Vērojot vakardienas "Kas Notiek Latvijā?" debates, vislielāko uzmanību šoreiz piesaistīja kāds vēstījums, ko atkārtoja lielākā daļa studijā sēdošo debašu dalībnieku. Lai kā Domburs centās par dominējošo semantisko kodolu sarunā padarīt vārdu "kļūdas", it īpaši cenšoties norādīt uz Šlesera kļūdām, iznākums bija pavisam pretējs - diskusijas dalībnieki vairākkārt atkārtoja tādas frāzes kā "Šlesera kungam ir taisnība" vai "Es piekrītu Šlesera kungam".
Neticami, bet gan allaž kritiski neatkarīgie komentētāji, gan rūdīti politiskie konkurenti šoreiz bija gatavi mutiski akceptēt Šlesera "taisnību" un līdz ar to raidījums gandrīz vai pārtapa par kaut ko līdzīgu Šlesera reklāmas kampaņas pielikumam, jo nekritiska skatītāja zemapziņā pēc raidījuma varēja iespiesties viens galvenais secinājums - "Šleseram ir taisnība". Vienīgais, kurš Šleseram centās asi oponēt, bija Šadurskis, taču ar to bija par maz. Protams, ka pārējie diskutanti nebija nākuši uz raidījumu ar vēlēšanos celt Šlesera publiskās akcijas, taču ar nepārdomātu valodas lietojumu tieši to viņi gribot negribot izdarīja. Rezultāts bija pavisam negaidīta viena kandidāta hegemonija debatēs, kas perfekti iederējās viņa reklāmas kampaņas stratēģijā un tēla uzturēšanā. No vienas puses, pat nav tik būtiski, cik pareizi vai nepareizi patiešām runāja Šlesers, aicinu pievērst uzmanību tieši valodas lietojumam jeb diskursam. Un tātad:
"Es pilnīgi piekrītu Šlesera kungam tajā nozīmē, ka, ..." - raidījuma 30. minūtē saka Ījabs.
"Es ar interesi klausos, ko runā Šlesera kungs, un, manuprāt, tas ir visai pamācoši..." - 35. minūtē izsakās Rozenvalds.
"Šlesera kungs, es jums pilnībā piekrītu..." - divas minūtes vēlāk atkal saka Rozenvalds.
"Neskatoties uz viņa skaļo un skaidro balsi, Šlesera kungam diemžēl ir taisnība..." - Ījabs, 44. minūte.
"...es gribēju, paturpinot Šlesera kungu, kur viņam, protams, ir taisnība..." - Bērziņš, 78. minūte.
"...es piekrītu Šlesera kungam..." - Āboltiņa, 86. minūte.
Kāds tur brīnums, ka Šlesers šajā kontekstā sajūtas kā vienīgais patiesības etalons, tāpēc lūk, kādu paštaisnu citātu no viņa sagaidām 54. minūtē: "Šoreiz Ušakova kungam nav taisnība, un nav taisnība arī citiem politiķiem, kas te ir izteikušies".
Bet varbūt Šlesera kungam patiešām ir "taisnība" un pārējiem raidījuma dalībnieka dalībniekiem nekas cits neatlika kā viņam piekrist? Nenoliedzami, Šlesers izvēlējies dažas ļoti pareizas, ar argumentiem neapgāžamas tēzes, ko paust šajā priekšvēlēšanu periodā - nu kā lai nepiekrīt, piemēram, tam, ka Latvijas attīstībai milzīgu postu nodara partiju savstarpējie politiskie ķīviņi, un, ka projektu apturēšana tikai politiskās vadības maiņas dēļ ir stulba un kaitīga? Kā lai nepiekrīt tam, ka Latvijai vajag piesaistīt investorus? Jā, šādos izteicienos Šlesera kungam patiešām ir taisnība. Bet nav pirmā reize, kad Šlesers pirms vēlēšanām uztausta aktuālāko sāpi un pasniedz sevi vai savu partiju kā tās risinātāju. Šajā sakarā vēl atmiņā 2002. gada vēlēšanas, kurās LPP startēja ar solījumiem sakārtot valsti, ieviest godīgumu, izskaust korupciju (toreiz par partijas galveno tēlu gan bija izvēlēts "vīrs un vārds" Ēriks Jēkabsons, kurš no partijas reklāmas avīzes ar uzrautu aci jautāja: "Te ir valsts vai kas?"). Ar ko tas ir beidzies, katrs var spriest pats.
Taču šobrīd vairāk pārsteidz kas cits. Pārsteidz tas, ka neviens necenšas kritiski parunāt par to, ar ko Šlesers lielās visvairāk - viņa darbiem. Pret viņa pasniegtajiem faktiem par sasniegumiem transporta nozarē nav nekādu kritisko iebilžu. Bet vai tām tiešām nav pamata? Tātad, abstrahējoties pat no "astoņkājiem", Jūrmalgeitām un saules akmeņiem, vajadzētu vēsu prātu paanalizēt Šlesera darbus viņa iemīļotajā satiksmes jomā. Vai tiešām tie ir tik ģeniāli un nevainojami, kā reklāmās mums cenšas pasniegt?
Pati galvenā lieta, ar ko Šlesers lepojas, ir lidostas attīstība. Pirms pāris gadiem pat šķita, ka varētu pajautāt Šleseram jebko, piemēram, kā sauc viņa suni, un tik un tā atbilde beigās nonāks līdz lidostas attīstībai. Jā, Rīgas lidosta ir vadošā Baltijā pēc pasažieru apgrozījuma (tas ir tikpat liels, cik Viļņai un Tallinai kopā), tas ir fakts. Jā, tajā ir arī visvairāk maršrutu uz dažādiem galapunktiem. Taču maldīgi būtu domāt, ka tā ir bijusi kāda ģeniāla biznesa stratēģija. Patiesībā par to maksājuši visi Latvijas nodokļu maksātāji valsts dotāciju veidā. Lidosta nav nesusi valstij lielu peļņu skandalozās atlaižu politikas dēļ. Tās dēļ septiņas aviokompānijas Rīgu arī pametušas. Arī lielais maršrutu skaits būtībā balstās uz izmisīgu valsts atbalstu sev piederošajai aviokompānijai AirBaltic, dotējot arī ne visai rentablus maršrutus (un šajā sakarā Šlesera izteiciens raidījumā, ka lidmašīnas esot pārpildītas, nav nekas cits kā, maigi sakot, pārspīlējums, jo tā sauktais "cabin factor", vismaz pirms pāris mēnešiem redzētos ciparos Airbaltic nesasniedza pat 60 %). Tranzīta pasažieru skaita pieaugums pēdējā laikā lielā mērā noticis pateicoties agresīvajai tirgus politikai Lietuvā, panākot FlyLAL bankrotu. Uz Viļņas rēķina RIX vēl nav noslīdējusi mīnusos, taču izskatās, ka tas tūdaļ tik un tā notiks, jo martā un februārī apkalpoto pasažieru skaita pieaugums pret pērno gadu ir jau gandrīz apstājies. Vienkārši sakot, Latvija ir atbalstījusi ar valsts līdzekļiem avionozari daudz vairāk nekā Lietuva un Igaunija. Tāda bijusi mūsu biznesa stratēģija. Es negribu teikt, ka šī izvēle bijusi slikta vai laba. Vienkārši norādu uz to, ka par lidostas attīstību paši vien esam maksājuši, ko igauņi un lietuvieši varbūt ieguldījuši citādāk (piemēram, spoži renovējot Viļņas un Tallinas vēsturiskos centrus, pret kuriem Rīgas centrs vietām izskatās diezgan noplucis - arī tas ir ieguldījums tūrisma attīstībā), atstājot lidostas vairāk brīvā tirgus varā. Var būt, ka tā ir bijusi tālredzīga investīcija. Tomēr rodas jautājums, kāpēc tagad lidostas atlaižu politika tomēr tiek mainīta. Vai atkal tikai politiskās vadības maiņas dēļ? Šoreiz drīzāk šķiet, ka tāpēc, ka valsts vairs vienkārši nevar atļauties dotēt.
Ja runājam par ceļu nozares attīstību, tad te aina vairs nebūt nepaveras Latvijai labvēlīga salīdzinājumā ar kaimiņiem. Ņemot vērā, ka Latvijas ceļu kvalitāte ir zemākā Baltijā, būtu jādomā, ka pie mums tajos būtu vajadzējis investēt vairāk nekā Igaunijai un Lietuvai, bet patiesībā bijis otrādi. Ja Latvijas lielākais lepnums ceļu nozarē ir jaunais Saulkrastu apvedceļš un par Rīga-Sēnīte pārbūvēšanu vēl tikai runājam, tad leiši, kuri satiksmes infrastruktūras ziņā jau tā ir gaismasgadiem priekšā Latvijai, pretī var likt veselus 3 garus ceļu posmus, kas jau tikuši/tiek pārbūvēti par jaunām autostrādēm - Viļņa-Utena, Paņevēža-Šauļi un Klaipēda-Latvijas robeža. Un, runājot par Latvijas rekonstruēto Via Baltica posmu no Lietuvas robežas līdz (it kā) Ķekavas aplim, dažus kilometrus pirms Ķekavas apļa sākot kratīties uz vēl padomju laikos klātā asfalta bedrēm, gribot negribot allaž ienāk prātā doma - nu kurš šos pāris ceļa kilometrus atkal "iebāza kabatā"?
Šlesers reklāmā lepojas arī ar to, ka ievedis Latvijā "Rimi", bet vai tas patiešām ir sasniegums? Oponenti reizēm norāda, ka ar to panākts vienīgi tas, ka liegts attīstīties vietējiem lielveikalu tīkliem. Rezultātā tagad runājam par nesamērīgu produktu uzcenojumu un pavisam nedabisku kombināciju - joprojām lielāko inflāciju Eiropas Savienībā pie lielākā ekonomikas krituma Eiropas Savienībā. Savukārt lietuviešiem ir Maxima, kas tās īpašniekus VP Market padarījusi par varenāko biznesa korporāciju Baltijā, kuram neviens Latvijas uzņēmums nevar pat līdzināties un kas Lietuvai noteikti ienes pamatīgu "čunguru" nodokļos. Turklāt šaubos, vai "Rimi" kaut kur būtu pazuduši arī bez Šlesera.
Tāpat būtu kritiski jāanalizē arī pārējie Šlesera reklamētie darbi, un, slīgstot TV reklāmu, plakātu un solījumu par darba vietām un 1000 eiro vidējo algu apdullinošajā hipnozē, jāmēģina saglabāt veselais saprāts.
Pievieno komentāru