 60 gadiem ar ādas mēteli, zābakiem un rokas saiti maršēja pa ielām. Skaidrs, ka šādi viņš salīdzināja Steinbrück ar nacionālsociālistiem, proti, Hitlera partijas biedriem. To atkal Šveices avīzes Tagesanzeiger korespondents Berlīnē uzskatīja par pārspīlējumu, minot, ka deputāts neesot īpaši pazīstams. Turklāt jāatgādina, ka Hitlers Eiropā neuzbruka tikai Šveicei, kura uzpirka Hitlera citās valstīs nozagto zeltu. Palātas prezidente un Müller partijas biedre Chiara Simoneschi-Cortesi par šo izteicienu atvainojās. Pats Peer Steinbrück sūdzās, ka esot no Šveices saņēmis draudu vēstules.

Arī Vācijā finanšu ministra retorika tika uztverta kā nediplomātiska. Līdz ar vēlēšanu kampaņas sākumu kristīgie demokrāti asi kritizēja finanšu ministru, kurš ir sociāldemokrātiskās partijas pārstāvis. Arī kanclere Angela Merkele nepārliecinoši aizstāvēja savu ministru.

Strīdu izraisīja vārdi, bet, runājot par iemeslu, arī Šveicē analītiķi piekrīt, ka agrāk vai vēlāk šāds konflikts un pārmaiņas politikā bija gaidāmi, jo neviens nopietni nevar noliegt faktu, ka, pirmkārt, Šveice līdzīgi citām offshore valstīm ar savu politiku aicina citu valstu iedzīvotājus savās mājās pārkāpt likumdošanu, un, otrkārt, no tās peļņas Šveice labi itin dzīvo. Arī daļa iedzīvotāju atzīst, ka tas ir morāli apšaubāmi. Tāpēc sociāldemokrāti jau pirms 25 gadiem ierosināja reformas, konservatīvā tautas partijas toreiz draudēja ar referendumu.

Kritiķi uzsver, ka Šveices valdība vienmēr gaida līdz pēdējam brīdim, lai akceptētu ārzemju prasības, tā vietā, lai vadītu offshore valstu kustību uz sadarbību un līdz ar to saglābātu savu reputāciju. Kamēr valdības pašreizējais vadītājs un finanšu ministrs Hans-Rudolf Merz vēl nesen solīja, ka nekas nemainīsies, Micheline Calmy-Rey piekāpšanos raksturoja kā grūtu, bet neizbēgamu soli.

Šveices piekāpšanās vēl nenozīmē, ka kaut kas būtiski mainīsies, uzskata Transparency International Vācijā. Organizācijas pārstāvis ar sakāmvārdu «Sviestu pie zivīm» (Butter bei die Fische) paskaidro, ka proklamācijām vajadzētu sekot arī rīcībai. Gaidāms, ka Šveice prasīs dubultnodokļu iekasēšanas līgumu. Tieslietu ministre Eveline Widmer-Schlumpf jau prasīja pārkāpumu definīcijas. Konservatīvās Tautas partijas priekšsēdētājs Toni Brunner kritizēja, ka Šveices uzdevums neesot iekasēt ārzemju nodokļus.

Galu galā tagad diez vai uzreiz visa nauda tiks atsaukta no Šveices, jo citur arī gandrīz vairs nav nevienas drošākas vietas. Ļoti ticama arī ir amnestija.